TRISPADSMITĀ NODALA
Lija lietus, un Toraks bija pārsalis līdz kaulam, taču viņš bija pārāk nobijies, lai kurinātu ugunskuru. Būdu bija sadragājis akmens nogruvums. Viņš ar grūtībām bija no tā izbēdzis.
Pusmēnesi viņš bija dzīvojis Cirvjupes ielejā. Vismaz viņam šķita, ka pagājis pusmēnesis, jo puisis zaudēja laika skaitīšanas iemaņas, tāpat kā prasmi dzīt pēdas medījumam. Kad kopā ar Toraku bija Vilks, viņam klājās labāk, taču tad zēns no jauna sāka uztraukties par to, ka Vilks ir briesmās un aizsūtīja viņu projām, un viss kļuva vēl sliktāk.
Akmens nogruvumi spieda Toraku pamest ieleju. Bet varbūt tie bija slēpņļauži? Tie bija visur: kokos, klintīs, upēs. Varbūt tieši tagad šie viņu vēroja.
Uzmetis plecā loku, viņš devās projām.
Soli pa solim, Toraks murmināja. Lūk, izeja.
Viņš sarāvās. To bija mācījis Finkedīns. Taču Finkedīns bija viņu padzinis. Atmiņas par Kraukļu vadoni bija smeldzīgas.
Bija sāpīgi domāt arī par Renu. Viņai tagad ir Beils. Toraks to bija redzējis. Viņš Rēnai vairs nav vajadzīgs.
Pie Cirvjupes Toraks noliecās padzerties, un viņam pretim skatījās paša dvēsele. Puisis atsprāga no ūdens. Viņš izskatījās līdzīgs Klejotājam. Netīrs. Plānprātīgs. Vai tā tam būs jābeidzas?
Sarunādamies ar sevi un taustīdams brūci uz krūtīm, Toraks klupdams krizdams gāja gar upi uz augšteces pusi. Viņš bija izvilcis šuves, taču ievainojums joprojām nedzija.
Viņš gāja ilgi, līdz sasniedza Skrajā meža galējo robežu. Toraks stāvēja kalnu pakājē, un viņam kā ledaina elpa sejā brāzās auksts austrenis. Priekšā ceļu uz Augstajiem kalniem aizšķērsoja plaša iekšzemes jūra bezgalīgs miglains un vizošs klajums. Ezers, migla, lietus. Nebija iespējams pateikt, kur beidzas viens un sākas cits. Pasaule bija pārvērtusies par ūdeni.
"Cirvjezers," Toraks drūmi nodomāja. "Šis laikam būs Cirvjezers."
Gaisu pāršķēla dīvains, trīsošs kliedziens.
Toraks devās uz priekšu.
Kliedziens noklusa. Tas atbalsojās vienīgi puiša prātā.
"Cirvjezers ir savāds," reiz bija teikusi Rena. "Tāpat kā Ūdru ģints." Dažus no viņiem Toraks bija redzējis dzīrēs pagājušajā ziemā, taču viņš nezināja, kas tie par ļaudīm, ja neskaita to, ka no Ūdru ģints bija Klejotājs, kuru tie tika padzinuši.
Zemāk, purvainā un ar meldriem aizaugušā ielejā, no Ezera iztecēja Cirvjupe. Dienvidos dūmakā ņirbēja zaļganas gaismiņas. Tur droši vien atradās Ūdru nometne. Toraks atcerējās, ka bija dzirdējis tie vienmēr apmetas dienvidu krastmalā. Kādēļ tas viņam nebija zināms.
Tad jau labāk no dienvidu krastmalas izvairīties un virzīties uz ziemeļiem.
Parādījās Vilks, kas nokaunējies sasveicinājās, paberzēdams sānus gar Toraka cisku. Abi kāpa lejup.
Zeme kļuva purvaina. Viņi lēca no ciņa uz cini, un visapkārt šļācās sudrabotas ūdens šaltis. Niedres, kas no augšas bija izskatījušās ceļgala augstumā, tagad slējās garākas par visgarāko vīru.
Toraks tās neieredzēja. Viņš nevarēja ciest duļķaino ūdeni, kas apskaloja to stiebrus, un draudīgās lapas, kas bija asas kā nazis, tāpat kā niedru noliektās, brūnganās galvas, kas viņu viltīgi vēroja, kad abi ar Vilku devās tām garām.
Viņš uzlēca uz ciņa, kas izskatījās pēc kupraina, kurš gatavojas slieties kājās. Skatienam pavērās laipa, kas iesniedzās niedrājā. Tā bija pagatavota no mietiem, kurus turēja kopā no mizām pīta virve, un Toraks, saklausījis tikko dzirdamu sanēšanu, sajuta tās stiprumu.
Nekas nespētu viņu piespiest doties pa šo ceļu.
Atstājis niedrāju pa labi, Toraks brida uz ziemeļiem. Par laimi, Vilks bija atradis stingrāku pamatni zem kājām: aļņu taku, kas bija iestaigāta gar krastmalu. Taču drīz vien apkārtni pārklāja migla un Torakam sašļuka dūša.
Arī Vilks, kas tecēja pa priekšu, izskatījās nomākts. Viņu apņēma migla, un Toraks palika viens. Viņš neiedrošinājās gaudot. Bija baisi domāt par to, kas varētu atbildēt. Izstiepis rokas, viņš taustījās uz priekšu.
Pēkšņi ar bailēs izvalbītām acīm viņām virsū uzdrāzās Vilks. Tas aizsteidzās garām Torakam un aizlēkšoja uz to pusi, no kuras viņi bija nākuši. Tajā pašā mirklī Toraks klupa, un viņa pirksti iegrima lipīgā, stīgrā masā. Viņš noelsās un atsprāga atpakaļ. Kaut kas mikls pielipa pie sejas. Viņš to norāva nost. Migla sāka izklīst. Torakam nodrebēja sirds. Ceļš bija aizšķērsots: uz tā gulēja pretīgs gaļīgu un spīdīgu pavedienu mudžeklis. Puisis ieelpoja asins dvaku un ieraudzīja mušu kāpuru ņudzekli. Viņš bija paklupis pret iekšām.
Toraks smilkstēdams bēga un berzēja notraipīto seju. Ievēlies staignājā, viņš saļima uz ceļiem, un niedres notrīsēja smieklos.
Viņš bija nonācis atpakaļ pie mietu ceļa.
- Nē, Toraks nočukstēja. Tikai ne uz turieni.
Viņš skrēja uz dienvidiem. Dūņainajai Cirvjupei tur varbūt bija vieglāk tikt pāri, un Torakam piebiedrojās Vilks, kura lielās ķepas dziļi grima dubļos.
Abi nebija tālu tikuši, kad izdzirdēja balsis un pamanīja lāpu ugunis, kas kustējās augšup lejup. Ūdru ģints mednieki.
Tur jau tie bija: mazi, lunkani cilvēciņi ar niknām, zaļganām sejām un žebērkļiem rokās airējās ātrās, dzeltenās niedru laivās.
- Tur! kāds no viņiem iesaucās. Pie meldriem!
Pa kreisi atradās niedrājs. Pa labi no Toraka slējās ar sīkiem visteņu ceriem apaugusi nogāze, kur nebija iespējams noslēpties. Puisis norēja Vilkam komandu, ka atkal jāšķiras; tas paklausīja un iebrida niedrājā.
Kājas grima staignājā, un Toraks viebdamies sevi piespieda iebrist ūdenī līdz kaklam. Viņš cerēja, ka netiks atrasts.
Migla izklīda, un izrādījās, ka priekšā niedru vairs nav. Viņš bija sasniedzis atklātu ūdeni.
Toraks pamanīja peldošu skābarža zaru, kuru droši vien bija nolauzusi vētra. Viņš noslēpās aiz tā.
Kaut kas noslīdēja gar viņa pēdām. Toraks iekliedzās.
Taču vēl skaļāk iekliedzās Ūdri tie bija viņu saklausījuši. Cauri gaistošajai miglai tuvojās trīs niedru laivas ar augšup izliektiem galiem, kas izskatījās kā ūdensputni. Katrā sēdēja divi mednieki: vienam rokās airis, bet otram meldru lāpa un žebērklis ar nefrīta uzgaļiem.
Patveries aiz zara, Toraks glūnēja caur lapām.
Kaut kur aiz muguras atskanēja ļaunu vēstošais, draudīgais kliedziens, kādu viņš bija dzirdējis iepriekš.
Ūdru ģints ļaudis sastinga. Sieviete, kas sēdēja laivā, kura atradās starp abām pārējām, iegremdēja ūdenī airi, un laiva traucās uz priekšu, apstādamās nepilnus divus soļus no zara, aiz kura slēpās Toraks.
Lai paliktu nepamanīts, puisis neiedrošinājās pakustēties.
Kad laiva bija apstājusies, sievietes ceļabiedrs nopētīja niedrāju, nezinādams, ka medījums slēpjas viņam degungalā.
Tāpat kā draudzene, viņš valkāja zeltainu, pītu kamzoli bez piedurknēm. Vīrieša garie, brūnie mati brīvi krita tam pār pleciem, un ap pieri bija apsieta sudrabaina zivs ādas lente, bet ar otru zivs astei līdzīgā kušķī bija saņemta viņa bārda. Ausu ļipiņas tam bija caurdurtas ar kaula makšķerāķiem, kas atgādināja lēkājošas foreles, turklāt no viena nokarājās tumši brūns ūdra spalvu pušķītis. Vīrieša seja bija klāta ar zaļu mālu ap acīm un muti tā bija atstāta neskarta -, bet ģints piederības tetovējumi vijās uz kakla kā zilzaļi viļņi, tā ka viņa galva izskatījās kā svešāda pogaļa, kas slejas virs niedrēm.
Pogaļa ar acīm. Tās bija apžilbušas no ūdens ņirbas, un skatiens paslīdēja Torakam garām, taču pēc mirkļa vīrs palūkojās vēlreiz.