Ozolu bija aiznesuši pali.
Toraks uz mirkli apjuka. Viņam bija smaga galva. Dūkoņa ausīs traucēja domāt. Kaut kā taču droši vien varēja tikt pāri upei.
Varēja gan. Priekšā, kur upes gultne sašaurinājās, noslīkuši krūmi deva vietu akmens bluķiem un kritušiem kokiem. Desmit soļus virs upes bija iekārusies nogāzta priede. Tas nebija nekāds drošais tilts: miza bija gluma, uz visām pusēm stiepās zari, un, kad Toraks uzlika uz stumbra plaukstu, tas sašūpojās.
Taču viņš nosprieda, ka pāreja būs laba diezgan.
Kāda viņa saprāta daļa zināja, ka tas nav pareizi, taču dīvainā kārtā Toraks turpināja ceļu.
Vilks, lēkdams pāri zariem, bez grūtībām aiztecēja pa stumbru. Ticis otrā pusē, viņš pagriezās pret Toraku un luncināja asti. "Viegli."
"Nē, nav vis," puisis gribēja teikt. It sevišķi, ja jārāpjas četrrāpus slapjā un glumā briežādas apģērbā ar guļammaisu, loku un bultām uz muguras, turklāt bez tādiem nagiem kā Vilkam.
Viņš jau gandrīz bija ticis pāri, kad izdzirdēja balsis. Toraks paskatījās lejup un no pārsteiguma gandrīz nogāzās no priedes.
Zils ūdens un baltas putas virpuļoja ap sūnu zaļiem akmens bluķiem. Uz viena no tiem, tieši zem viņa, stāvēja Aki un Rauts.
Toraks aizturēja elpu. Ja šie paskatītos augšup…
- Man pietiek, Rauts sacīja. Es dodos atpakaļ.
- Es gan ne, Aki norūca.
Toraks centās līst uz priekšu, taču Rēnas dotā aproce aizķērās aiz zara. Viņš centās to noāķēt. Koks notrīsēja.
- Pārējie jau ir projām, Rauts teica, un mums jārīkojas tāpat. Mēs esam ārpus saviem medību laukiem.
Toraks vēlreiz paraustīja aproci. Tā pārtrūka. Pīlādžogas nobira uz akmeņiem.
Par laimi, Aki bija pārāk saskaities, lai to pamanītu.
- Ja tu tagad padosies, tev nāksies soļot kājām! Laivu es neatdošu!
- Tiešām? Rauts iedzēla. Bet pēc tam miermīlīgāk sacīja:
- Aki, tas nav pareizi! Kāpēc tu viņu tik ļoti neieredzi?
- Tā nemaz nav, tas atcirta.
- Kādēļ tad visa šī pakaļdzīšanās?
- Es teicu, ka dabūšu viņu ciet! Es apsolīju tēvam. Citādi es nedrīkstu rādīties nometnē.
- Tad dari to bez manas palīdzības. Sadalīsim pārtiku, un rīkojies, kā vēlies.
Slābans no atvieglojuma Toraks nolūkojās, kā tie pa krastu aiziet uz upes lejteces pusi.
Kolīdz viņš sāka kustēties, atskanēja Aki sauciens:
- Es zinu, ka tu tepat kaut kur esi, dvēseļēdāj! Es tevi atradīšu, zvēru pie savām dvēselēm! Es tevi atradīšu un iznīcināšu!
Vilks viņu gaidīja upes otrā krastā, taču Toraks ar to tikko sasveicinājās. Tīstīdamies slapjajās drēbēs, viņš domāja par Aki draudiem. Kas par noteiktību!
Toraks uzmeta skatienu Vilkam. To apdraudēja katrs mirklis, kuru abi pavadīja kopā. Ģinšu likumi aizliedz nogalināt medniekus, taču to drīkst darīt pašaizsardzības nolūkos. Ko tad, ja nonāks līdz cīniņam un Vilks centīsies barabrāli aizstāvēt, bet Aki viņu nošaus?
Uz mirkli Toraku pārņēma pamatīgas bailes. Viņš nevar palikt bez Vilka.
"Ir tikai viena iespēja," viņš sev teica. "Un tas nebūs uz ilgu laiku."
"Jāšķiras," Toraks vilku valodā sacīja barabrālim.
Vilks apveltīja viņu ar izbrīnītu skatienu.
Toraks neprata paskaidrot, ka tas nav uz visiem laikiem, bet gan vienīgi, kamēr tuvumā ir Aki. Viņš saņēma dūšu, nocietināja sirdi un atkārtoja pavēli: "Jāšķiras!"
Vilks izskatījās apvainojies. Pēc tam viņš noskurinājās un pazuda ērgļpapardēs.
Toraks kādu laiku nebija nedz dzirdējis Aki un viņa suņus, nedz manījis Vilku.
Laiku pa laikam viņam iedūcās ausīs, un ievainojums uz krūtīm pulsēja. Toraks ar novēlošanos tam bija uzziedis sakošļātas vītola mizas, taču tas neparko negribēja dzīt. Sāpes pastāvīgi atgādināja par to, ka viņu nemedī vienīgi Aki. Dvēseļēdāji bija Toraka miesā ietriekuši neredzamu harpūnu un vilka viņu pie sevis.
Zeme kļuva akmeņaina. Vietā, kur viņš stāvēja, Cirvjupes krasts bija kraujš. Toraks jau pirms laba laika bija pagājis garām krācēm, taču ausīs joprojām dunēja.
Atspiedies pret bērzu, viņš kāri notiesāja pēdējo Rēnas doto asinsdesas līkumu. Ar ziedošanu Toraks sevi neapgrūtināja: pārtika bija vajadzīga viņam pašam.
Gribējās dzert, taču līdz upei bija tālu jārāpjas, tāpēc viņš iecirta robu bērza stumbrā un padzērās sulu. Atstājis koku asiņojam, viņš klupdams krizdams gāja tālāk. Toraks zināja, ka ir rīkojies slikti, taču nespēja sevi pārvarēt. Kaut kas bija nostājies starp viņu un Mežu. Viņš bija pārāk noguris, lai saņemtos.
Upe lejā tecēja ātra un dziļa. Vai vajadzētu palikt tās tuvumā vai arī meklēt aizsegu starp kokiem? Toraks izvēlējās turēties pie upes.
Tas bija nepareizs lēmums. Akmeņi bija apauguši ar sūnām un slideni; viņš ar būkšķi krita un noripoja lejā pa krauju.
Tur nu viņš gulēja izstiepies pie akmens pašā ūdensmalā. Koki tur bija reti, tāpēc, kamēr Toraks slējās kājās, bija labi pārlūkojama upes lejteces puse, un viņš aiz līkuma ieraudzīja parādāmies vienkoci. Aki triumfējoši iekliedzās.
Toraks izmisīgi skatījās apkārt. Laika uzrāpties atpakaļ stāvajā krastā vairs nebija. Uz augšteci ceļu aizšķērsoja akmens nogruvums. Viņš bija lamatās.
Un Aki piederēja ar bultām pilns bultu maks.
DIVPADSMITĀ NODALA
Toraks nometa savu mantību un ielēca upē.
Aukstums iebelza pa krūtīm, straume vilka nost zābakus un lipināja viņam ciet acis ar paša matiem. Puisis ar plunkšķi iznira starp vītola zariem. Pie viena viņš pieķērās. Tas nedeva gandrīz nekādu aizsegu. Toraks dziļi ievilka elpu un ienira.
Upe bija drūma, tā centās viņu aiznest pie Aki. Sastingušie pirksti palaida vaļā zaru, un, virpuļodams straumē, Toraks pamanīja peldošu baļķi, kuram viņš strauji tuvojās.
Puisis centās vēlreiz ienirt, taču nespēja tikt pietiekami dziļi un saņēma belzienu pa deniņiem. Kulstīdams ar kājām ūdeni, viņš parādījās virspusē un spilgtajā saules gaismā ieraudzīja žebērkli, kas bija notēmēts viņam pret krūtīm. Tas nebija baļķis, pret ko viņš atsitās, tā izrādījās Aki laiva.
Toraks izmisīgi izvairījās un panira zem laivas. Viņš uzpeldēja vienkoča otrā pusē. Aki jau gaidīja. Žebērklis pazibēja vēlreiz. Toraks no jauna panira zem laivas.
Viņa kājas bija pārakmeņojušās, un krūtis plīsa vai pušu. Apziņā uzpeldēja dobais plūškoka zars, kuru viņš bija izmantojis, lai tecinātu bērza sulu. Ja būtu to paglabājis, ja būtu zinājis…
Viņš iznira atkal bet šoreiz, kad Aki, pārliecies laivas malai, dūra, Toraks sagrāba žebērkļa kātu un rāva to no visa spēka. Aki iegaudojās un ievēlās ūdenī.
Saķērušies kopā, viņi centās viens otram atņemt žebērkli. Aki pabāza kātu Torakam zem zoda un piespieda viņu pie laivas. Toraks smakdams ar celi iespēra pretiniekam pa cirkšņiem. Aki ieaurojās un palaida žebērkli vaļā. Toraks metās ierocim pakaļ, taču straume to nesa projām.
Šis mēģinājums puisim gandrīz maksāja dzīvību. Kad Toraks pasniedzās pēc žebērkļa, Aki satvēra viņu aiz matiem un parāva zem ūdens. Toraks spārdīdamies mēģināja sagrābt pretinieka kamzoli vai stulpiņus vienalga ko. Taču glumā briežāda slīdēja laukā no pirkstiem un viņa mati palika ienaidnieka rokā. Toraka prāts aptumšojās un mute pavērās kliedzienam; upe aiznesa viņa izelpotos burbuļus. Pēdējā mirklī viņš izlocījās un ielaida zobus Aki gurnā.