Atskanēja apslāpēts kliedziens, un Aki palaida viņu vaļā. Toraks izšāvās virspusē, plātīdams muti kā uz sauszemes izmests lasis.
Piespiedis sevi no jauna ienirt, viņš uzpeldēja alkšņu pudurī augšup pret straumi no laivas. Aki atradās upes lejteces pusē pieķēries pie koka, viņš cīnījās pēc elpas, un viņa ērkulis virs ūdens virsmas bija tik tikko redzams. Vienkocis, iestrēdzis starp vītoliem, atradās starp pretiniekiem. Torakam tāpēc prātā iešāvās kāda doma.
Paslīdējis zem ūdenslīmeņa, Toraks ļāvās straumei un bez trokšņa parādījās virspusē pie laivas, taču joprojām upes augšteces pusē. Viņš dzirdēja, kā Aki otrpus vienkoča smagi elpo, bet nevarēja viņu redzēt. Izklausījās, ka Mežakuiļu jauneklis ir zaudējis spēkus, un Toraks vilcinājās. Bet tad nežēlība viņa sirdi pārvērta kramā.
Ar pleciem atspiedies pret vītolu, viņš ar abām kājām atspērās pret vienkoci. Tas saslējās kā meža zirgs. Viņš pagrūda vēlreiz, un laiva uzņēma ātrumu, bet pārējo paveica upe.
Mirklī, pirms vienkocis trāpīja Aki, Toraks satvēra zaru un pievilkās pie tā pietiekami augstu, lai visu redzētu. Viņš pamanīja, kā jauneklis paceļ galvu un bailēs iepleš acis. Toraks redzēja, kā smagā ozolkoka laiva uztriecas pretiniekam tieši virsū un aiznes to lejup uz krācēm. Aki neatlika laika pat iekliegties.
Toraks sadrūmis turējās pie zara. Klusi čaloja ūdens. Ja neskaita krāču trakošanu, upes lejteces pusē nekas nebija dzirdams.
Toraks pagriezās un pret straumi peldēja uz vietu, kur bija atstājis savu mantību. Viņš izrāpās krastā un bezspēkā nokrita zemē. Mutē bija upes ūdens dubļainā garša, bet nāsīs cirtās spīvā sūnu smarža. Ievainojums uz krūtīm sūrstēja.
Savācis savas lietas, viņš nopētīja ceļu, kuru augšup uz klintīm agrāk nebija pamanījis, un sāka rāpties. Granīts skrāpēja basās kājas, un viņš atcerējās, ka upe ir aiznesusi zābakus. Toraks paraustīja plecus.
Sasniedzis virsotni, viņš pa savām pēdām aizgāja atpakaļ uz vietu, no kuras bija redzamas krāces. Lai pārliecinātos.
Laiva bija ietriekusies akmens bluķī pirms krācēm. Starp akmeni un laivu Toraks pamanīja roku. Tā nekustējās. Iespējams, Aki bija bezsamaņā un slīka. Varbūt viņš jau bija beigts. Torakam tas nerūpēja.
Izvilcis nazi un nogriezis plūškoka zaru, viņš pagatavoja no tā elpojamo caurulīti. Puisis aizbāza to aiz jostas un, atstādams Aki likteņa varā, devās gar krastu uz upes augšteces pusi.
Ar Slaiko Bezastaini kaut kas vairs nebija labi.
Vilks to juta jau ilgāku laiku. Barabrālis vairs neieklausījās Vilkā un pat ne Mežā viņš sāka jokaini uzvesties.
Un kļuva arvien sliktāk. Sliktums viņu grauza no iekšpuses tāpat kā tas sliktums, kas lielajā aukstumā grauza Vilkam astes galiņu.
Vilks norūpējies sekoja barabrālim un viņu uzmanīja, bet turējās pa gabalu, jo Slaikais Bezastainis bija viņam licis aiziet.
Tagad, kad viņi gar ātrā ūdens krastu virzījās uz Kalniem, Vilks cilpoja līdzi. Līkumodams starp kokiem, Vilks saoda ūdra un bebra smaržu un tikko jūtamo īsto Citurienes smaku. Viņš nezināja, ko par to domāt, tāpēc sakošļāja kadiķa zariņu un sāka justies labāk.
Pēkšņi viņš saoda vilkus.
Šī smarža no viņa prāta padzina visu pārējo. Jā, svaigs vilku aromāts un vadoņa spēcīgi un saldi smaržojošās pēdas.
Sirds salēcās. Viņš pazina šo smaržu! Kalna bars!
Vilks mežonīgā priekā divreiz aprauti ierējās: "Kur jūs
esat?"
Vējš atnesa atbildes kaucienu un Vilks metās skriet tam pretim. Viņš atkal varēs būt pie vilkiem un palīdzēt barabrālim! Tas bija tieši tas, kas Slaikajam Bezastainim tagad nepieciešams: būt starp sugasbrāļiem būt starp vilkiem!
Viņš tos atrada ātri, jo vilki bija apstājušies pie maza ātrā ūdens nomazgāt asinis no purniem. Steigdamies pie bara, Vilks visu saprata vienā kampienā. Medības bijušas veiksmīgas: viņš saoda brieža asinis uz to kažokiem un redzēja, kā nokarājas viņu vēderi, kuros vilki nesa gaļu uz midzeni mazuļiem.
Vadoņu pāris bija tas pats, kas iepriekš, taču varēja pamanīt arī izmaiņas kā jau allaž vilku barā. Vecais vilks bija pagalam, bet tas, kuram patika atrakt peļu migas, kļuvis par klibu pusvilku, taču mazuļi, ar kuriem Vilks rotaļājās Kalnā, izauguši par tādiem pašiem jauniem vilkiem, kāds bija viņš pats, taču augumā tie pagaidām vēl bija mazāki.
To skaitā bija skaista vilcene ar tumšu kažoku, kurai ārkārtīgi labi padevās lemingu medības. Tā ieelpoja Vilka smaržu un sajūsmināta pakustināja asti, taču apsveicināties nenāca, jo tas, vai viņam tiks atļauts atgriezties barā, bija vadoņu ziņā.
Palēninājis skrējienu, Vilks pieklājīgi tuvojās vadonim, kā piedien jauneklim, kas vēlas sasveicināties ar vecajo. Pieglaudis ausis, viņš tam līda klāt uz vēdera un tādējādi atvainojās par ilgo prombūtni.
Vadonis lepni skatījās tālumā. Tad pārsteidzoši veikli sakampa zobos Vilka purnu, nogāza viņu uz muguras un rūkdams izslējās tam pāri.
Vilks ar asti sita pret zemi un smilkstēja.
Bars nolūkojās.
Vadonis palaida Vilku vaļā un, acis samiedzis, pacēla galvu. Vilks saprata mājienu un pateicībā par to, ka tiek aicināts atpakaļ, nolaizīja vadonim purnu un, padevīgi smilkstēdams, grozīja dibenu.
Tad galvenā vilcene pagrūda draugu sānis, lai saņemtu savu daļu apsveikumu, bet pēc tam sekoja trakulīga kodīšanās un sānu berzēšana, kurā iesaistījās ikviens.
Tumšais Kažoks ar ķepu rotaļīgi aizskāra Vilka plecu, taču viņu pagrūda malā tēviņš ar melnu ausi: tas bija jaunuļu barvedis. Melnā Auss centās Vilkam iekampt purnā, taču viņš izvairījās, sagrāba Melno Ausi aiz purna, nogāza to uz sāniem un, ar plaši izplestām kājām nostājies virs sāncenša, ņurdēja, līdz tas atvainodamies sāka ar asti dauzīt pret zemi. Vilks palaida šo vaļā un nolaizīja viņam purnu, lai parādītu, ka atvainošanās tiek pieņemta. "Nu! Tagad man barā ir augstāks stāvoklis nekā tev." Un tas bija izlemts.
Tajā pašā laikā Vilks ieelpoja mazuļu brīnišķo, saldeno smaržu, kas plūda no visu pieaugušo kažokiem. Viņa sirdi piepildīja kvēla mīlestība pret vilku kucēniem. Cik labi būtu nonākt midzenī un ar tiem satikties!
"Kāpēc tu aizgāji?" Tumšais Kažoks ar skatienu un astes kustību jautāja.
"Un kāpēc jūs pamētāt Kalnu?" Vilks uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.
Pārējie pulcējās apkārt, un viņš saņēma tikpat daudz atbilžu, cik tur bija vilku. "Pērkons. Lielais, mīkstais aukstums. Mazuli. Vecais midzenis. Lielais slapjums. Slikta smaka. Tā vajadzēja…"
Pēkšņi galvenā vilcene pacēla purnu un paostīja gaisu. Tā pamāja ar ausi uz Vilka pusi. "Tagad tu medīsi kopā ar mums."
Vilks paluncināja asti. "Es atvedīšu savu barabrāli."
Vilcenei pār augumu pārskrēja saspringuma trīsas. "Tu esi no šā bara. Nevis no cita."
Vilks norūpējies nolieca galvu. "Tas ir mans barabrālis. Viņš ir… viņam nav astes. Un viņš skrien uz pakaļkājām. "
Vadonis nepatikā noskurinājās. "Tas nav vilks."
Vilks iesmilkstējās un nokāra ausis, lai parādītu cik vien pieklājīgi iespējams -, ka tas nav tiesa.
Vadoņu pāris saskatījās. Tumšais Kažoks izbrīnīti palūkojās Vilkā.
Vadonis devās projām, bet pa ceļam pagrieza atpakaļ sirmot sākušo galvu. "Vilkam nevar būt divu baru."
Vilks nokāra asti.
Debesis tumšojās, un no tām sāka krist slapjums.
Vilks stāvēja slapjumā un nolūkojās, kā Kalna bars ierikšo mežā.