- Es jūtos jau daudz stiprāka. Netenjelam par izbailēm, viņa paliecās uz priekšu un, ar drebošajām rokām atspiedusies pret krēsla paročiem, piecēlās kājās. Es varu paiet.
- Tu tik un tā nevari nākt mums līdzi.
Viņš juta, ka džins sakustas, un viņa balss atskanēja Netenjela mutē. Tas bija visai mulsinoši, turklāt kutēja. Netenjelam taisnība, Bartimajs sacīja. Tu esi pārāk vārga. Ja Netenjela atmiņa mani neviļ kas gan būtu pilnībā iespējams -, tad ēkā vēl varētu būt palikuši gūstekņi, ja vien Nūda jau viņus nav nogalinājis. Varbūt pamēģini viņus sameklēt!
Meitene pamāja. Labi. Un kādi ir jūsu plāni? Varbūt izmantojiet Novērošanas disku, lai paskatītos, kur ir Nūda?…
Netenjels sagrozījās. Nu…
- Viņš to sabojāja, džins iebrēcās. Palaida velnēnu brīvībā. Manuprāt, tā bija liela kļūda.
- Es pats varu atbildēt! Netenjels ierēcās. Bija pavisam dīvaini, just, ka tevi pārtrauc paša mēle.
Kitija uzsmaidīja. Tas bija labi darīts. Nu tad tiekamies vēlāk.
- Jā. Vai tiešām ar tevi viss kārtībā?
Zēns juta, ka džins kļūst nepacietīgs. Burvja kājas un rokas nodrebēja, it kā viņš gatavotos lēkt un aizlidot pa gaisu… Ņem šo, viņš nolieca galvu, noņēma Samarkandas amuletu un pasniedza to meitenei. Liec ap kaklu; tas tevi pasargās.
- Tikai pret maģiskiem uzbrukumiem, džins piebilda. Ne pret fiziskiem pāridarījumiem, ne pret paklupšanu, galvas sasišanu vai kājas lielā pirksta atdauzīšanu. Bet zināmos apstākļos tas darbojas gluži labi.
Kitija vilcinājās. Man tomēr joprojām piemīt spējas pretoties maģiskiem uzbrukumiem, viņa iesāka. Varbūt nevajadzētu…
- Tomēr tās nav tik spēcīgas, lai stātos pretī Nūdam, Netenjels iebilda. īpaši pēc tā, ko tu esi pārcietusi. Lūdzu…
Meitene aplika amuletu ap kaklu. Paldies. Un labu veiksmi.
- Tev tāpat. Viss bija pateikts. Tas brīdis bija klāt. Neteņjels devās uz durvīm, zodu paslējis, acīm mirdzot. Viņš neatskatījās. Uz grīdas viņam priekšā mētājās salauzto durvju gabali. Zēns tiem uzmanīgi pārkāpa pāri, turpretim džins salieca kājas un lēca. Kājas sapinās, Netenjels paklupa, nometa zizli, aizripoja pāri gružu kaudzei un ārā pa durvīm.
Smalki, nodomāja Bartimajs,
Netenjels neko neatbildēja. Viņš paņēma Gledstona zizli un devās prom pa gaiteni.
Statuju zāle izskatījās katastrofāli visu premjerministru skulptūrām bija norautas galvas, un izskatījās, ka ar tām bija spēlēts boulings. Salauztais Padomes galds bija atsliets pret sienu, bet tam apkārt uz septiņiem krēsliem bija sasēdināti mirušie burvji, pagriezti komiskās pozās, it kā viņi būtu iegrimuši dedzīgā sarunā. Istaba likās pieredzējusi visus iespējamos maģiskos uzbrukumus, gan tīšus, gan nejaušus vietām grīda, griesti un sienas bija ielauzti, sadurti, nomelnējuši, izkusuši un sagriezti. Paklāju vietā bija palikuši tikai nomelnējuši plankumi. Līķi mētājās uz grīdas, salauzti un saliekti kā nevajadzīgas rotaļlietas. Tālākajā zāles galā sienā rēgojās liels caurums.
- Palūkojies uz penatakliem, Netenjels pēkšņi ierunājās.
Es jau skatos; man taču ir tavas acis, vai ne? Es tev piekrītu.
- Par ko?
Ka viņi tos metodiski iznīcinājuši. Viņi gribējuši, lai tiem burvjiem, kas izdzīvos, būtu pēc iespējas grūtāk saņemt palīdzību.
Visi pentakli bija sabojāti mozaīku apļos izplēsti caurumi, uzmanīgi zīmētās līnijas pārplēstas ar sprādzieniem. Izskatījās gluži kā Romas forumā, kad tur ielauzās barbari un pilsoņi sacēlās pret burvjiem. Arī viņi sāka ar pentaklu iznīcināšanu…
Netenjels pašūpoja galvu. Tas patlaban nav svarīgi, viņš teica. Mums jāķeras pie darba.
Es jau domāju par darbu! Vai tad tā ir mana vaina, ka tu redzi manas atmiņas ?
Netenjels neatbildēja. Viņš skatījās uz cilvēkiem, ko bija pazinis un kas tagad beigti gulēja uz grīdas. Viņa sejā atspoguļojās sāpju izteiksme. Iesim, viņš teica.
Kas tad tās par sērām ? Tev taču viņi tik un tā nepatika!
- Mums jāpasteidzas.
Labi. Ļauj to darīt man!
Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta atbrīvot muskuļus, nepakļaut tos nekādām pavēlēm, bet just, kā tie saspringst un darbojas, kustoties harmoniski, tik ātri un graciozi, ka kļuva skaidrs, ka tos nevada cilvēka prāts. Netenjels turēja zizli, par pārējo rūpējās džins. Burvis ar vienu lēcienu bija pāri istabai un atradās pie izgāztās sienas. Galva pagrozījās no vienas puses uz otru, un tad jau viņš atkal devās tālāk viens liels solis, tad nākamais, viņš izlīda pa caurumu sienā un nokļuva nākamajā istabā tumšā, izpostītā un sagrautā. Zēnam nebija laika palūkoties apkārt, viņam bija jātiek galā ar dīvaino, taureņa spārnu plivināšanai līdzīgo sajūtu vēderā un sajūsmu par milzīgo enerģijas pieplūdumu. Augšup un atkal lejup, un jau nākamajā istabā, garām kāpnēm, kas bija sadragātas šķēpelēs, pāri izlauztajam mūrim, cauri sagāztajiem akmeņiem…
Ārā uz Vaitholas ielas.
Viņi nolēca uz ielas un salieca ceļus, gatavi lēkt vēlreiz. Netenjela galva bija piešķiebta, acis šaudījās, vērojot visus septiņus plānus.
- Ak nē… viņš nočukstēja.
- O jā, džins teica.
Vaithola liesmoja. Virs jumta mākoņi dega sarkani un oranži, bet aiz tiem bija redzama melna tumsa, ko izgaismoja zvaigznes. Lielās ministriju ēkas, kurās impērijas darbi nekad nerima, tagad stāvēja tukšas un klusas. Visas gaismas bija izdzisušas, laternas nedega. Ēkā uz ziemeļiem vai tā nebija Izglītības ministrija? uguns jau bija pārņēmusi augšējo stāvu. No logiem gluži kā rudens lapas plīvoja sarkanas liesmas. Dūmi pacēlās līdz debesīm un sajaucās ar mākoņiem. Pretējā nama sienas jau laizīja uguns. Tas viss šķita tik nereāli kā ilūzijas Mierdara lugās.
Ielas bija tukšas, ja neskaita salauztas laternas, sadragātas statujas un uz zemes izkaisītus mirušo cilvēku ķermeņus tie izskatījās gluži kā beigtas skudras, ko saminušas cilvēku kājas. Te pa Transporta ministrijas stikla logu bija iemests limuzīns, tur viena no skulptūrām (tās nosaukums Respekts pret autoritātēm) gulēja sadragāta uz ietves, bet uz pjedestāla bija palikušas tikai kājas. Arī kara pieminekļi bija izpostīti, un puse ceļa bija aizsprostota ar granīta bluķiem. Netālu no Trafalgaras laukuma skanēja apslāpēti sprādzieni.
- Turp, Netenjels sacīja. Viņa ceļi saliecās, zēns uzlidoja gaisā un nolaidās. Šādi lecot, viņš uzlidoja līdz ēku otrajam stāvam, katru reizi piezemējoties tikai tik daudz, lai ar pirkstgaliem atgrūstos no zemes. Zābaki brīvi karājās uz kājām.
- Tie ir septiņjūdžu zābaki, burvis elsa. Straujais skrējiens aizrāva elpu.
Zinu! Es taču šobrīd esmu tu, vai nu tas tev patīk, vai ne. Mums tie vēl nav vajadzīgi. Vai zizlis ir kārtībā1 ? Kaut kas lido mums virs galvas.
Garām pieminekļiem, garām pamestām automašīnām. Ielas vidū gulēja nogalināts vilks, turpat mētājās arī virve, brīdinājuma zīmes, atliekas no policijas kordona. Priekšā bija Trafalgaras laukums. Nelsona kolonna peldēja dzeltenā gaismā. Tai visapkārt skanēja sprādzieni. Visapkārt pa tirgus laukuma būdām skrēja ēnas, kurām kāds mina uz papēžiem.
Netenjels apstājās laukuma malā un sakhieba lūpas. Tas dzenas pakaļ cilvēkiem.
Tas tik ir sports! Laikam viņa domā, ka atkal nokļuvusi Kolizejā…[87][1] vergiem un karagūstekņiem iedeva dzelzs nažus un sūtīja viņus lielākajā Romas arēnā cīnīties ar sagūstītajiem džiniem. Romas augstākā sabiedrība dievināja šādas izrādes un to, ar kādiem nāves gadījumiem tās beidzās.