- Bet kā gan tas iespējams, Rena? Kā var būt, ka man nav ģints?
- Es nezinu.
- Man ir ģints dvēsele, jo es protu atšķirt labu no ļauna. Tad kā gan tas var būt?
Meitene papurināja galvu.
- Seiuna teic, ka tāda kā tu, kuram nav ģints, nekad agrāk nav bijis.
Toraks izskatījās izbijies, un Rena uz sevi sirdījās. "Ak, ļoti prātīgi darīts, tas noteikti viņam uzlaboja omu."
- Lai kā arī būtu, viņa steigšus turpināja, nedomāju, ka es gribētu piederēt pie Vilku ģints. Šīs dzeltenās acis… Viņa nodrebinājās. Es pajautāju viņu burvei, kā pie tādām var tikt, un tā atbildēja, ka viņa kaut ko pievienojot ūdenim. Reiz viņa esot kļūdījusies, un visai ģintij acis esot kļuvušas rozā.
Rena iekoda lūpā.
- Es to izdomāju. Tas bija joks.
Toraks izmocīja smaidu. Rēnai bija no sirds viņa žēl.
- Bet, ja es neesmu no Vilku ģints, puisis prātoja, kas tad es esmu?
Rena ievilka elpu.
- Tu esi Vilka barabrālis. Tu esi mans draugs. Un tā tas būs vienmēr.
Toraks mirkšķināja plakstus. Viņš pārlaida plaukstu pāri sejai, pakāra plecā pārtikas somu un noklepojās.
- Finkedīns brīnīsies, kur tu esi pazudusi. Tu teici, ka zinot, kā jāveic riti.
- Jā, Rena sacīja.
Puisis viņas balsī saklausīja kaut ko aizdomīgu.
- Vai esi pārliecināta?
- Jā, viņa atkārtoja.
Patiesībā viņai vajadzēja savākt kopā no Seiunas saklausītās drumslas, tāpēc īsti pārliecināta Rena nebija. Taču Toraks to nedrīkstēja zināt.
Lai aprakstītu rituālu, daudz laika nevajadzēja, taču, kad Rena tika līdz tetovējuma izgriešanai, abiem sametās nelaba dūša.
- Lūk, noraisīdama no jostas zāļu maciņu, kas bija pagatavots no gulbja kāju ādas, meitene sacīja drebošā balsī. Šo tev vajadzēs visvairāk.
Toraks paņēma maciņu un to vēroja.
- Tev jānogaida līdz pilnmēnesim, Rena turpināja. Līdz tam laikam tev jāatrod kāda droša slēptuve.
- Droša ?
- Jā. Drošāka. Labāk izlemsim, kur satikties.
- Kas tev padomā?
- Jāizdomā, kur mums pilnmēnesī satikties. Lai veiktu ritus.
- Ak nē! Nē.
Rēnai par vilšanos, Torakam atkal bija tas pats stūrgalvīgais skatiens: tāds pats kā Vilkam, kad tas atteicās kāpt smailītē.
- Torak, viņa sacīja. Viens pats tu to nespēj. Par rituālu es tev izstāstīju vienīgi tāpēc, lai tu varētu sagatavoties, bet es būšu līdzās un palīdzēšu.
- Nē. -Jā.
- Bet tu taču ienīsti pesteļošanu.
- Tam nav nozīmes! Vismaz es zinu, kā jārīkojas!
Toraks piecēlās.
- Klausies, Rena! Patlaban nav tā kā citām reizēm, kad tu aizbēgi un Finkedīns kādu laiku piktojās, bet pēc tam tev piedeva. Šoreiz nepaklausība tevi var nogalināt.
- Es zinu, ka tas ir bīstami, taču…
- Nē. Tas, ka tu šonakt atnāci šurpu, ir neiedomājami drosmīgi, bet tev vairs nevajag… tu nedrīksti tā rīkoties!
Piecēlās arī Rena.
- Tas nebūsi tu, kas izlems, ko man darīt. Viņa pagriezās, lai nokabinātu no zara loku. Un, ja gadījumā esi aizmirsis, tad visās tajās "citās reizēs", kā tev labpatīk tās saukt, es patiesībā… Torak? Torak!
Taču viņš jau bija aizgājis, izgaisdams naktī tik klusi kā spoks.
SEPTĪTĀ NODALA
i
Augstu tumšzilajās debesīs slīdēja pilns mēness, taču Toraks joprojām nebija gatavs. Baidīdamies no mirkļa, kad nāksies uzsākt rituālu, viņš ar pīlādža vicu ievākšanu bija vilcinājies, cik ilgi vien spējis.
Pusmēnesi viņš bija slapstījies un pārticis no Rēnas dotajiem krājumiem, dažiem zaķiem, vāverēm un putniem, kurus spēja noķert. Gādājot pārtiku, slēpjoties biezokņos un murminot zem deguna, lai tikai dzirdētu cilvēka balsi, aizritēja diena pēc dienas.
Aki un viņa suņi vairs tuvumā nerādījās. Ģintis bija aizņemtas pēdējo nārstojošo lašu zvejā, un Mežakuiļu vadonis savu dēlu nodarbināja pamatīgi.
"Atrodi vietu, kas izstaro spēku," Rena bija mācījusi toreiz, kad viņi tikās biežņā. "Dari to tur."
Toraks šādu vietu bija atradis taču diez vai tā bija tāda, kādu to iedomājās Rena. Viņš stāvēja uz kraujas dienvidu nogāzes pie straumes, kuru ģintis dēvēja par Dvīņupi: tur dārdošā cīņā satiekas Cirvjupe un Zaļupe, lai
izveidotu Baltupi. Vientulīga vieta, kur, tinusies mūžīgā miglā, par izdzīvošanu starp milzīgiem, izmētātiem akmeņiem cīnās bērzi un pīlādži.
Taču tā atradās bīstami tuvu cilvēkiem. No šejienes Baltupe brāzās uz Jūru, kur pie ietekas pat ne pusdienas gājuma attālumā uz rietumiem pulcējās ģintis. Toraks atradās sapulces vietai pārāk tuvu taču šāda bija iecere. Neviens viņu šeit nemeklēs. Un krāces noslāpēs viņa kliedzienus, ja sāpes kļūs neciešamas.
Atvairījis šo domu, Toraks nogrieza pīlādža vicu un vai simto reizi vēlējās, kaut viņam būtu cirvis.
Aiz muguras nolūza zars.
Viņš spēji pagriezās.
Starp kokiem parādījās ēna.
Toraks klupdams krizdams kāpās atpakaļ.
Ēna tuvojās tas izrādījās alnis, un puisis, izbīlī iebļaudamies, aiztenterēja sānis.
Atkal tu! viņš kliedza. Vācies! Es teicu, ka neesmu tava māte!
Alnis nolieca galvu un apošņāja Toraku, un viņš redzēja maigus, pūkainus punus vietās, kur vajadzēja izaugt jaunajiem ragiem. Alnis bija milzīgs, taču kustējās neveikli un nedroši, it kā atvainodamies par to, ka ir tik liels. Vietā, kur tam bija iespērusi māte, Toraks uz aļņa sāniem pamanīja ievainojumu un sajuta līdzjūtības uzplūdu.
Dzīvnieks nesaprata, kāpēc māte no viņa ir atteikusies. Tas pat nezināja, ka jābaidās no Vilka, kas lika viņu mierā vienīgi tāpēc, ka bija labi veicies medībās. Alnis Toraka ceļā bija gadījies jau divreiz, un viņam nācās to dzīt projām. Puisis nedrīkstēja dzīvnieku nogalināt, jo liemeņa apstrāde aizņemtu vairākas dienas; viņš nedrīkstēja ļaut alnim sev sekot, jo tad tas nekad neiemācītos baidīties no medniekiem. Izskatījās tas bija iedomājies, ka abi ir draugi.
- Tis! Toraks, rokas vicinādams, uzsauca.
Alnis raudzījās uz viņu ar apjukušām, brūnām acīm.
- Vācies! puisis ar dūri iesita tam pa purnu.
Dzīvnieks gāzelēdamies pagriezās un pazuda starp kokiem un Toraks atkal palika viens. Bailes atgriezās. Ilgāk novilcināt rituālu vairs nebija iespējams.
No domas, ka tetovējums jāizgriež, viņam kļuva nelabi. Taču apzināties, par ko viņš kļūs, ja to neizdarīs, bija vēl biedējošāk. Dažu pēdējo dienu laikā zīme bija sākusi dedzināt krūtis. Toraks juta, kā tā ieēdas miesā.
Vieta, kuru viņš bija izvēlējies, atradās divdesmit soļus virs ūdensmalas: liels, kuprains akmens bluķis pīlādžu ielenkumā. Akmeni apspīdēja blāva mēnesgaisma. Toraks vēlējās, kaut valdītu pilnīga tumsa, nevis šis draudīgais mijkrēslis, taču vasarā saule dodas pie miera tikai uz īsu brīdi.
Atstājis guļammaisu, bultu maku un loku klints pakājē, viņš rāpās augstāk. Zem zābakiem slīdēja sūnas, kas izplatīja trūdu smaku. Granīts, pie kura viņš tvērās, bija auksts. Kad Toraks sasniedza virsotni, pārmākdama visas skanas Mežā, viņam ausīs ielauzās krāču rēkoņa.
Rietumos kā sarkani punktiņi par viņa vientulību ņirgājās nometnes ugunskuri.
No medībām atgriezās Vilks, un deguns tam bija sarkans no asinīm. Bez grūtībām saslējies pakaļkājās, viņš, gatavs lēkt un pievienoties Torakam, uzlika priekšķepas uz klints.
"Nē!" Toraks iesaucās vilku valodā. "Paliec lejā!"