Mišela Peivere
Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata
.
.
Autores priekšvārds
Toraks dzīvoja pasaulē pirms seštūkstoš gadiem: leduslaikmets bija beidzies un ziemeļrietumu Eiropā, kuru klāja vieni vienīgi meži, vēl nebija attīstījusies lauksaimniecība.
Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Viņiem nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu, bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Ļaudis lieliski prata izdzīvot bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem un akmeņiem mežā. Ja cilvēkiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot.
Viņi dzīvoja mazās ģintīs un mēdza daudz pārvietoties: dažas no tām palika vienā vietā tikai nedaudzas dienas, bet citas, piemēram, Kraukļi un Vītoli, uzkavējās nometnēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku, tomēr bija arī ģintis, tādas kā Roņi, kas vienā noteiktā vietā bija apmetušās uz palikšanu. Tādējādi, kā redzams izlabotajā kartē, dažas ģintis kopš notikumiem, kas aprakstīti "Dvēseļēdājā", bija mainījušas dzīvesvietu.
Kad vācu materiālus "Izraidītajam", es daudz laika pavadīju pie Storsjona ezera Zviedrijas ziemeļos. Tur, staigājot pa pavasarīgo mežu, man paveicās dzirdēt aļņu aurus un uziet bebru veidotu klajumu un dambju sistēmu. Aļņu rezervātā es aci pret aci sastapos ar vairākiem aļņiem, ieskaitot dažus jaundzimušus telēnus un bēdīgu gadu vecu jaunuli, kuru nupat bija padzinuši viņa patiešām milzīgā māte.
Doma par grebumiem klintī pie dziedinošā avota radās pēc neaizmirstamu akmens laikmeta mākslas darbu apskates Glosā: tie tiek uzskatīti par Toraka laikabiedru darinājumiem un ir atrodami netālu no Storsjona ezera. Tur es varēju apskatīt arī lieliskus akmens laikmeta apģērba, mūzikas instrumentu, ieroču un ar aļņa ādu apvilktas laivas atdarinājumus.
Ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības palīdzību man izdevās satuvināties ar dažiem vilku mazuļiem: es baroju tos no pudelītes un ar viņiem rotaļājos, bet, kas vissvarīgākais, man radās iespēja novērot, kā tie spēlējas savā starpā un dažu mēnešu laikā no pūkainiem kamoliņiem pārsteidzoši ātri attīstās par vareniem vilkiem.
Lai gūtu izpratni par čūskām, es ar dažām sastapos Longletā, kur man radās iespēja apmīļot ļoti glītu plankumaino žurkčūsku un divus majestātiskus, ziņkārīgus un ārkārtīgi spēcīgus karaliskos pitonus. Pirms biju paņēmusi rokās čūsku un sajutusi uz sejas tās mēles pieskārienus, rāpulim cenšoties mani izpētīt, es nenojautu, cik čūskas var būt skaistas un apburošas.
Es vēlos pateikties visiem Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības darbiniekiem par to, ka viņi man ļāva sadraudzēties ar vilku mazuļiem un novērot to attīstību; Sjūnam Hegmarkam no Orvikenas, kas ar mani dalījās savās plašajās zināšanās par aļņu dzīvi, par to, ka viņš man ļāva iepazīties ar viņa izglābtajiem aļņiem un to mazuļiem; draudzīgajiem un neiedomājami atsaucīgajiem cilvēkiem no tūristu informācijas centriem Korkomā un Osterzundā, kuri man palīdzēja sasniegt Glosu un pēc tam aukstā, lietainā dienā nepiespiestā gaisotnē parādīja apkārtni; misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš dalījās savās plašajās zināšanās un pieredzē par dažiem ārkārtīgi izciliem kraukļiem; Darenam Bīslijam un Kimam Takeram no Longletas, kas mani iepazīstināja ar vairākām apbrīnojami skaistām un apburošām čūskām.
Un beidzot es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam par nebeidzamo entuziasmu un atbalstu un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par attapību, uzticēšanos un sapratni.
Mišela Peivere Londona, 2007
PIRMĀ NODALA
Odze noslīdēja lejup pa krastmalu un nolieca gludeno galvu pie ūdens, bet Toraks apstājās dažus soļus nostāk, lai ļautu tai padzerties.
No smagajiem staltbrieža ragiem, kas bija tik ilgi nesti, viņam sāka smelgt rokas, tāpēc puisis tos nolika malā un sakņupa ērgļpapardēs, lai pavērotu. Čūskas ir gudras un zina daudz noslēpumu. Varbūt šī viņam palīdzēs?
Odze nesteidzīgi padzērās. Pacēlusi galvu, tā izšāva mēli un paostīja Toraka smaržu. Pēc tam tā graciozi aizvijās projām un pazuda papardēs.
Tā nebija viņam devusi nekādus norādījumus.
"Taču tev nekādi padomi nav vajadzīgi," Toraks sev bēdīgi sacīja. "Tu zini, kas darāms. Izstāsti viņiem. Kolīdz atgriezīsies nometnē. Saki: "Rena! Finkedīn! Pirms diviem mēnešiem kaut kas atgadījās. Tie mani pieveica un man uz krūtīm uztetovēja zīmi. Un tagad…""
Nē, tā nebūs labi. Viņš spēja iztēloties Rēnas seju. "Es esmu tavs labākais draugs un tu man meloji veselus divus mēnešus
Toraks saņēma rokās galvu.
Pēc brīža viņš izdzirdēja čaboņu un, pacēlis skatienu, upes pretējā krastā ieraudzīja ziemeļbriedi. Stāvēdams uz trim kājām, tas ar vienu nikni kasīja dīgstošos jaunos ragus. Sajutis to, ka Toraks negatavojas medīt, tas turpināja kasīties. Ragi asiņoja: ziemeļbriedim droši vien niezēja tik stipri, ka vienīgā izeja bija sagādāt sev sāpes.
"Man jārīkojas tāpat," Toraks nosprieda. "Jāizgriež tetovējums. Lai sāp. Tad neviens par to pat neuzzinās."
Taču sarežģījumi slēpās tajā apstāklī, ka pat tad, ja viņš piespiestu sevi to izdarīt, nekas jēdzīgs neizdotos. Lai atbrīvotos no tetovējuma, bija jāveic attiecīgi riti. To Toraks, izmantodams par piemēru uz meitenes plaukstu locītavām uztetovētos zigzagus, bija pa aplinku ceļiem uzzinājis no Rēnas.
- Ja neizpildīsi attiecīgus ritus, Rena skaidroja, zīmes parādīsies no jauna.
- Parādīsies no jaunai Toraks bija pārbijies.
- Protams. Sākumā tu tās neredzēsi, jo tās ir ieēdušās dziļi miesā. Bet tās joprojām tur būs palikušas.
Un tā viss beidzās, jo Toraks, neteikdams, kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs, nespēja Renu pierunāt atklāt maģiskās darbības.
Ziemeļbriedis pikti noskurinājās un ierikšoja Mežā, bet Toraks, pacēlis ragus, turpināja ceļu uz nometni. Tas bija labs atradums pietiekami liels, lai ikviens ģints loceklis dabūtu pa gabaliņam, no kura pagatavot makšķerāķus vai āmuru krama apstrādei. Finkedīns priecāsies. Toraks centās domāt par to.
Taču netīkamās domas viņu turpināja vajāt. Laikam jau viņš vēl aizvien nebija apjēdzis, cik smaga mēdz būt noslēpuma nasta. Viņš par to bija domājis bez mitas pat tad, kad medīja kopā ar Renu un Vilku.
Bija pats lašu nārsta mēneša sākums, un skarbs austrumu vējš uzvēdīja stipru zivju smārdu. Kamēr Toraks soļoja starp priedēm, zem viņa zābakiem kraukšķēja dzeņu nokaltās koku mizas. Pa kreisi, pamodusies no ilgā ziemas miega ledus skavās, čaloja Zaļupe, bet pa labi virs Lauztās kraujas pacēlās klints siena. Dažviet tā bija izrobīta, jo cilvēki, gādādami sev sarkanā slāņakmens amuletus, kas nes veiksmi medībās, bija klinti sacaurumojuši. Toraks izdzirdēja, kā pret akmeni atsitas akmens. Kāds tur atkal darbojās.
"Tur vajadzētu strādāt man," puisis prātoja. "Man vajadzētu pagatavot jaunu cirvi. Man daudz ko vajadzētu izdarīt."
- Tā tas vairs nedrīkst turpināties, viņš sev teica skaļā balsī.
- Tas tiesa, kāds piekrita. Nedrīkst vis.
Šie bija satupuši uz dzegas desmit soļus virs Toraka: četri puiši un divas meitenes, kas vērīgi skatījās lejup. Mežakuiļu ģints pārstāvjiem bija līdz pleciem apgriezti brūngani mati, kas bija īsi apcirpti uz pieres; uz krūtīm viņiem karājās mežakuiļu ilkņi, bet uz pleciem tie nēsāja biezus ādas apmetņus. Vītolu ģints meitenēm pie kamzoļiem bija piešūtas savērptas mizu sloksnes, bet uz pierēm viņām bija uztetovētas trīs melnas lapas, un izskatījās, ka viņas ir mūžam saraukušas uzacis. Visi bija vecāki par Toraku. Puišiem jau bija izaugusi šķidra bārdiņa, un zem meiteņu ģints piederības tetovējumiem varēja samanīt īsas, sarkanas svītriņas, kas liecināja par to, ka viņām ir bijusi pirmā asiņošana.