Paskat! Tas virs izdzīvoja pēc sprādziena! Laikam viņam piemīt pretošanās spējas…
Netenjels pacēla roku priekšā acīm. Tavas domas lido tik ātri, ka es nespēju izsekot! Mēģini vienkāršāk…
Labi. Vai zizlis ir gatavībā? Tad aiziet!
Pirms Netenjels bija sagatavojies, viņa kājas jau bija uzlidojušas gaisā un viņš attapās degošo kiosku vidū. Cauri dūmiem, garām sievietei ar mazu bērnu uz rokām. Vēl viens lēciens. Tieši priekšā, pie strūklakas, saliecies kā nezvērs stāvēja Klaivs Dženkinss. Viņa acīs dega zaļas liesmas, mute bija pavērta, no rokām plūda dzelteni dūmi.
Netenjels šokēts skatījās uz šo figūru, tikko apvaldīdams bailes. Viņš pacēla zizli…
Viņa kājas atkal lēca, un zēns attapās, lidojot pa gaisu. Viņam aiz muguras atskanēja sprādziens, seju nobrāza akmens šķembas. Viņš nolaidās uz lauvas statujas, tieši zem Nelsona kolonnas.
- Kāpēc tu mūs pārcēli citur? viņš iesaucās. Es tikko biju sagatavojies…
Vēl viena sekunde, un mēs jau būtu uzsprāguši. Mums jābūt ātrākiem. Neriana ir ifrīts, viņa lieki laiku netērē.[88][1] es pirmoreiz satikos ar Nerianu Āfrikā, Scīpionu kampaņas laikā. Viņas mīļākā iemiesošanās forma bija lokana vēderdejotāja, kas klusi pielavījās…
- Vai tu vienreiz nebeigsi? Es mēģinu koncentrēties. Netenjels pievērsās zizlim, koncentrējās…
Pasteidzies! Viņa tuvojas! Ja mums būtu Samarkandas amulets, par to varētu tikai pasmieties… Kāpēc tu to atdevi Kitijai?
Ak jā, sapratu. Skaidrs. Ir pagalam grūti uzturēt strīdu, ja vari lasīt otra domas, vai ne? Ā, tuvojas sprādziens! Es lēkšu.
- Dari tā.
Tiešām ? Tu neiebilsti ?
- Nu taču!
No dūmu aizsega parādījās briesmīga, lēkājoša figūra. Ifrītam bija izdevies iekustināt cilvēka ķermeni, lai gan viņš pārvietojās nevis normāli, bet uz pirkstgaliem. Zeltainas gaismas stars satrieca putekļos lauvas skulptūru, bet Bartimajs jau bija sasprindzinājis muskuļus, un Netenjels juta, ka lido pāri Dženkinsa galvai un nolaižas viņam aiz muguras.
Tagad, Bartimajs pavēlēja.
Netenjels izteica vienu vārdu. Zizlis tika iedarbināts. No pentakla zižļa galā izšāvās balta gaisma dimantcieta un apmēram rokas resnumā. Zeme notrīcēja, Netenjelam klabēja zobi. Gaismas strēle palidoja garām Klaivam Dženkinsam un trāpīja Nelsona kolonnā, griežot to kā nazis sviestu. Tad tā pazuda. Netenjels palūkojās augšup. Arī ifrīts palūkojās uz turieni. Pilnīgā klusumā kolonna salīgojās un likās izstiepjamies… un gāzās lejup, ar tādu kā kliedzienu šķeļot gaisu. Bartimajs jau lēca malā, cauri degošam kioskam, nogāžoties uz ietves un smagi atsitot ievainoto plecu. Tikmēr kolonna novēlās uz zemes un sašķēla laukumu divās daļās.
Netenjels tūlīt pielēca kājās. Sāpes plecā bija neizturamas. Bet prātā skanēja nikna balss. Tu neproti mērķēt! Nākamreiz to darīšu es!
- Nē, nedarīsi vis. Kur palika dēmons?
Sen jau prom, nav nekādu šaubu. Tu jau pašā sākumā visu salaidi dēlī!
- Paklausies, zēna uzmanību piesaistīja kustība pāris metru tālāk. Starp kioskiem bija paslēpusies sieviete ar trim bērniem. Netenjels pastiepa roku. Viss kārtībā, viņš teica. Es esmu burvis…
Sieviete iekliedzās, bērni vēl ciešāk saspiedās viņai apkārt. Zēnam galvā atskanēja sardoniska balss. Jā, tas nu gan bija gudri! Ļoti pārliecinoši. Kāpēc uzreiz nepiedāvāt pārgriezt viņiem rīkli ?
Netenjels nolamājās. Tad pamēģināja pasmaidīt. Esmu jūsu pusē, viņš sacīja. Palieciet tepat…
Viņš pēkšņi palūkojās augšup. Viņam galvā atskanēja balss: Redzi? Caur degošajām, saplēstajām kiosku drēbes sienām, caur putekļu mākoņiem, kas pacēlās no sagāztās kolonnas, viņš pamanīja kustamies kaut ko zaļu. Zēns sasprindzināja skatienu augstākos plānos vēl labāk varēja saskatīt divas zaļas, mirdzošas acis un kustību tumsā. Arvien tuvāk nāca Klaiva Dženkinsa ķermenis, tipinot no kioska pie kioska, cerot viņus pārsteigt nesagatavotus.
Bartimajs ierunājās: Šoreiz tā būs Plūsma… Tāpēc, ka es esmu džins es to vienkārši zinu. Plūsma aptver loti plašu vidi. Viņa cer tevi notriekt. Es varētu virs mums uzlikt Vairogu, bet tas neļaus darboties zizlim.
- Vai tu vari uzlikt Vairogu virs tiem cilvēkiem? Tad dari tā! Mums tas nebūs vajadzīgs.
Netenjels ļāva, lai viņa roka paceļas. No izstieptajiem pirkstiem izplūda enerģija. Virs mātes un bērniem izpletās zils kupols, ieskaujot viņus. Burvis pagriezās atpakaļ pret laukumu. No zemes cēlās putekļi, pa gaisu lidoja sadegušas auduma plēksnes. Dēmons nebija redzams.
- Kur tas ir?
Kā lai es zinu ? Tev taču nav acu pakausī! Es varu skatīties tikai turpat, kur tu.
- Labi, labi, nomierinies.
Es esmu mierīgs. Tu neesi. Visas tās dīvainās ķīmiskās reakcijas, kas notiek tavā ķermenī, kas tevi satrauc… Nav brīnums, ka cilvēki nedomā skaidri! Tur! Nē, tas ir tikai vējš, kas kustina drēbi. Ā! Tas nu gan lika man salēkties.
Netenjels pārskatīja laukumu. Zizlis viņa rokā dūca. Viņš mēģināja neklausīties džina pļāpāšanā, nedomāt par viņa atmiņām, kas riņķoja pa paša prātu. Kur tas dēmons varēja slēpties? Aiz kolonnas? Diez vai, pārāk tālu… Kur tad?
Neredzu, Bartimajs sacīja. Varbūt viņa ir aizbēgusi.
Netenjels paspēra pāris soļu uz priekšu un notrīcēja, itin kā sajuzdams briesmas. Pāri laukumam viņš samanīja kāpnes, kas veda lejup uz pazemes eju. Tur bija metro, pazeme… Zem laukuma aizstiepās tuneļu tīkls, kas savienoja to ar citiem tuneļiem, pa kuriem brauca pazemes vilcieni. Un šiem tuneļiem bija izejas uz virszemi arī citās laukuma malās.
Citās laukuma malās… t
Pagriezies! Viņš nodomāja, atbrīvoja muskuļus un ļāva džinam rīkoties. Pagriežoties viņš izteica pavēli un izstiepa zizli. No tā izlidoja balts gaismas stars, aizlidoja pa gaisu un trāpīja Klaiva Dženkinsa ķermenim, kad tas mēģināja pielavīties no aizmugures. Vienu mirkli dēmons bija tur, ļengano roku izstiepis, lai raidītu Plūsmu, bet nākamajā mirklī tas jau bija pazudis, aizraudams sev līdzi kāpnes uz metro. Pa ietvi vējš nesa pelnus.
Pareizs domu gājiens, džins sacīja. Neatceros, ka Neriana agrāk būtu bijusi tik zaglīga.
Netenjels lēnām ieelpoja. Viņš piegāja pie cilvēkiem, kas slēpās zem Vairoga, un pavicināja roku. Bartimajs noņēma Vairogu. Sieviete aši piecēlās kājās un pierāva bērnus tuvāk. Visdrošākā vieta patlaban ir Vaithola, Netenjels iesāka. Manuprāt, visi dēmoni ir no turienes aizgājuši. Dodieties turp un nebaidieties, kundze. Es… Viņš apklusa. Sieviete bija pagriezusies, viņas seja bija neizteiksmīga, acis tumšas. Viņa stūma bērnus prom no laukuma.
Un ko tad tu gaidīji ? Džina balss pārtrauca viņa pārsteigumu. Tu un tev līdzīgie viņu iegrūda šajā nelaimē. Viņa tev neteiks paldies, lai ko arī tu darītu. Tomēr neraizējies, Net. Tu neesi pavisam viens. Tev taču esmu es. Un smadzenēs uzmutuļoja džina smiekli.
Pāris sekunžu Netenjels stāvēja uz vietas, galvu pieliecis, un vēroja pamesto laukumu. Tad viņš iztaisnoja plecus, ciešāk satvēra zizli, atspērās no zemes un prom bija.
34 kitija
tija atrada gūstekņus daudz ātrāk, nekā bija cerējusi. Visgrūtākais bija piecelties, lai izietu no istabas. Kad viņa slējās kājās, šķita, ka visi muskuļi smeldz, viņa trīcēja kā lielā salā, galva likās viegla. Bet meitene nepadevās.
Man tas tikai jāatceras, Kitija domāja. Jāatgādina ķermenim, ko tas prot.