Tomēr tagad bija par vēlu raizēties. Zizlis bija nolīdzinājis līdz ar zemi veselas pilsētas. Ja paveiksies, tas strādās tikpat labi arī mūsu labā.
Kāds ir plāns ? Es raidīju domu Netenjela virzienā.
Mums jāpievērš Nūdas uzmanība un, pirms uzbrūkam, jādabū viņš pēc iespējas tālāk no cilvēkiem. Kā mēs to vaidam izdarīt?
Viņu vajadzētu samulsināt. Tas parasti nostrādā.
Labi, to es atstāju tavā ziņā.
Arī ar pārējiem gariem jātiek galā. Pirms vai pēc tam ?
Pirms tam. Citādi viņi var mēģināt nonāvēt cilvēkus.
Tu kontrolē zizli, es mūs pārvietošu. Brīdinu, ka šoreiz būs jāstrādā divtik ātri.
Viņš atmeta ar roku. Gan jau es tikšu galā ar pāris lēcieniem un pavērsieniem.
Gatavs ?
Pārējie tūlīt būs vietās. Varaaaaaaa…
Līdz šim es nekad nebiju mēģinājis lidot, jo tas prasīja daudz enerģijas, tomēr šis bija izšķirīgs brīdis. Turklāt likās, ka Fakvarlam tas izdodas veikli. Tāpēc bez iepriekšēja brīdinājuma es pacēlos līdz palmām. Vienā brīdī man likās, ka zēns izlaidīs zizli no rokām. Un pēc brīža man šķita, ka mēs tūlīt vemsim. Tomēr viņam izdevās noturēties.
Kas tev notika ?
Nekad… nekad agrāk nebiju lidojis.
Tas ir sīkums. Tev vajadzētu izmēģināt nāves cilpu ar lidojošo paklāju. Tad gan tev seja k\ūtu zaļa.[98][1] dīvaini, bet fakts briti nekad nebija interesējušies par maģiskajiem lidošanas veidiem, turoties pie mehāniskajiem. Tomēr citām kultūrām nebija nekas pretī iesprostot džinus nedzīvos priekšmetos, lai tie lidotu pa gaisu, persiešiem patika paklāji, daži eiropieši lidoja uz lielgabala lodēm
vai piestām. Kāds traks ķīniešu burvis vienreiz pat pamēģināja lidot uz mākoņa.
Labi, redzam ienaidniekus. Zizli gatavībā…
Mēs apstājāmies gaisā virs palmām. Spīdēja elektrisko spuldžu gaisma, pāri klājās stikla kupols, virs kura pletās nakts debesis. Un lejā atradās simt gūstekņu un gari, kas tos apsargāja. Grūti pateikt, varbūt šoreiz gūstekņu bija nedaudz mazāk. Izskatījās, ka tomēr ļoti maz kas mainījies. Jo visu šo haosu joprojām diriģēja figūra, kas stāvēja uz karuseļa jumta.
Nabaga Nūdam ar savu ķermeni gan neveicās. Mierdaris jau gatavojās izjukt pa vīlēm. Gandrīz no katra ādas fragmenta ārā spraucās dažādi ragi, spuras, dzelkšņi, spārni, taustekļi un piesūcekņi, kas plēsa drēbes kā tīklu. Pārējie izaugumi vēl palika zem ādas, parādoties kā puni, tā ka tas gandrīz vairs neizskatījās pēc cilvēka ķermeņa. Divām Mierdara kājām bija pievienojušās vēl trīs citas, katra savā garumā. Vienai rokai bija divi elkoņi tā vienlīdz labi šūpojās uz priekšu un atpakaļ -, uzblīdusi seja atgādināja beigtu zivi. No vaigiem ārā dūrās dzelkšņi. [99] [1] Es joprojām runāju par seju.
Acu vietā liesmoja tikai uguntiņas.
Mute, kas tagad stiepās no vienas auss līdz otrai, rēca: Sāpes, kādas sāpes! Mani no visām pusēm apņem dzelzs spiediens! Atvediet Fakvarlu! Atvediet viņu! Viņa padoms mani neapmierina! Es vēlos viņu sodīt.
Ierunājās gars, kas atradās Ruperta Devro ķermenī. Mēs nevaram viņu atrast, pavēlniek Nūda. Viņš laikam ir aizbēdzis.
Bet es liku viņam būt klāt, kad ēdu. Ā, man sāp vēders tas ir tukšs! Bilib, Gaspār, atvediet man vēl kādu bariņu cilvēku, lai varu uz brīdi novērst uzmanību no šīm sāpēm…
Tobrīd mēs ar Netenjelu, lidojot lejup tik strauji, ka gaiss sitās mums sejā un mētelis plīvoja nopakaļ, nošāvām trīs garus ar trīskāršu zižļa triecienu. Mēs to izdarījām tik strauji un precīzi, ka cilvēki, kas turpat bailēs trīcēja, tik tikko pamanīja, ka dēmoni ir pazuduši.
Pārējie gari palūkojās augšup. Gaisma no griestiem viņus apžilbināja, neļaujot precīzi raidīt burvestības. Mēs nolaidāmies zemāk. Zizlis divreiz uzmirdzēja, un vēl divi hibrīdi bija pagalam. Pagrieziens ļoti straujš, lai gan mēs atradāmies horizontāli gaisā, un lidojums lejup, un mums virs galvas aizlidoja burvestība. Vēl viens zižļa mērķējums šoreiz neprecīzi. Gaspārs, kuram bija tā nelaime dzīvot Rufusa Laima ķermenī, bija uzlidojis gaisā. Viņš nāca mums arvien tuvāk, mezdams sprādzienus. Mēs paslēpāmies aiz koku pudura, pacēlāmies virs tā, un koki jau dega sarkanās liesmās. Cilvēkus pēkšņi pārņēma panika viņi metās prom uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu mēs pamanījām, kā no koku aizsega izskrien Kitija un burvji.
Uz karuseļa jumta Nūda nikni sašūpojās. Kas par nekārtībām? Kurš uzdrošinās mūs traucēt?
Mēs pielidojām viņam gluži tuvu. Tas esmu es, Bartimajs! es uzsaucu. Atceries mani?
Pēkšņi uzliesmoja zils enerģijas lādiņš Ruperts Devro bija pacēlies gaisā, lai stātos mums pretī, no viņa rokām plūda zila gaisma. Ak tad to tu sauc par apmulsināšanas stratēģiju ? "Atceries mani ?" Pat es būtu izdomājis ko labāku…
Es nespēju izdomāt neko labāku, kad… koncentrējos uz kaut ko citu. Mēs bijām uzlidojuši gandrīz līdz pašiem griestiem, redzējām zvaigznes mierīgi mirdzam tālumā. Es liku mums krist lejup kā akmenim. Devro sūtītā Spazmu burvestība saplēsa stiklu un izlidoja ārā. Netenjels lika lietā zizli baltā gaisma trāpīja Devro pa kājām, aizdedzināja viņu. Viņš nokūleņoja lejup melnā dūmu mākonī, iegāzās Pareģošanas teltī un tur uzsprāga.
Kur ir Laims? Netenjels domāja. Neredzu viņu.
Nezinu. Bet skaties uz Nūdu. Tagad viņš ir mūsu galvenais pretinieks.
Vai nu viņu uz rīcību pamudināja mans asprātīgais uzsauciens, vai arī viņam gluži vienkārši nepatika vērot, kā viņa armijas atliekas tiek iznīcinātas, tomēr Nūda pēkšņi bija ķēries pie darba. No viņa muguras izsprāga lieli, zaļi spārni. Ļoti lēni, it kā neregulārais ķermenis labi neklausītu, viņš aizmeimuroja līdz karuseļa jumta malai, un, nedaudz vilcinoties kā stārķēns pirms sava pirmā lidojuma, spēra soli. Varenie spārni savicinājās par vēlu. Viņš jau bija nogāzies zemē.
Ņem viņu ciet! es saucu. Tagad!
Mēs lidojām lejup tik ātri, cik vien es spēju, Netenjels bija cieši sakodis zobus. Kad mēs palēninājām lidojumu, zēns atbrīvoja zizlī iesprostotās būtnes tik daudz, cik uzdrīkstējās. Viņu enerģijas izlauzās ārā un metās virsū uz grīdas gulošajam ķermenim.
Turpini tāpat, es teicu. Turpini! Neatstāj viņam nekādu iespēju.
Es zinu! Es jau tā daru!
Mēs laidāmies lejup arvien lēnāk, līdz palikām karājoties gaisā. Apakšā gailēja baltas liesmas, kuru vidū bija palicis Nūda un karuselis. No šīm liesmām virmoja karstums, kas lika stikliem sprēgāt un uzkarsēja gaisu. Es pacēlu nelielu vairogu, lai to atvairītu. Zizlis vibrēja tik ļoti, ka trīcēja ne tikai mūsu roka, bet arī galvaskauss.
Kā tu domā? Pietiek? zēns vaicāja.
Vajadzētu pietikt. Nē, tomēr nodrošināsimies. Vēl mazliet…
Es vairs nevaru noturēt… Au!
Es redzēju, kā parādās ēna, sajutu kustību gaisā. Mēs metāmies sāņus. Tomēr sprādziens mums trāpīja, salauza manu vairogu un ietriecās sānā. Zēns sāpēs iekliedzās, un es kliedzu līdz ar viņu, jo pirmo un vienīgo reizi sajutu cilvēka sāpes. Kaut kas tajās iespējams, tas, ka sāpes piemita nekustīgai miesai, kas nespēja nekādi pretoties, lika manai būtībai panikā nodrebēt. Zēns gandrīz zaudēja samaņu. Viņa pirksti jau laida vaļā zizli, tā enerģija noplaka. Es satvēru zizli, apgriezos un raidīju enerģijas staru, lai notvertu bēgošo Rufusu Laimu. Man izdevās viņu pāršķelt uz pusēm. Es nostiprināju zizli un nolaidos zemē.