Toraks satvēra oli plaukstā. Tas labāk par visu Rēnai pastāstīs, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies.
Turēdamies biezokņos pie upes un zemu pieliecies, Toraks ātri skrēja pa krastu augšup pret straumi. Viņš nebija tālu ticis, kad izdzirdēja klusinātas, piesardzīgas skaņas kāds dzinās pakaļ.
Aki tas nevarēja būt šis saceltu lielāku troksni. Lai kas tie arī bija, vajātājiem tas labi izdevās, jo tie kustējās gandrīz nedzirdami un turējās ēnā.
Tie prata dzīties pakaļ, bet Toraks prata slēpties.
Upe bija dziļa un rami plūda starp pusnoslīkušiem alkšņiem. Toraks novilka zābakus un uzkāra tos sev kaklā.
Tad, turēdams bultu maku, loku un saritināto guļammaisu virs galvas, viņš iebrida ūdenī. Aukstums lika aizrauties elpai, taču puisis, zobus griezdams, brida tālāk, līdz ūdens sniedzās līdz zodam.
Turēdamies pretim straumei, viņš gaidīja. Toraks dzirdēja, kā ūdens čalo ap kokiem. Tad atskanēja zaglīgi soļi.
Krastā kāds klusi pasauca viņu vārdā.
Viņš saspringa.
- Torak! Rena nočukstēja vēlreiz. Kur tu esi?
Viņš neatbildēja.
Tad atskanēja cita balss:
- Asinsradiniek, tas esmu es!
Toraks sarāvās.
- Mēs esam vieni, es zvēru! Beils aizsmacis čukstēja. Nāc ārā! Es tev nedarīšu pāri! Rena man visu izstāstīja. Es zinu, ka tu esi izraidītais, taču mūs vieno asinsradniecība! Es vēlos palīdzēt!
Toraks sakoda zobus. Rena vienreiz jau bija likusi uz spēles dzīvību, lai viņu glābtu, taču nekas labs no tā nebija sanācis. Toraks nedrīkstēja viņu un Beilu pakļaut vēl lielākām briesmām.
Kā visi mednieki Rena un Beils prata gaidīt. Tāpat kā Toraks.
Beidzot viņš izdzirdēja Beila nopūtu.
- Iesim, viņš sacīja Rēnai.
- Nē! meitene iebilda.
Toraks dzirdēja, kā, viņai nākot tuvāk, nošalc zari, un pēkšņi Rena jau bija ūdensmalā.
- Torak! viņas balss bija bezrūpīgi skaļa. Es zinu, ka tu tur esi, un jūtu, ka tu klausies! Lūdzu. Lūdzu! Ļauj mums tev palīdzēt!
Neņemt vērā Beilu bija grūti, taču neatbildēt Rēnai bija viens no grūtākajiem uzdevumiem, ko Toraks jebkad tika paveicis. Vēlme iekliegties vai dot kādu ziņu, kuru saprastu vienīgi viņa, bija gandrīz nepārvarama. "Ej atpakaļ uz nometni!" viņš pie sevis lūdzās. "Es to vairs nespēju izturēt!"
Beils aplika viņai ap pleciem roku.
Nāc! Vai nu viņa šeit nav, vai arī mūsu draugs negrib tikt atrasts.
Rena dusmīgi nokratīja Beila roku. Taču, kad tas devās atpakaļ uz nometni, viņa sekoja.
Toraks pagaidīja, līdz bija pārliecināts, ka abi ir projām, un tad izrāpās uz sauszemes. Pārsalis un sastindzis viņš uzvilka zābakus. Rēta uz krūtīm bija atvērusies, un viņš juta, kā no tās sūcas siltums. Jauki. Lai asiņo.
Zēns trakā ātrumā skrēja pret straumi gar upes krastu, lai tikai nebūtu jādomā, taču beidzot tomēr nācās apstāties. Klajuma malā viņš atspiedās pret blīgznu. Drīz vajadzēja lēkt saulei. Kaut kur tālumā rēja suņi.
Toraks atklāja, ka joprojām ir sažņaudzis dūrē oli, kuru bija izbēris no Rēnas zāļu somas. Viņš vērās uz punktotajām līnijām, kas bija domātas kā viņa ģints piederības tetovējums, taču nu bija pārvērtušās par neko neizsakošiem plankumiem.
"Tas bija vecais Toraks," viņš nodomāja.
Zēns apjēdza, ka pēdējā pusmēneša laikā tā arī pa īstam nebija sapratis, ka ir izraidītais; viņš bija meklējis jebkuru iemeslu, lai paliktu Kraukļu tuvumā. Viņš bija kā tas jaunais alnis, kas blēja pēc mātes. Ja tas neiemācīsies izdzīvot vienatnē, viņu gaida nāve. Toraks negribēja pieļaut tādu pašu kļūdu.
Dūre žņaudzīja oli. Atstāj to! Pamet visu pagātnē!
Viņš iestiprināja oli blīgznas zaru žāklē un sāka skriet.
Migla pārklāja ar lāsēm ērgļpapardes un aizdeva blīgznas lapām sarmai līdzīgu mirdzumu. Toraka olis atdusējās drošībā koka brūnajās, gludajās rokās.
Norā ieradās stirnu buks un sāka ganīties. Savu dziesmu uzsāka sarkankrūtītis. Pamodās melnais strazds. Saullēkts izklīdināja miglu.
Buks spēji pacēla galvu un aizbēga. Griezīgi izkliegdami trauksmes saucienus, aizlidoja sarkankrūtītis un strazds.
Pāri blīgznai pārslīdēja ēna.
Mežs aizturēja elpu.
Pastiepās zaļa roka un atņēma kokam Toraka oli.
viņš ir tuvumā, Aki sacīja. Es to jūtu.
- Es gan ne, cīnīdamās pret straumi, lai no viņa neatpaliktu, elsa Vītolu meitene. Vai tikai šis nav devies uz dienvidiem, nevis uz austrumiem? Viņš taču atnāca no dienvidiem.
- Tāpēc jau pārējie aizgāja uz dienvidiem nogriezt viņam ceļu, Aki noņurdēja.
- Mēs esam nonākuši pārāk tālu upes augštecē, nemierīgi sacīja Rauts. Vajadzētu doties atpakaļ.
- Nē, Aki atcirta.
- Tad vismaz atpūtīsimies, iebilda vēl kāds puisis. -Ja turpināšu airēt, man nokritīs rokas.
- Man arī, meitene pukstēja. Mēs nupat pabraucām garām līcītim. Dosimies turp!
Atskanēja piekrītoša murmināšana, kurai Aki negribīgi padevās, un viņi izvilka vienkočus krastā.
VIENPAD5MITĀ NODALA
Apsēdies uz vītola zara, Toraks atvilka elpu. Pārliecinājies par to, ka krasts nav kraujš, viņš ieslīdēja ūdenī un brida pāri upei.
Vilks viņu tur jau gaidīja. Viņš ar interesi nolūkojās, kā Toraks sabāž zābakos zāli, lai sasildītu kājas; pēc tam abi pa krastmalu devās tālāk pret straumi.
Mednieki visu dienu viņiem bija sekojuši pa pēdām: uz austrumiem no Dvīņupes un uz Cirvjupes augšteces pusi. Kolīdz Toraks mēģināja pagriezties uz dienvidiem, otra mednieku grupa aizdzina viņu atpakaļ. Atlika vienīgi virzīties caur biezokņiem upes tuvumā, lai suņi nesaostu pēdas.
Torakam sala; viņš bija slapjš un iepriekšējo nakti nebija gulējis. Viņš sāka kļūt izklaidīgs. Pirms neilga brīža viņš tikko nepaklupa pār mežakuili, kas vāļājās peļķē. Kāpēc viņš nebija pamanījis tā pēdas? Tās būtu ievērojis pat piecas vasaras vecs bērns.
Aki dēļ Toraks bija atmetis visas domas par došanos uz dienvidiem. Viņa vienīgā cerība bija šķērsot Cirvjupi un nonākt kādā no ielejām, kas veda uz ziemeļiem. Tā bija skarba zeme ar trūcīgiem medību laukiem, un, izņemot dīvainus, vientuļus klejotājus, tikai nedaudzi cilvēki vēlējās tur nokļūt.
Upe kļuva niknāka, un tālumā Toraks sadzirdēja dārdam krāces. Kad rīta cēliens gāja uz beigām, Vilks saspringa. Tad arī Toraks saklausīja troksni: ūdeni šķēla airi un, cenzdamies neatpalikt no vienkočiem, elsoja suņi. Aki un viņa draugi bija atļāvušies tikai īsu atelpas mirkli.
Toraks devās iekšā ar vītoliem aizaugušā purvājā un šļakstinājās pa grīšļiem, cenzdamies izvairīties no gaišzaļajām sūnām, uz kurām pēdas saglabājas dienām ilgi. Vilkam veicās labāk: lielās ķepas, kas mazliet atgādināja pleznas, ļāva viegli skriet pa staigno virsmu.
Toraks vīlies redzēja, ka sekotāji neturpina ceļu pret straumi, bet, it kā uzminējuši viņa plānus, brauc upei pāri.
Vienkočos tas bija izdarāms viegli. Puisis skatījās, kā tie izrāpjas krastā un uzmet laivas uz pleciem. Šie bija iecerējuši aiznest tās garām krācēm un tur sagaidīt Toraku.
Viņam neatlika nekas cits, kā vien turpināt ceļu.
Upe bija kļuvusi straujāka tā brāzās pāri akmeņiem un ar šļakatām samērcēja Toraka apģērbu. Rāpdamies garām krācēm, viņš redzēja vajātājus pretējā krastā. Puisim atausa atmiņā, ka viņš tuvojas vietai, kur pretējā krastā sākas divas gravas, kas no Cirvjupes ielejas ved uz ziemeļiem. Aizpagājušajā rudenī viņi abi ar Renu bija atraduši nolūzušu ozolu un pa to tikuši pāri. Varbūt…