Un tad jau viņa bija pazudusi starp kokiem, jo devās uz austrumu izeju. Netenjels novērsās no viņas un juta, kā džins viņu balsta. Viņi pagriezās pret briesmoni, kas tur tumsā kūņojās, plēšot un ārdot visu sev apkārt un aurojot pēc ēdiena.
Kā tu domā, Bartimaj? viņš domāja. Ejam?
Nu, varētu. Tik un tā nav nekas labāks darāms.
Tieši tā.
V Kitija
Kitija bija jau gandrīz pie izejas, kad viņa dzirdēja aiz muguras pavēlošu balsi. Dēmons par atbildi ierēcās tik skaļi, ka logiem izbira stikli un notrīcēja zeme. Kitija atvēra durvis un izskrēja ārā, aukstajā nakts gaisā.
Kājas no piepūles trīcēja, rokas bija vārgas un smagas kā sapnī. Meitene nokāpa lejup pa kāpnēm un devās prom pa dārzu, kājas ķērās slapjajā zemē un uzdūrās dzīvžoga krūmiem. Beidzot viņa nokļuva atklātā vietā.
Gaisma no Stikla pils spīdēja viņai uz muguras. Kitija redzēja, kā pašas ēna stiepjas tālu priekšā zaļajā zālē. Tālāk, tālāk… Tiklīdz viņa tiktu ārā no gaismu apspīdētā loka, varētu atpūsties. Viņa vilkās uz priekšu arvien lēnāk, trūka elpas, soļi bija lēni, un beidzot, par spīti dusmām un izmisumam, viņa apstājās.
Tobrīd meitene sadzirdēja milzīgu troksni, tik dobju un skaļu, ka tas gandrīz aprija pats sevi, nogranda un pazuda. Zeme zem kājām notrīcēja. Kitija pagriezās pret Stikla pili, nokrita ceļos tieši laikā, lai redzētu, kā oranžās gaismas aprij baltā uguns, kas uzliesmoja iekšā, pacēlās augstāk un izpletās, izšķaidot visus stiklus, kuru šķembas aizlidoja naktī. Pati pils baltajā gaismā pazuda, šī gaisma plūda pār parku, apklāja arī Kitiju, nogāžot zemē. Samarkandas amulets uzkrita uz sejas, viņa redzēja to mirdzam un absorbējam sevī trakojošās enerģijas. Visapkārt griezās viesulis, zāle dega.
Tad, pavisam pēkšņi, it kā pēc trieciena, viss apkārt kļuva kluss un mierīgs.
Kitija atvēra acis un ar pūlēm pieslējās uz elkoņiem.
Bija ļoti tumšs. Tālumā dega pilsēta. Pret to asi izcēlās metāla masa, tā liecās, šķobījās un likās tik smalka kā tīkls. Kamēr meitene vēroja, tā sakusa, kļuva bieza un saplaka. Ar klusu krakšķi dzelzs celtne pazuda liesmās, kas pacēlās augšup, lai to sagaidītu, pastiepās pret debesīm un noplaka.
Kitija gulēja zemē vērojot. No debesīm lēnām bira stikla gabaliņi. Pēc mirkļa zeme jau mirdzēja kā salnas skarta.
37 kitija
Deviņos trīsdesmit no rīta, tieši divas dienas un piecas stundas pēc sprādziena Sentdžeimsa parkā, Lielbritānijas valdības Pagaidu padome sapulcējās uz ārkārtas sēdi. Viņi apsēdās apspriežu telpā Nodarbinātības ministrijā, kas bija vismazāk cietusī valdības ēka. Pa logiem iespīdēja blāva saules gaisma, uz galda stāvēja tēja, kafija un cepumi. Sapulci valdīja Paiperes jaunkundze un darīja to ļoti efektīgi. Vairākus lēmumus vajadzēja pieņemt nekavējoties: pārtikas krājumu sadale, cietušo aprūpe šajā nolūkā tika atvērtas divas militārās slimnīcas. Tika izveidota komiteja, kas atbildēja par dārgumu glabātavu, un vēl viena, kas sāka pilsētas centra atjaunošanas darbus.
Tālāk sekoja jautājumi par drošību. Kāds no ministrijas darbiniekiem sniedza ziņojumu. Bija zināms, ka pa pilsētu joprojām klīst četri dēmoncilvēki, tomēr tie bija pārcēlušies no centra uz laukiem. Viņiem pastāvīgi sekoja velnēni un jau laikus evakuēja cilvēkus no vietām, kur tie tuvojās. Tika plānots sūtīt papildspēkus, kas dēmonus uzveiktu. Tas bija sarežģīti, jo lielākā daļa Nakts policijas bija iznīcināta un tās vadītāja Ferēras jaunkundze pazudusi bez vēsts tika uzskatīts, ka viņa ir mirusi. Ministra vietnieks ziņoja par nodomu dibināt jaunu, cilvēcisku policiju un lūdza atļauju sākt iesaukumu no vienkāršo ļaužu vidus.
Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji iejaucās un pieprasīja, lai tiku atrisināts kaut kas tikpat svarīgs atsaukts karaspēks no Amerikas. Lai atbalstītu savu viedokli, viņi pieminēja iespējamību, ka arī Eiropā sāksies sacelšanās, tāpat kā uzbrukums Londonai. Viņi uzsvēra, ja šī prasība netiks izpildīta, visā Londonā sāksies dumpis un streiki, kas pagaidu valdībai var dārgi maksāt. Šis atklāti agresīvais paziņojums saniknoja dažus burvjus, un viņi bija jānotur, lai tie nemestos vienkāršajiem ļaudīm virsū. Paiperes jaunkundze, sitot ar tiesneša āmuru pa galdu, -spēja nodibināt kārtību tikai ar drošības ministra Harolda Butona palīdzību. Viņš atbalstīja vienkāršo ļaužu prasību, sniedzot vairākus vēsturiskus piemērus, kur brūkošas impērijas noturējušās, tikai pateicoties savam uzticamajam karaspēkam.
Pēc karstām debatēm Paiperes jaunkundze piedāvāja balsot. Ar nelielu pārsvaru tika nolemts, ka karaspēks no Amerikas jāatsauc. Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji lūdza atļauju aiziet, lai pavēstītu šīs ziņas cilvēkiem, kas gaidīja uz ielas. Viņiem to atļāva, Pagaidu padome pasludināja pārtraukumu, un Butona kungs palūdza vēl vienu tasi tējas.
Kitija, kas to visu bija vērojusi, sēžot krēslā pie loga, izgāja gaitenī. Šīs debates bija izraisījušas viņai galvassāpes.
Kitija iepriekšējā rītā bija noraidījusi Paiperes jaunkundzes piedāvājumu ieņemt vietu Padomē. Lai gan piedāvājums sēdēt pie viena galda ar burvjiem kā līdzīgai ar līdzīgiem bija samērā neparasts, meitene juta, ka viņai nepietiks enerģijas. Jau debates Vardes krogā viņai likās nebeidzami garlaicīgas, bet, vēloties izveidot atvērtu, jaunu valdību, būtu vajadzīga daudz lielāka pacietība un izturība. Kitijai pašlaik nebija ne vienas, ne otras. Bet viņa bija ieteikusi Butona kungu kā vienu nu izdzīvojušajiem burvjiem ar visplašākajām zināšanām. Turklāt viņas paziņas no Vardes kroga bija piedāvājuši vairākus nozīmīgus, ietekmīgus cilvēkus no vienkāršo ļaužu vidus, kas varētu palīdzēt Pagaidu padomes vadīšanā. Pēc tam Kitija bija palūgusi atsevišķu istabu un devusies pie miera.
Pēcpusdienā viņa bija pamodusies un aizgājusi uz Sentdžeimsa parku. Kitija izlauzās cauri barikādēm un iegāja mirušajā zonā, kur ap melnu zemes krāteri bija apvilktas spilgti violetas maģiskās drošības joslas. Zem soļiem krakšķēja stikls. Gaiss šķita smags. Tikai ar cieši rokā sažņaugtu amuletu Kitija varēja justies pavisam droša.
Norobežotās zonas centrā gulēja sabrukusi pils, tumša un sakususi. No tās slējās pāris dzelzs pīķu, bet pārēji bija sakusuši vienotā masā un izskatījās pēc milzīgas, necaurejamas kazenāju biežņas. Virs tās bija redzama burvestību atstātā migla. Kodīgā smaka dzēla acīs un lika klepot.
Meitene tur klusēdama nostāvēja kādu brīdi.
- Un tā tu turi savus solījumus, viņa beidzot teica.
No drupām neatskanēja nekāda atbilde. Nekas nesakustējās. Kitija vairs nekavējās. Viņa lēnām atgriezās dzīvo pasaulē.
Vienos, kad Padomei sākās pusdienlaiks, Paipere sameklēja Kitiju vienu pašu sēžam ministrijas bibliotēkā, šķirstot atlantus un veroties tālumā.
Burve apsēdās viņai pretī, sejā viņai bija lasāmas dusmas. Šie delegāti ir vienkārši neciešami, viņa iesaucās. Neiedomājami! It kā vēl nepietiktu ar to, ka viņi piespieda mūs atsaukt karaspēku no Amerikas, izmantojot visparastāko šantāžu, tagad viņi pieprasa, lai mēs neizmantotu velnēnus ostu novērošanā. Bet tas taču ir nācijas interesēs! Viņi saka, ka tādējādi tiekot pārkāptas tur strādājošo intereses, lai ko arī tas nozīmētu. Burve uzmeta lūpu. Viņi runā tik vulgāri! Butona kungs pat vienam meta ar smalkmaizīti.
Kitija noskurinājās. Drošība ir svarīga, bet tikpat nozīmīgi ir uzticēties cilvēkiem. Spiegi, Modrības lodes tas viss ir jāmaina. Bet par ostām jums viņi vienkārši būs jāpārliecina.