Nešķiet, ka viņš būtu laimīgs, Netenjels nodomāja. Vienkārši viņa spēks ir pārāk liels. Cilvēka ķermenis to nevar izturēt un plīst, bet Nūda zaudē aizsardzību.
Nav jau nekāds brīnums, padomā par visiem tiem cilvēkiem, ko viņš kopš ierašanās ir apēdis! Tas noteikti palielinājis viņa būtību. Es nopētīju ļaudis, kas stāvēja zem mums. Tomēr izskatās, ka viņš joprojām ir izsalcis.
Tagad tam tiks pielikts punkts. Viss Netenjela nemiers un žēlums pret sevi bija pārvērties niknumā. Viņa prāts bija ciets kā krams. Domā, ka mēs no šejienes varētu viņu aizsniegt?
Jā. Tikai mērķē uzmanīgi. Mums ir tikai viena iespēja. Un lai tas būtu pietiekami stipri!
Un kurš tagad runā par acīmredzamo ?
Mēs joprojām bijām noliekušies un vērojām notiekošo caur tiltiņa dzelzs margām. Kamēr Netenjels grasījās celties kājās, es pacēlu virs mums vairogu. Kad Nūda būs iznīcināts, pārējie gari noteikti gribēs atriebties. Es pārdomāju visas iespējas. Viena bija lēciens uz palmu vai suši bāra jumtu un tad zemē. Pēc tam…
Nu, gana plānots. k
Netenjels piecēlās kājās. Mēs nomērķējām zizli uz Nūdu, izteicām vārdus…
Milzīgs sprādziens, kā jau bija gaidīts.
Tikai nevis ap Nūdu, bet ap mums. Mans vairogs tikko noturējās vietā. Bet sprādziena vilnis tik un tā aizlidināja mūs cauri stikla sienai, un mēs piezemējāmies uz ieejas kāpnēm šķembu virpulī un noripojām lejā, zālienā. Kritiens bija smags, to tikai daļēji mīkstināja vairogs. Zizlis tika izrauts no mūsu tvēriena un aizripoja pa celiņu.
Šis trieciens satricināja mūsu dubulto apziņu, un uz brīdi mēs pastāvējām atsevišķi vienā ķermenī. Kamēr mēs tur gulējām un vaidējām, pa izsisto stiklu izlidoja Hopkinsa ķermenis. Tas nolaidās uz pakāpieniem un tuvojās mums kājām, gluži mierīgā gaitā.
- Mandrāks, vai ne? Fakvarls ikdienišķā tonī sacīja. Tu nu gan esi neatlaidīgs zellis! Ja tev būtu kaut mazliet saprāta, tu būtu no šejienes jau miljons jūdžu tālu. Kas ar tevi noticis?
Ja vien viņš zinātu! Mēs gulējām zemē, mēģinot koncentrēties. Palēnām skatiens noskaidrojās un saprāts atgriezās.
- Pavēlnieks Nūda, Fakvarls turpināja, šobrīd ir nedaudz vārīgs, ar viņu jāapietas saudzīgi. Sitiens ar jūsu spēļmantiņu viņa noskaņojumu nudien neuzlabotu.
- Spēļmantiņu? Netenjels noelsās. Šis zizlis viņu iznīcinātu!
- Vai tu patiešām tā domā? balss bija nogurusi, bet uzjautrināta. Nūda ir varenāks, nekā tu spēj iedomāties. Viņš alkst pēc enerģijas, uztver to gluži kā sūklis. Redzi, kā viņš jau ir izpleties! Viņš labprāt uzņemtu tavu uzbrukumu un vēl barotos no tā. Varbūt man vajadzēja ļaut tev pamēģināt, bet man ir apnicis, ka mūs nepārtraukti kāds iztraucē. Bet tūlīt es paņemšu zizli savā lietošanā. Viņš pacēla roku. Paliec sveiks!
Netenjels jau pavēra muti kliedzienam, bet es to izmantoju labākam nolūkam. Sveiks, Fakvarl!
Viņš sastinga kā nolēmēts, burvestība netika izšauta. Aiz Hopkinsa acīm iedzalkstījās divas zilas, izbrīnītas liesmiņas. Bartimaj?
- Jā gan.
- Kā… kā? Beidzot! Pirmo reizi triju duču gadsimtu laikā mana parādīšanās satrieca Fakvarlu. Viņš šķita zaudējis runas spējas. Kā tas var būt? Vai tas ir triks? Balss projekcija? Ilūzija?
- Nē. Tas esmu es. Te, iekšā.
- Nevar būt.
- Kurš cits tev varētu pastāstīt patiesību par Gengiša nāvi? Par tām saindētajām vīnogām, ko mēs iemānījām teltī viņa džinam gar degunu? [94] [1] Neiedziļināsimies. Tas bija mazs darbiņš Āzijā, sen, sen.
Fakvarls samirkšķināja acis un tad novilka: Tātad tas tiešām esi tu?
- Prieks tevi pārsteigt, veco zēn. Turklāt atļauj piebilst: kamēr jūs ar Nūdu pastaigājaties pa pili, lielākā daļa jūsu armijas jau ir iznīcināta. Un to izdarīju es.
Kamēr es runāju, Netenjels sakustējās. Viņam nepatika bezpalīdzīgi gulēt zemē pašsaglabāšanās instinkts lika celties kājās. Es nomierināju viņu ar vienu vienīgu domu: Pagaidi.
-Tu, nodevēj… Fakvarls jau tik ilgi bija nodzīvojis Hopkinsa ķermenī, ka dusmās aplaizīja lūpas gluži kā cilvēks. Šis zaudējums man nav svarīgs pasaule ir pilna ar cilvēkiem, un ir arī pietiekami daudz garu, lai tos visus piepildītu. Bet tu… Nogalināt savējos, aizstāvēt apspiedējus… Man kļūst nelabi, par to domājot! Viņa rokas bija sažņaugtas, balss vibrēja no emocijām. Mēs esam cīnījušies daudzas reizes, Bartimaj, bet vienmēr, tikai paklausot saimnieku pavēlēm. Bet tagad, kad mēs paši esam sev saimnieki un mums vajadzētu to kopīgi nosvinēt, tu izvēlies mūs nodot! Tu, Sakr al Džins! Kā tu vari attaisnot savu rīcību?
- Ak tad es būtu tas nodevējs? Sākumā es runāju ar viņu tikai tāpēc, lai Fakvarls būtu ar kaut ko aizņemts, kamēr atgūstam spēkus, bet tagad arī es biju iekarsis. Mana balss ieaurojās kā vējš, kas lika priežu galotnēm locīties un cilvēkiem slēpties savās jurtās. Tu pats esi nodevējs! Tu esi uzgriezis muguru ■Citai pasaulei! Kas cits, ja ne nodevējs pamestu savas mājas un mudinātu arī citus doties prom, lai tā vietā iemājotu šajos kaulu kambaros? Un kādēļ? Kādēļ jūs esat ieradušies šajā zemē?
- Atriebības dēļ, Fakvarls nočukstēja. Mūs šeit vada atriebība. Tā mūs notur šajā pasaulē. Tā ir mūsu vienīgais iemesls.
- "Iemesli" pastāv tikai cilvēkiem, es klusi sacīju. Mums agrāk nekas tāds nebija vajadzīgs. Tas ķermenis tev vairs nav tikai masku tērps, vai ne? Tā nav tikai aizsardzība pret sāpēm. Tas esi tu pats.
Liesmas Hopkinsa acīs, kas visu laiku bija mirdzējušas, pēkšņi noplaka. Varbūt, Bartimaj, varbūt… Balss pēkšņi bija klusa un ilgpilna. Viņš nogludināja uzvalka atlokus. Starp mums runājot, atzīšos, ka es šajā ķermenī sāku just tādu diskomfortu, ko nebiju gaidījis. Tas nav tāds kā vecās, asās sāpes, kas mūs pavadīja verdzības dienās, drīzāk tāda kā nieze. Un vēl tukšums, ko nevar piepildīt nekāda slepkavošana. Vismaz līdz šim. Viņš pasmīnēja. Tomēr es nebeidzu censties.
- Tas tukšums ir tāpēc, ka tu esi zaudējis saikni ar Citu pasauli, es teicu.
Fakvarls lūkojās uz mani un klusēja. Ja tā ir tiesa, viņš beidzot teica, tad tu arī esi to zaudējis. Tu esi tikpat iesaistīts, cik es, Bartimaj, apmeties šī jaunā burvja ķermenī. Kāpēc tu tam piekriti, ja jau uzskati atriebību par blēņām?
- Jo man ir ceļš atpakaļ, es sacīju. Es neesmu nodedzinājis visus tiltus.
Fakvarls neizpratnē samiedza acis. Kā?
- Burvis, kas mani izsauca savā ķermenī, mani var arī atbrīvot.
- Bet viņa smadzenes…
- Ir nebojātas. Mēs dalāmies šajā ķermenī. Tas, atzīšos, ir diezgan grūti, jo te nav diez ko daudz vietas.
Beidzot ierunājās arī Netenjels: Tā ir taisnība. Mēs strādājam kopā.
Pirmajā reizē, kad es ierunājos, Fakvarls bija apmulsis, bet tagad viņš bija mēms. Kaut kas tāds viņam vienkārši nebija iešāvies prātā.
- Cilvēks saglabā savu prātu un gribu? viņš murmināja. Tad kurš no jums ir saimnieks? Kurš noteicējs?
- Neviens, es atteicu.
- Tā ir vienlīdzīga sadarbība, Netenjels piebilda.
Fakvarls pašūpoja galvu, paužot tādu kā apbrīnu. Visu
cieņu! viņš sacīja. Kaut kas tik pretdabisks… Gandrīz kaut kas līdzīgs tam zeņķim no Aleksandrijas, ar ko tu parasti čupojies. Viņam tas būtu paticis, vai ne? Viņš saviebās. Pastāsti, vai tu nejūties aptraipīts no tik lielas tuvības?
- Ne pārāk, es atcirtu. Tā nav lielāka kā tavā gadījumā, turklāt īslaicīga. Es došos mājās.
- Ak vai. Kas liek tev tā domāt? Fakvarls pastiepa roku, bet es jau to biju gaidījis. Šī saruna bija devusi mums iespēju atgūties no kritiena. Netenjels pastiepa pirkstu pret Fakvarlu, un mēs raidījām pret viņu Spazmu burvestību. Lai gan vairogs viņu pasargāja, trieciens nogāza ķermeni no kājām un viņa sprādziens ietriecās zemē. Pa to laiku es ķēros pie vadības smiltīm griežoties, mēs uzlidojām gaisā, pāri celiņam, un nolaidāmies pie zižļa. Netenjels to pacēla, mēs apcirtāmies riņķī gluži kā plēsoņa.