Zēns bija gandrīz paģībis. Viņš vēra ciet acis. Es piespiedu tās atvērt, iekustināju viņa organismu. Mosties!
Viņš sakustējās. Mani sāni…
Neskaties. Viss kārtībā.
Un Nūda?
Nu… ne tik labi. Laukumā starp izsvaidītajiem piknika galdiņiem un papīrgroziem zeme bija iegruvusi. Vietā, kur kādreiz bērni vizinājās ar karuseli, tagad zvēroja melns krāteris. Un šajā krāterī kustējās kaut kas liels un bezformīgs, kas sauca manu vārdu.
Bartimaj! Es tev pavēlu tuvoties! Man tevi jāsoda par nepakļaušanos.
Tas vairs neizskatījās pēc cilvēka.
- Redzi, kā mans spēks pieaug par spīti sāpēm! Redzi, kā es nokratu šo nožēlojamo miesu!
Bartimaj… es nejūtu savus kreisos sānus.
Viss kārtībā. Nedomā par to.
Tu mēģini kaut ko slēpt. Kas tā bija par domu ?
Nekas. Es tikai domāju, ka vajadzētu doties prom.
- Kur tu esi, Bartimaj? spēcīgā balss sauca. Es gribu tevi pievienot savai būtībai! Tas ir liels gods!
Es nejūtu savu kreiso sānu… Es nevaru…
Nomierinies. Paskatīsimies, vai varam izlidot ārā no šejienes.
Pagaidi. Kā būs ar Nūdu ?
Viņš ir liels puika, gan jau izlidos ārā pats, mums viņš nav jāņem Ildzi.
Mēs nevaram iet prom, Bartimaj, ja Nūda nav…
Viņš paliks tepat. Mēs iesim prom! Nē!
Es mēģināju pacelties gaisā, bet zēns man pretojās muskuļi saspringa, viņa griba cīnījās ar manējo. Mēs pa pusei pacēlāmies, tad atkal gāzāmies zemē un atspiedāmies pret koku. Viens labums no tā bija Nūda mūs šeit nevarēja redzēt. Šobrīd viņš bija tikai tumsa krātera dziļumā.
Netenjel, tu idiot! Ļauj man pārņemt kontroli.
Nav vairs nekādas jēgas.
Ko tu…
Vai tad ir? Neaizmirsti, ka es lasu tavas domas.
Nu… tu par to. Es neesmu ārsts. Varu kļūdīties. Aizmirsti.
Bet tu nekļūdies, vai ne? Pasaki taču taisnību!
Nočaukstēja lapas. Es pagriezu galvu, pateicīgs par iespēju mainīt sarunas tematu. Tas tevi uzmundrinās, es sirsnīgi teicu. Re, kur Kitija.
IV netenjels
\/^iņas mati bija sajukuši, viens vaigs saskrāpēts, tomēr Netenjels ar atvieglojumu redzēja, ka viņa ir sveika un vesela. Un atkal burvis nespēja šo atvieglojumu izteikt citādi kā vien ar niknu uzbrukumu: Kāpēc tu nāci atpakaļ? viņš nikni nočukstēja. Pazūdi!
Meitene sarauca pieri. Mēs izvedām ārā visus cilvēkus. Tas nebūt nebija viegli. Paskaties, ko viens no viņiem man izdarīja! Viņa norādīja uz saskrāpēto vaigu. Laba pateicība. Es atgriezos, lai palūkotos, kā jums… klājas… Kitija pamanīja Netenjela ievainojumu, viņas acis iepletās. Kas tad tas?
- Pēc Bartimaja teiktā, Netenjels bezrūpīgi attrauca, par to nav vērts raizēties.
Meitene noliecās tuvāk. Ak, šausmas! Vai tu vari paiet? Mums jādabū tevi ārā.
- Vēl ne. Sāpes bija gandrīz pazudušas, tagad Netenjels nejuta neko. Galva reiba, tomēr, atspiežoties pret koku, viņš varēja nostāvēt. Prāts bija skaidrs vai, pareizāk sakot, tāds būtu, ja džins nejauktos iekšā ar savām domām, mēģinādams nobloķēt zēna domas par ievainojumu un ietekmēt viņa lēmumus. Viņš runāja ātri: Kitij, uzbrukums ar zizli neizdevās. Dēmons ir pārāk stiprs. Es mēģināju izmantot visu kontrolējamo spēku, bet ar to nepietiek. Nūda absorbē enerģiju.
- Nu tad, viņa sacīja, vispirms mēs dabūsim jūs laukā un pēc tam domāsim par pārējo.
- Bartimaj, Netenjels sacīja. Kas notiks, ja mēs Nūdu šeit atstāsim? Runā atklāti!
Džina atbildi sākumā noslāpēja apdullinošs blīkšķis un rēkoņa. Ar laiku, Bartimajs atbildēja ar Netenjela muti, Nūdam apniks Vienas pasaules izstādes dārgumu aplūkošana un viņš pievērsīsies pārējai Londonai. Viņš barosies ar tās cilvēkiem un kļūs arvien spēcīgāks, šī enerģija atkal prasīs jaunu barošanos, līdz visas pilsētas paliks tukšas vai arī viņš pārsprāgs. Pietiekami atklāti?
- Kitij, Netenjels sacīja. Mums viņš jāaptur.
- Jūs taču nevarat! Tu pats teici! Pat pilnā jaudā zizlis neko nespēj izdarīt.
- Darbojoties ar pilnu kontrolējamo spēku. Ir vēl viens veids, kā no tā dabūt maksimālu enerģiju, atraisot tās saites, ko Gledstons uzlika, lai sasaistītu tur mītošos garus. Tad viss tā spēks tiktu atraisīts vienā mirklī. Viņš uzsmaidīja Kitijai. Tas nu gan liktu Nūdam padomāt.
Meitene pašūpoja galvu. Neticu. Kur teikts, ka tas viņu nepadarīs vēl stiprāku? Bartimaj, vai tu nevarētu…
- Vēl viens faktors, kas nāk mums par labu, Netenjels turpināja. Viņš ar grūtībām pacēla zizli un norādīja uz griestiem. No kā ir gatavota ēka?
- No stikla.
-Un?
- Ak tā, atkal atskanēja džina balss. Lai gan man negribas to teikt, zēnam šoreiz varētu būt taisnība.
- Un dzelzs, Netenjels turpināja. Nūda, būdams gars, nav pasargāts pret dzelzi. Ja zizlis tiek salauzts, ja viss metāls gāžas viņam virsū… Kā tu domā, Bartimaj?
- Varētu nostrādāt. Bet te ir tikai viena maza nepilnība.
Kitija saviebās. Tieši tā. Kā tu domā salauzt zizli, pats
paliekot sveikā? Un kā jūs izdzīvosiet pēc tam, kad jumts sagāzīsies?
Netenjels izstiepās. Kreisā puse šķita nejūtīga. Atstāj to manā ziņā. Ar mums viss būs kārtībā.
Meitene palūkojās uz viņu. Labi. Ja tā, tad es palieku te kopā ar jums.
- Nē. Bartimaja vairogs neaizsegs mūs visus, vai ne, Bartimaj?
- Nu… laikam jau ne.
- Ar mums viss būs kārtībā, Netenjels sacīja. Viņa prāts miglojās. Zēns juta, ka tikai ar džina palīdzību spēj palikt nomodā. Redzi, man ir septiņjūdžu zābaki. Mēs tevi panāksim. Bet tev tagad jāskrien.
- Netenjel…
- Labāk ej, Kitij. Nūda drīz pametīs pili, un tad šī iespēja būs zaudēta.
Kitija piecirta kāju. Nekādā ziņā! Es negrasos ko tādu pieļaut!
Šī izlēmība sasildīja Netenjela sirdi. Zēns viņai uzsmaidīja. Klausies, es esmu burvis, bet tu tikai vienkārša meitene. Es tev varu pavēlēt, atceries?
Viņa sarauca pieri. Droši zini, ka vari paļauties uz tiem zābakiem?
- Protams. Nekādu problēmu.
- Tad es jūs abus satikšu ārā? Apsolāt? -Jā.
- Jā. Un tagad ej!
Viņa lēni, negribīgi pagriezās, tad pēkšņi apcirtās riņķī un satvēra amuletu. Amulets! Tas tevi pasargās! Viņa pastiepa to. Nefrīta akmens spīdēja.
Netenjels jutās ļoti vārgs. Nē. Tas man neko nelīdzēs.
Viņas acu kaktiņos mirdzēja asaras. Kāpēc ne?
- Tāpēc, ierunājās Bartimajs, ka tas ir spēcīgs maģisks priekšmets. Tas var absorbēt pārāk daudz zižļa enerģijas un ļaut Nūdam izbēgt. Labākais, ko tu vari darīt, ir likt to ap kaklu un bēgt prom. Bartimaja balss tagad skanēja tik;ii Netenjela galvā. Nu, kā tas skanēja?
Labi.
Viņš lūkojās uz Kitiju. Meitene stāvēja, izstieptajā rokā turot amuletu, un nenolaida acis no Netenjela sejas. Viņš redzēja, kā Kitijas aura visu apkārt izgaismo koku, katru tā lapu, akmeņus un zāli ap to. Viņš juta, kā aura viņu ietver. Vājums atkāpās.
Zēns atgrūdās no koka, piesita ar zizli pie zemes. Tas iegaismojās. Tiekamies vēlāk, Kitij, viņš teica.
Viņa uzlika amuletu kaklā un pasmaidīja. Uz tikšanos! Arī tu, Bartimaj!
Paliec sveika.