Un patiešām ar katru nedrošo soli viņas pārliecība pieauga. Meitene nonāca līdz ieročiem, kas bija sakrauti pie durvīm. Viņa sāpēs saviebās, salieca ceļus, noliecās un mēģināja tā noturēties, nenogāžoties zemē, un parakņājās ieroču kaudzē. Tur bija Trieciena nūjas, Uzliesmojošās nūjas un Elementu lodes… Burvju priekšmeti, pazīstami no Pretošanās kustības laikiem. Meitenei nebija somas, tāpēc viņa aizlika aiz jostas pāris stienīšu. Noskrandušās jakas kabatās izdevās ielikt divas Elementu lodes. (Viņa bija izņēmusi ārā Ptolemaja Apokrifu un nolikusi uz grīdas. Tas bija savu padarījis.) Starp maģiskajiem priekšmetiem gulēja arī sudraba disks ar asu malu. Paklausot intuīcijai, viņa to paņēma un ielika kabatā. Un tad, atbalstoties pret sienu, atkal piecēlās kājās.
Viņa ļoti lēnām un uzmanīgi izgāja ārā no istabas, pārkāpjot pāri sašķaidītajām durvīm, tad devās tālāk pa gaiteni, garām izpostītajai Statuju zālei. Viņai atmiņā joprojām skanēja žēlie vaidi, kas nāca no vienas istabas, kurai viņa ar Netenjelu bija gājusi garām.
Kitija apzinājās, ka nekad agrāk nebija jutusi sevi tik sadalītu. Nekad agrāk nebija jutusies tik vāja, tik ļoti saistīta pie zemes. Tomēr, atklāti sakot, viņa nekad nebija jutusies arī tik pārliecināta par sevi kā tagad. Tiesa, agrāk viņa bija bezrūpīga un pārgalvīga, apzinājās savu spēku un jaunību, bet tagadējā pārliecība bija citāda. Šodien viņa jutās mierīgā, viņu nenieka neuztrauca apkārtējā pasaule, tās fiziskās izpausmes. Kitija juta, kā no viņas izstaro miers un pašpārliecinātība.
Arī pirmais pārbaudījums šo sajūtu nebija satricinājis. Vietā, kur gaitenis paplašinājās, netālu no kāpnēm Kitija saskrējās ar vienu no dēmoniem. Tas laikam bija pēdējais, kas bija iemiesojies cilvēkā, un droši vien vēl nebija apguvis visas vajadzīgās prasmes, lai manipulētu ar ķermeni. Tas izskatījās pēc gara, tieva vīrieša ar plāniem, gaišiem matiem, ģērbies tumšās, dārgās drēbēs. Tagad viņa bikses un krekls bija saplēsti, mati sajaukti, acis stiklaini stingas. Viņš streipuļoja no vienas gaiteņa malas uz otru, rokas nesakarīgi plivinādams. No viņa rīkles atskanēja tādi kā zvēra rēcieni, ko laiku pa laikam pārtrauca nikni vārdi svešā valodā.
Briesmonis pagrieza galvu un pamanīja Kitiju. Aiz cilvēka acīm iemirdzējās dzeltenas liesmas. Meitene apstājās. Dēmons pēkšņi iegaudojās, un no šīs skaņas notrīcēja visi logi. Tas apdomājās, vēloties uzbrukt, bet tā īsti nespēja saprast, kā lai to izdara. Sākumā tas pacēla kāju, norādīja ar lielo pirkstu uz Kitiju un uzspridzināja pats savu kurpi. Tad viņš izmēģināja raidīt sprādzienu no elkoņa, bet te viņam neveicās ne par matu labāk. Radījums apdomājās, pacēla roku un izstiepa trīcošu pirkstu. No tā izlidoja violets gaismas stars, kas trāpīja pa Samarkandas amuletu un tūlīt pat tika iesūkts tajā.
Dēmons nikni palūrēja uz savu pirkstu. Kitija paņēma vienu no maģiskajiem stienīšiem, ko bija aizlikusi aiz jostas, pagāja uz priekšu un meta to, liekot zilam enerģijas lādiņam trāpīt pa dēmona ķermeni. Dēmons tika ietīts melnā dūmu mākonī, tas raustījās un šaudījās, parāvās atpakaļ, pārkrita pāri margām un nogāzās zemē apmēram četrus metrus zemāk.
Kitija devās tālāk.
Pēc pāris minūtēm meitene atrada meklētās durvis. Uzmanīgi ieklausījusies, viņa sadzirdēja apslāpētus vaidus. Paraustījusi durvis, viņa saprata, ka tās ir aizslēgtas, un lika lietā vienu no Elementu lodēm, lai durvis uzspridzinātu. Tiklīdz telpā viss bija norimis, viņa iegāja iekšā.
Istaba bija neliela, un visu brīvo telpu aizņēma zemē sakrauti, sasieti ķermeņi. Sākumā Kitija nobijās, ka tie varētu būt miruši, bet tad pamanīja, ka tie visi ir sasieti tieši tā kā pēc Mierdara izrādes pirms vairākām stundām. Lielākajai daļai bija tikai sasietas kājas un rokas un aizbāztas mutes, bet daži bija ietīti melnos, ciešos tīklos. Istabā atradās aptuveni divdesmit cilvēku, visi bija noguldīti cits pie cita cieši kā sardīnes bundžā. Kitija pamanīja, ka daudzi no tiem vārgi mēģina kustēties.
Viņas skatienu jau bija notvēruši vairāki burvji, kas grozījās, locījās un izdvesa žēlus brēcienus. Kitijai bija vajadzīgs brīdis, lai saņemtos, kājas smeldza no tālā gājiena. Meitene ierunājās tik skaidri, cik vien spēja.
Esmu ieradusies, lai jums palīdzētu, viņa teica. Jums tikai pacietīgi jāgaida. Mēģināšu jūs atbrīvot.
Šis paziņojums izraisīja lielu satraukumu, burvji sāka īdēt un vaidēt, un ripot pa grīdu, gandrīz notriecot Kitiju no kājām. Ja jūs nebūsiet mierīgi, es iešu prom, meitene skarbi paziņoja. Visi apklusa. Nu, tā jau ir labāk.
Kitija uzmanīgi izņēma no kabatas sudraba disku un lēni, lai pati nesagrieztos, sāka atbrīvot no saitēm pirmo burvi. Virves zem sudraba pieskāriena kusa kā sviests saulē. Cieši sasietās kājas un rokas atraisījās, burve sāpēs ievaidējās. Kitija atbrīvoja viņas muti un pavēlēja: Tiklīdz spējat nostāvēt kājās, atrodiet kaut ko asu un palīdziet man atsiet pārējos. Meitene devās pie nākamā gūstekņa.
Pēc desmit minūtēm istaba jau bija pilna ar atbrīvotiem vīriešiem un sievietēm, kas locījās un staipījās. Daži sēdēja uz grīdas, citi jau bija piecēlušies, mēģinādami noraisīt visus pinekļus un virves. Neviens nerunāja ķermeņi gan bija atbrīvoti, bet prātā joprojām valdīja šoks. Burvji vēl arvien īsti nespēja aptvert notikušo. Kitija klusējot strādāja, lai atraisītu priekšpēdējo gūstekni, varenu kungu, smalki ietītu tīklos. Viņš nekustējās, un cauri audumam no galvas sūcās asinis". Viņai blakus darbojās pirmā burve, ko Kitija bija atbrīvojusi, jauna sieviete ar tumšpelēkiem matiem viņa pūlējās atsiet pēdējo upuri. Sieviete bija ietīta pelēkā tīklā un šķita ļoti dzīvīga viņa spārdīja kājas un vicināja rokas.
Kitija pasniedza burvei sudraba disku. Ņem.
- Paldies.
Pēc mirkļa tīkli bija noņemti un pēdējie gūstekņi atbrīvoti. Sieviete ar gariem, tumšiem matiem uzlēca kājās un sāpēs iekliedzās, sajuzdama krampjus rokās un kājās. Liela auguma vīrietis, kura seja bija pamatīgi cietusi, gulēja uz grīdas un smagi elpoja.
Tumšmate atspiedās pret sienu un masēja kājas. Viņa nikni nošņācās. Kas par to visu ir atbildīgs? Es viņus nogalināšu! Zvēru, es viņus nogalināšu!
Kitija runāja ar jauno sievieti, ko bija atbrīvojusi pirmo. Ar viņu nav labi. Vajadzētu aizvest uz slimnīcu…
- Es to nokārtošu, sieviete palūkojās apkārt un ieraudzīja kādu pumpainu jaunekli. Džordž, vai tu vari palīdzēt?
- Jā, Paiperes jaunkundz.
- Pagaidiet, Kitija ierunājās un pastiepa drebošu roku. Vai jūs vispirms nepalīdzētu man piecelties? Paldies. Viņa pagriezās pret atbrīvotajiem burvjiem. Jums jāzina, kas noticis. Situācija ir diezgan sarežģīta. Dēmoni ir izlauzušies brīvībā un klīst pa Londonu.
Atskanēja šausmu pilni saucieni, sejas pauda neticību. Gan jaunie, gan vecie lūkojās uz viņu atplestām mutēm, neko nesaprazdami. Bija zudusi visa burvju pašpārliecinātība tagad viņi bija tikai apdraudēti, nobijušies, nespēcīgi cilvēki. Kitija pacēla roku. Paklausieties, es jums tūlīt visu izstāstīšu.
- Pagaidiet brīdi, tumšmate pastiepās un sāpīgi satvēra Kitiju aiz rokas. Pirmām kārtām, kas jūs tāda būtu? Es neatceros ne jūsu seju, ne.. viņa saviebās, jūsu drēbes. Man pat nešķiet, ka jūs būtu burve.
- Pareizi, Kitija atcirta. Esmu no vienkāršajiem ļaudīm. Bet būtu labi, ja jūs tagad paklausītos, ja vien nevēlaties, lai jūs nonāvē.
Sieviete iepleta acis. Kā jūs uzdrīkstaties…
- Jā, aizveries, Ferēra, teica kāds vīrietis.
Likās, ka tumšmatei mutē iebāzts sprūds. Viņa nikni palūkojās visapkārt un palaida vaļā Kitijas roku.