Toraks uzelpoja tik brīvi, ka likās viņam uz krūtīm pārgriezta jēlādas saite.
Ar Renu viss ir kārtībā!
Pie viņa pietecēja suns par laimi, kāds no tiem, kurus viņš pazina. Puisis to aizgainīja.
Nākamreiz varētu arī nepaveikties. Vajadzētu pazust, pirms tie viņu ir atklājuši.
Viņš palika, kur bijis.
Iespējams, tāpēc ka atkal ieraudzīja Renu. Bet varbūt vainīga bija neprātīgā iedoma, ka tagad, kad dvēseļēdāju zīme ir izgriezta, viņš varētu vienkārši iesoļot gaismas lokā un ikviens viņu aicinātu atpakaļ.
Viņš palika.
Un tas visu izmainīja.
Pa debesjumu slīdēja mēness, un Toraks turpināja vērot.
Viņš redzēja vīriešus, sievietes un bērnus, kas gremdēja biķerus toveros ar raudzētu bērza sulu. Viņš noraudzījās, kā tie ienāk gaismas lokā pie ugunskura, lai stāstītu stāstus un dziedātu.
Kāds vīrs no Vītolu ģints dziedāja par lašu nārstu, un viņu pavadīja no brieža nagiem darināti grabuļi un pīles kaulu stabules.
Kraukļu ģints sieviete uz ugunskura apgaismotas ādas ar rokām rādīja zaglīgu ēnu lāci.
Tā tas turpinājās visu īso vasaras nakti. Toraks bija aizrāvies ar stāstiem: ar aizvēsturiskajām atmiņām, kuras ģintīs šādās naktīs tika stāstītas kopš pirmsākumiem.
Taču tad viņš pamanīja, ka Rena ir kļuvusi balta kā krīts.
Tagad ap ugunskuru dejoja divi maskās tērpti stāvi: ods ar garu, smailu koka snuķi un dusmīgs alnis. Ods pārģērbusies Odžu sieviete sīkdams zumēja apkārt un, par prieku bērneļiem un viņu vecākiem, visus bikstīja ar savu snuķi. Taču Rena redzēja vienīgi alni. Meitene skatījās, kā tas ar ragiem uzbrūk ēnām, un viņas lūpas bija kļuvušas par šauru, saspringtu līniju. Torakam bija skaidrs, ka viņa no jauna pārdzīvo uzbrukumu.
Par laimi, alnis attālinājās uz ugunskura pretējo pusi, un tagad tas bija ods, kas mērķēja uz Renu. Viņa to nikni padzina, taču tas vienmēr atgriezās no jauna, kā jau odi to mēdz darīt.
"Lieciet viņai mieru!" Toraks prātā aicināja.
Kolīdz ods gribēja sākt jaunu uzbrukumu, piecēlās kāds jauns cilvēks, kas ar vienu roku viegli satvēra tā snuķi, bet ar otru gatavojās tam iebliezt. Viņš to izdarīja tik rotaļīgi, ka Odžu sieviete iesaistījās spēlē un, aizvainoti sīkdama, aizslapstījās projām tā, ka visiem bija jāsmejas.
Rena uzmeta jauneklim pateicīgu skatienu, un tas, paraustījis plecus, no jauna apsēdās. Tad Toraks uz viņa rokām pamanīja viļņainus, zilus tetovējumus Roņu ģints zīmi. Viņš gandrīz iekliedzās.
Tas bija Beils. Viņa asinsradinieks.
Pa iepriekšējo vasaru Beils bija uzaudzējis muskuļus, un liesmas apspīdēja viņa dīgstošo bārdu, taču citādi viņš nebija mainījies. Tie paši gaišie, garie mati, kuros iepīti gliemežvāki un moivu asakas, tā pati gudrā seja. Tās pašas zilās acis, kurās, šķiet, atmirdzēja Jūras saule.
Pēdējo reizi, kad abi tikās, viņi bija prātojuši, ka vajadzētu kopā pamedīt, un Toraks pajokoja par Roni Mežā. Tagad to bija sāpīgi atcerēties.
Pēkšņi gaisu satricināja raga skaņas.
No kokiem izbiedēti pacēlās kraukļi.
Dejotāji, skatītāji visi pieklusa.
Atbalstījusies uz nūjas, ugunskura gaismas lokā izkliboja Seiuna.
- Dvēseļēdājs! viņa kliedza. Mūsu vidū ir dvēseļēdājs!
Pāri pūlim aizvēlās bailes.
- Es to izzīlēju uz kauliem, Kraukļu burve ķērca, iedama apkārt ugunskuram un pētīdama ļaužu sejas. Es to redzēju dūmos. Dvēseļēdājs ir starp mums topošais dvēseļēdājs!
Cilvēki ķēra ciet bērnus, tvērās pie amuletiem un sniedzās pēc ieročiem. Finkedīns noraudzījās, kā viņa burve meklē ļaundari, taču Kraukļu vadoņa vaibsti bija akmenscieti.
Kamēr Toraks centās paslēpties tumsā dziļāk zem īvēm, viņu satrieca atskārta par Seiunas izteicienu nozīmi. Topošais dvēseļēdājs…
Viņš bija nēsājis zīmi uz krūtīm pārāk ilgi. Tā bija ieēdusies viņā līdz kaulam, un viņš bija kļuvis par vienu no tiem. Viņš nekad neatgūs brīvību.
Rituāls nebija izdevies.
DESMITĀ NODALA
Pie ugunskura valdīja kņada. Suņi rēja, balsis murdēja kā sirseņu dūkšana. Lūpas savilkās bailēs, un acis satumsa.
Finkedīns aicināja nomierināties un satraukums mazinājās.
- Mums jāiet un viņš jānoķer! Aki kliedza. Ja mēs tagad…
- Ja jūs iesiet tagad, Kraukļu vadonis sacīja, jūs būsiet kā aklie. Atcerieties, ka tur nav tikai izraidītais. Kā ar Ozolu burvi? Ar Odžu burvi? Ar Ūpju burvi? Trīs dvēseļēdāji ar neiedomājamu spēku un viņi var atrasties jebkurā vietā. Vai esi pietiekami stiprs, lai viens pats pret tiem cīnītos, Aki? Vai kāds no jums jūtas tik varens?
Aki gribēja atbildēt, taču tēvs šim uzrūca, un viņš sarāvās, it kā izvairīdamies no sitiena.
Toraks bija redzējis pietiekami. Viņš bēga. Kāds gan muļķis viņš gan bija, domādams, ka tie viņu ņems atpakaļ. Tas nenotiks nekad.
Kamēr viņš skrēja, uz krūtīm atvērās brūce. Toraks sāpēs elsoja.
"Šī zīme," čukst Odžu burve, "būs kā harpūnas uzgalis roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tā aizvilks tevi atpakaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"
Pakampis guļammaisu, viņš, lai izkliedētu savu smaržu, izvēlējās citu ceļu un starp kokiem pamanīja Kraukļu mitekļus. Tie bija tukši.
Ar katru mirkli briesmas pieauga un tomēr viņš nespēja sevi piespiest skriet projām. Toraks atstāja Kraukļus uz visiem laikiem, tagad viņš to saprata, taču vēlējās būt tiem tuvumā vēl šo vienu pēdējo reizi. Viņam vajadzēja atvadīties.
Toraks atrada Kraukļu vadoņa mitekli un ielūkojās iekšā. Pret stenderi bija atsliets Finkedīna cirvis; turpat bija arī viņa loks un žebērklis. Taču no Rēnas mantām ne miņas, un tas bija dīvaini.
Viņa cirvis.
Tas bija skaists: pulēta nefrīta cērte, kas iestiprināta pamatīgā oškoka rokturī. Tas brīnišķīgi iekļāvās Toraka tvērienā. Satvēris cirvja kātu plaukstā, puisis sajuta Kraukļu vadoņa stiprumu, viņa gribasspēku. Savu cirvi Toraks bija pazaudējis Tālajos Ziemeļos; Finkedīns gatavojās viņam palīdzēt pagatavot jaunu. Finkedīns daudz ko gribēja Torakam iemācīt.
Viņa tvēriens kļuva ciešāks. Nozagt cilvēkam cirvi ir viens no lielākajiem grēkiem. Nozagt Finkedīnam…
Bet izraidītajam tas bija vajadzīgs.
Tikko spēdams noticēt, ka tas ir viņš, kas to dara, Toraks aizbāza cirvi aiz jostas un gāja meklēt mītni, kurā gulēja Rena. Palikt nometnē vēl ilgāk bija neprāts, taču viņš nevarēja aiziet, pirms nebija atradis draudzenes mitekli.
Toraks bija pārsteigts, atklādams, ka tagad viņa dzīvo kopā ar Seiunu: viņš to saprata pēc netīkama vecas sievietes smārda. Rena to droši vien nevarēja ciest.
Bija sāpīgi skatīties uz viņas mantību, kas gulēja stūrī nekārtīgā kaudzē. Rēnas mīļotais loks karājās pie sijas. Kad Toraks tam pieskārās, puisim šķita, ka viņš dzird draudzenes balsi zobgalīgu, bet laipnu. Kad abi pirmoreiz satikās un Kraukļi bija ienaidnieki, pret kuriem Torakam vajadzēja cīnīties par savu dzīvību, viņa tam pasniedza biķeri ar plūškoka ogu sulu. "Tas ir vienīgi taisnīgi," Rena toreiz teica.
Uz viņas vītola mizu pīteņa gulēja jauna dziedniecības augu somiņa, kādu Toraks agrāk nebija redzējis; droši vien draudzene to pagatavoja, kad bija atdevusi viņam savu veco. Viņš to apgrieza otrādi un starp kaltētām sēnēm un matu lēkšķēm pārsteigts pamanīja balto oli, uz kura pagājušajā vasarā bija uzvilcis savu ģints piederības zīmi. Viņa to visu laiku bija glabājusi.