Balta gaismas šalts, un briesmīgs sprādziens. Dēmons bija pazudis, tā vietā rēgojās tikai melna, dziļa bedre. Laternu gaismā bija redzams kāda cilvēka stāvs viņš gāja stingriem soļiem, rokā turēdams zizli.
Kitija nolika minerālūdens pudeli zemē. Izsauciet visus dēmonus, ko vien varat, viņa teica. Ja mēs gribam kaut ko uzsākt, mums jādodas turp.
35 bartimajs
Patiesībā mēs kopā darbojāmies ļoti labi. Labāk, nekā bijām cerējuši.
Nu labi, varbūt bija nepieciešams nedaudz laika, lai sakārtotu sistēmu, dažreiz mūsu ķermenis veica divas pavisam nesaderīgas kustības vienlaikus, bet mēs allaž laikus šo kļūdu labojām bez vērā ņemamām sekām.*[1] Nu, vismaz attiecībā uz sevi es nekādas sekas neizjutu, jo atrados iekšpusē. Netenjels varbūt dabūja dažas nevajadzīgas skrambas, kā, piemēram, tobrīd, kad viņš spēra soli pa labi, kamēr es norādīju pa kreisi, un zizlis trāpīja viņam pa degunu. Vai tobrīd, kad viņš iedarbināja zizli īpaši strauja lēciena laikā un mēs aizlidojām sānis. Un vēl tas mazais negadījums pie ezera, kad viņš tā saniknojās (mēs bijām zem ūdens tikai neilgas piecas sekundes, un, godīgi sakot, nedaudz ūdenszāļu taču nevienam nekad nav kaitējis). Tomēr lielākoties mēs spējām nesagādāt paši sev ievainojumus.
Un, kad mēs iemanījāmies iet ar septiņjūdžu zābakiem, mums nudien tas viss sāka iepatikties un mēs izmantojām visas mūsu sadarbības priekšrocības.
Pirmais panākums pret nabaga veco Nerianu mūs patiešām uzmundrināja tas parādīja, kas jādara un kā jāstrādā. Mēs vairs nepūlējāmies uzminēt otra domas un sākām deleģēt uzdevumus.
Tas notika tā. Netenjels strādāja ar septiņjūdžu zābakiem: ja mums bija jāmēro lieli attālumi, viņš soļoja. Kad bijām nokļuvuši pie mērķa (pēc pāris sekundēm tie zābaki bija ļoti naski), es pārņēmu kontroli pār kājām un ar sev raksturīgo enerģiju sāku lēkāt uz priekšu, atpakaļ, pa labi un pa kreisi, augšup un lejup, līdz mūsu pretinieks un dažkārt pat es pats pagalam apjuku. Netenjels pa to laiku pilnībā pārvaldīja mūsu rokas un zizli un raidīja uguni, kad vien radās izdevība. Tā kā es nojautu, ko viņš darīs, es parasti pietiekami ilgi pakavējos vajadzīgajā pozīcijā. Vienīgais izņēmums (tomēr es zinu, ka tas ir piedodams) bija tad, ja es mēģināju pamukt malā no sprādziena, kausējamās vai sadalīšanas burvestības. Vienmēr labāk izvairīties no tādiem uzbrukumiem, ja gribi uzvarēt kaujā. [89] [1] Pēdējo piezīmi diemžēl nepareizu es izdarīju ezera krastā, un tieši tāpēc mēs izpeldējāmies.
Un saglabāt visus dzīvībai svarīgos orgānus.
Mēs parasti sazinājāmies ar tādām vienzilbīgām domām kā Skrien, Lec, Kur?, Pa kreisi, Augšā, Zemē, Ienirsti! utt. [90] Tas bija ļoti tieši un vīrišķīgi, nebija vietas nekādam iekšējam skatam vai emociju analīzei, tas saskanēja ar mūsu pūlēm palikt dzīviem un ar apņemšanos uzvarēt. Sākumā, kad mēs vēl bijām kopā ar Kitiju, tas nebija tik uzkrītoši (tad viņa galvā bija daudz maigākas domas, tās vēl nebija atradušas īsto izteiksmes formu, bet dedzīgi tādu meklēja), bet tobrīd, kad sieviete Trafalgaras laukumā no viņa bailēs un riebumā novērsās, tās pēkšņi pārņēma Netenjela prātu. Šīs jaunās izjūtas bija tikko dzimušas un nevēlējās, lai tās noraidītu. Bet zēns tās vienkārši izslēdza no apziņas, un to vietā atkal parādījās vecās, pazīstamās emocijas lepnums, bezbailība un dzelzs gribasspēks. Viņš joprojām bija uzticīgs savam uzdevumam, bet neveica to ar iepriekšējo sajūsmu. Jaunajā burvī bija radies zināms riebums pašam pret sevi. Nu, varbūt tas bija psiholoģiski neveselīgi, bet palīdzēja viņam labāk cīnīties.
Un tieši tas mums šobrīd bija vajadzīgs.
Neriana, kas slāja pa skvēru, laikam bija lēnīgākā no visiem citi, cilvēku smaržas un balsu pievilināti, bija skrējuši uz Čērčila arku un ielauzušies Sentdžeimsa parkā. Iespējams, ja vienkāršie ļaudis te šonakt nebūtu sapulcējušies tik lielā skaitā, Nūdas armija būtu izklīdusi pa visu pilsētu un to nebūtu tik viegli izsekot un iznīcināt. Cilvēki bija sapulcējušies parkā, viņus bija iedrošinājis fakts, ka valdība pilnībā nebija reaģējusi uz demonstrāciju, un izsalkušajiem gariem šī milzīgā cilvēku masa bija neatvairāms kārdinājums.
Kad mēs ieradāmies, izklaide jau sen bija sākusies. Pa parku skraidīja gari, ķerot cilvēkus. Daži izmantoja maģiskus uzbrukumus, citi vienkārši skraidīja riņķī, mēģinādami iekustināt stīvos locekļus un ķerstīdami bēgošo laupījumir-. Daudzi koki dega, gaisā mirdzēja liesmas, vijās dūmu grīstes, skanēja spālgi kliedzieni un cilvēku brēcieni. Pār to visu slējās Stikla pils, kas meta savu gaismu uz zālājiem tajos skraidīja cilvēki, gari krita un atkal cēlās, un metās laupījumam pakaļ.
Mēs apstājāmies zem arkas, kas veda parkā.
Haoss, Netenjels nodomāja. Tas ir HAOSS.
Tas ir nieks salīdzinājumā ar kārtīgu kauju, es atteicu. Tev vajadzēja redzēt, kas notika Al-Arišā, kur vairākas jūdzes smilšu klājās ar asinīm. Es domās parādīju viņam šo ainu.
Cik skaisti, paldies, ka padalījies atmiņās! Vai tu redzi Nūdu ?
Nē. Cik daudz dēmonu te ir?
Pietiekami. [91][1] apmēram četrdesmit. Bet gudrs karotājs cīnās ar pretiniekiem tikai viens pret vienu.
Iesim.
Viņš piesita papēžus. Zābaki mūs aiznesa prom, un mēs iesaistījāmies kaujā.
Mūsu stratēģija paredzēja, ka dēmoni visi reizē nedrīkst pamanīt mūsu klātbūtni. Mēs viņus varējām pieveikt tikai citu pēc cita, bet cīnīties pret tiem kā vienotu armiju būtu daudz grūtāk. Tāpēc bija vajadzīgi strauji uzbrukumi un nepārtraukta kustība. Mūsu pirmais objekts tepat zālienā bija kāds ifrīts, paslēpies vecākas sievietes ķermenī. Tas raidīja visapkārt tricinošas burvestības. Mēs bijām tam klāt divos soļos. Zizlis uzmirdzēja, un ifrīts pārtapa vienkārši par atmiņām. Mēs pagriezāmies, spērām soli un bijām jau pie kioskiem, kur kāds spēcīgs džins resna burvja ādā plosījās pa Sultāna pili. Netenjels notēmēja un iznicināja viņu ar vienu zižļa mājienu. Mēs.palūkojāmies un redzējām, ka vēl viens dēmons skrien pakaļ bērnam, panācām nelieti trīs soļos un sadedzinājām. Bērns aizbēga tālāk.
Mums vajadzīga palīdzība, Netenjels domāja. Palīdzība šiem cilvēkiem. Viņi skraida riņķī kā traki.
Tas nav tavs… Jā, es viņus redzu. Ejam.
Solis, lēciens un mēs nolaidāmies uz estrādes jumta, apcirtāmies riņķī un četras reizes izšāvām. Trīs dēmoncilvēki bija pagalam, bet ceturtais, ko bija iebiedējis pārējo gals, pēkšņi palēca malā un noliecās. Tas mūs pamanīja un sūtīja burvestību. Jumts sagāzās putekļos, bet mēs jau sen bijām apmetuši kūleni, nošļūkuši pa telts sienu un, pirms vēl ar kājām skārām zemi, iznīcinājuši šī džina būtību.
Es sajutu Netenjela prātā nožēlas dzirksteli. Viņš vilcinājās. Tā… Tā bija Helēna Malbindi! Es zinu. Tā bija viņa. Viņa…
Viņa jau sen bija mirusi. Tu nonāvēji viņas slepkavu. Kusties! Tur, pie ezera, ir bērni! Ātri!
Galvenais ir kustēties uz priekšu. Nedomāt par to. Cīnīties. [92] [1] Ja zēns te būtu viens, bez manas palīdzīgās klātbūtnes, vai viņš patiešām būtu rīkojies tik pārliecinoši, uzspridzinot ministrus? Par spīti dažādām deformācijām, stīvajiem locekļiem un neizteiksmīgajām sejām, tie joprojām viņa izpratnē bija cilvēki. Arī zēns bija cilvēks, un cilvēki vienmēr redz tikai virskārtu.