Es darīju visu iespējamo, lai piekļūtu viņam. Es nevis pieņēmu briesmīgu izskatu (Askobāla ciklops un Kormokodrāna nīlzirgs ar vepra galvu bija tikai spilgtākie piemēri), Tbet gan ierados kā Kitija Džonsa, Pretošanās kustības meitene, ko Mandrāks bija tvarstījis pirms pāris gadiem. Viņš domāja, ka meitene ir mirusi, un tas joprojām grauza burvja sirdsapziņu to es zināju, jo, paskatoties Kitijas sejā, viņš vienmēr nosarka. Burvis kļuva nikns un kautrīgs, pašpārliecināts un samulsis vienlaikus. Mani tas, protams, sajūsmināja.
Bet nu bija pienācis brīdis, kad es vairs nebiju gatavs paciest viņa pārestības. Mums abiem bija pienācis laiks izrunāties. Atsakoties iet līdzi velnēnam, es liku burvim izsaukt mani oficiāli, kas, visticamāk, būs sāpīgi, bet sniegs man kādas piecas minūtes viņa nedalītas uzmanības.
Velnēns bija prom jau vairākas stundas. Agrāk mans saimnieks būtu rīkojies ātri, bet tagad šāda kavēšanās viņam bija raksturīga. Saglaudu garos, tumšos matus un palūkojos uz lauku pilsētiņu. Daži no vienkāršajiem cilvēkiem bija sapulcējušies ap sagrauto pasta ēku un dedzīgi sarunājās, neņemot vērā policista mudinājumus atgriezties pie darba. Nebija šaubu ļaudis kļuva nemierīgi.
Es atkal iedomājos par Kitiju. Lai gan Mandrāks tā domāja, meitene nebija mirusi kaujā ar golemu pirms pāris gadiem. Pēc tam kad viņa bija varonīgi, nesavtīgi un pilnīgi nevajadzīgi izglābusi Mandrāka ādu, Kitija bija veiksmīgi aizbēgusi. Mūsu pazīšanās bija īsa, bet patīkama viņas karstasinīgā iestāšanās par taisnīgumu man atgādināja kādu, ko es pazinu pirms daudziem, daudziem gadiem.
Cerēju, ka Kitija ir nopirkusi vienvirziena biļeti uz kādu drošu, attālu vietu un ierīkojusi tur pludmales kafejnīcu. Tomēr patiesībā nojautu, ka meitene ir tepat blakus un cīnās pret burvjiem. Tas mani iepriecināja, lai gan par džiniem Kitija nebija īpašā sajūsmā.
Lai ko arī viņa darīja, es cerēju, ka viņa neiekulsies nepatikšanās.
4 Kitija
D ēmons pamanīja Kitiju, tiklīdz viņa pakustējās. Neglītajā galvā atvērās plata mute, kurai augšā un apakšā rēgojās asu zobu rindas. Nezvērs sacirta zobus, kas izklausījās kā tūkstošiem šķēru šņirkstoņa unisonā. Abpus galvai tam plandījās pelēkzaļas ādas strēmeles, bet meiteni vēroja divas zeltainas, mirdzošas acis.
Kitija neatkārtoja savas kļūdas. Viņa stāvēja apmēram sešas pēdas tālāk no briesmīgās nezvēra galvas un nekustējās.
Dēmons kā izmēģinot paskrāpēja ar ķetnu pa grīdu, atstājot piecu nagu švīkas. Un dīvaini norūcās skaņa nāca no rīkles dziļumiem. Meitene zināja, ka tas viņu novērtē, mēģina noteikt viņas spēku un to, vai uzbrukt. Sajās šausmu pilnajās sekundēs Kitija neapzināti novērtēja dēmona izskatu pelēko spalvu kušķus pie locītavām, metāliski spožās zvīņas uz torsa, rokas, kam bija pārāk daudz pirkstu un pārāk maz kaulu. Viņa juta, ka trīc visi muskuļi saspringa, lai bēgtu, bet viņa piespieda sevi palikt uz vietas.
Un tad viņa sadzirdēja balsi maigu, sievišķīgu un jautājošu: Vai tad tu nebēgsi, mīļā? Es ar šīm kājām tik ātri nepaskrietu. Ak, es esmu tik lēns! Pamēģini. Tu varētu izbēgt. Balss bija tik maiga, ka Kitija pirmajā mirklī nesaprata, ka tā nāk no neradījuma mutes. Tā runāja dēmons! Meitene pašūpoja galvu.
Dēmons salieca savus sešus rokas pirkstus nepārprotamā žestā. Tad vismaz panāc tuvāk, dēmons vilināja. Tas man aiztaupīs pūles klibot pie tevis. Ak vai! Mana būtība smeldz no Zemes pievilkšanas spēka.
Kitija atkal pašūpoja galvu, šoreiz lēnāk. Dēmons smagi nopūtās un noskumis nokāra galvu. Mīļā, jums pilnīgi trūkst pieklājības. Nez vai jūsu būtība pretosies, ja mēģināšu jūs apēst. Mani moka gremošanas traucējumi… Galva pacēlās, acis uzmirdzēja, zobi nošņirkstēja. Es riskēšu. Bez brīdinājuma dēmons salieca kājas un lēca, žokļus plati atplētis, rokas izstiepis. Kitija nokrita uz muguras un iekliedzās.
No grīdas pacēlās sudraba šķēpu siena, uzdurot dēmonu. Uzmirdzēja gaisma, nolija dzirksteļu lietus, un dēmona ķermenis uzliesmoja violetās liesmās. Tas uz sekundes daļu kavējās gaisā kā mākonis, uzmutuļoja un nobira uz grīdas kā sadedzis papīrs. Atskanēja skumja balss: Ak vai… Un tagad lejup bira tikai pelni.
Kitija bija bailēs sastingusi. Viņa ar piepūli aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja acis. Un ar trīcošu roku izbrauca cauri matiem.
- Ak debess, meistars no sava pentakla sacīja. To nu gan es negaidīju. Bet šo radījumu muļķībai nav robežu. Saslauki to nekārtību, mīļo Lizij, un mēs varēsim parunāt par notikušo. Tev jālepojas ar to, ko esi paveikusi.
Kitija mēmi pamāja, joprojām ieplestām acīm skatoties tukšumā. Viņa stīvām kājām izkāpa no apļa un devās pēc slotas.
- Nav šaubu: tu esi ļoti gudra meitene. Meistars sēdēja uz dīvāna pie loga, dzerdams tēju no porcelāna krūzītes. Turklāt tu gatavo lielisku tēju, kas tādā dienā kā šī ir tīrā svētība. Lietus bungoja pa palodzēm un aizšalca pa ielu. Mājas pakšos svilpoja vējš. Kitija uzcēla kājas uz krēsla un iedzēra malku stipras, siltas tējas.
Vecais vīrs noslaucīja muti ar rokas virspusi. Jā, ļoti veiksmīga Izsaukšana. Nepavisam nav slikti. Un kas to būtu domājis, ka sukuba patiesā forma ir šāda? Skaisti! Lizij, bet vai tu pamanīji, ka mazliet nepareizi izteici Ieslodzīšanas zilbi? Ne pietiekami, lai salauztu drošības sienu, bet dēmons bija iedrošināts un vēlējās izmēģināt veiksmi. Par laimi, visu pārējo tu paveici nevainojami.
Kitija joprojām trīcēja. Viņa atspiedās pret dīvāna spilveniem. Ja es būtu pieļāvusi vēl kādu kļūdu, viņa trīcošā balsī jautāja, kas būtu noticis? ,
- Ak, mīļā, par to tev nav jālauza galva. Tu nepieļāvi vairāk kļūdu, un tieši tas ir svarīgi. Še, ieēd kādu našķi. Viņš norādīja uz šķīvi. Ļoti nomierinoši.
Kitija paņēma cepumu un iemērca tējā. Bet kāpēc tas man uzbruka? meitene vaicāja. Tam taču vajadzēja saprast, ka pentakla aizsardzība nostrādās.
Meistars iesmējās. Kas to lai zina! Varbūt dēmons cerēja, ka tu bailēs izkāpsi no apļa, kad tas lēca, tas būtu iznīcinājis aizsardzību un ļāvis nezvēram tevi aprīt. Ievēroji, ka tas jau izmēģināja divus bērnišķīgus paņēmienus, lai pārliecinātu tevi izkāpt no pentakla? Nu, tas nebija pārāk gudrs džins. Vai arī vienkārši noguris no saistībām un vēlējās mirt. Meistars rūpīgi nopētīja tējas biezumus. Kas to lai zina! Mēs par dēmoniem zinām tik maz, par viņu rīcības motīviem vēl mazāk. Viņus ir gūti izprast. Vai mums vēl ir tēja?
Kitija paskatījās. Nē. Bet es uzvārīšu.
- Tas būtu jauki, mīļo Lizij, ļoti jauki. Un pa ceļam tu varētu man pasniegt to Trismegista grāmatu. Cik atceros, viņam bija pāris lielisku piezīmju par sukubiem.
Kad Kitija izgāja gaitenī un kāpa lejup uz virtuvi, viņu apņēma vēsais gaiss. Noliekusies pie zilās gāzes liesmiņas, kas šņāca zem tējkannas, viņa sabruka. Meitene juta, ka pret savu gribu sāk drebēt, un pieķērās pie galda malas, lai nenokristu.
Kitija aizvēra acis. Dēmona atvērtie žokļi tuvojās. Viņa strauji atvēra acis.
Blakus izlietnei stāvēja papīra maisiņš ar augļiem. Meitene mehāniski paņēma vienu ābolu un apēda to, kozdama lieliem kumosiem. Pēc tam viņa notiesāja vēl vienu, bet jau mazliet lēnāk, visu laiku stīvi vērdamās sienā.