Tālumā iegaudojās vilks.
Ūdru vīrietis nošņācās, un viņa draudzene pieskārās ģints aizbildņa ādas gabalam.
Gaudošana turpinājās. Toraks zināja, ka tas ir Vilks, taču nespēja saprast, ko viņš grib pateikt. Puisis drauga balsī saklausīja vienīgi trauksmi.
Kaucieni satrauca Ūdrus. Sieviete aizstūrēja laivu tālāk no zara, un Toraks domās nosūtīja Vilkam klusus pateicības vārdus.
Aiz muguras atskanēja plunkšķis: viņš pagriezās un ieraudzīja lielu, pelēku putnu, kas viņu vēroja ar dzīvīgām, spilgti sarkanām acīm. Tas pacēlās spārnos un aizlidoja tieši virs Ūdru galvām.
Sieviete ar skatienu sekoja tā lidojumam un pamāja ar galvu, it kā putns būtu ko teicis. Pacēlusi roku, tā deva zīmi ciltsbrāļiem abās pārējās laivās, un Toraks redzēja, kā tie aiziras katrs uz savu pusi.
Ja Toraks atstātu slēptuvi aiz zara, viņš tiktu pamanīts. Ja paliktu, tie viņu ielenktu.
Ja vien…
Torakam joprojām bija plūškoka caurulīte. Tā nebija pat tik gara kā apakšdelms, turklāt viņš neatcerējās, ka būtu pārbaudījis, vai vidus ir tukšs visā garumā. Tagad to nācās noskaidrot.
Iebāzis vienu galu mutē, Toraks ienira.
Ūdens iekļuva nāsīs, un viņš sevi piespieda elpot caur muti, lūgdamies, lai Ūdri neizdzird.
Cerēdams tikt garām ielenkumam, viņš lēnām sāniski iepeldēja niedrājā.
Noturēties vajadzīgajā dziļumā izrādījās grūtāk, nekā viņš bija domājis. Mantas vilka uz leju, un, lai noturētu dobā zara galu virs ūdens, nācās ar kājām sparīgi kulstīt ūdeni un atgāzt galvu. Puisis raudzījās cauri niedru mežam, un viņam sāpēja sprands. Virs Toraka pletās Ezera virsma, kas spoža un nekustīga kā ledus bija izraibināta ar peldošu gružu skupsnām.
Viņš dzirdēja, kā barodamās skrubinās zivis, un pamanīja garām aizsteidzamies sārtu foreļu mazuļu baru. Palūkojies lejup, Toraks saprata, ka Ezers ir ļoti dziļš. Gaismas strēles slīdēja pāri akmens bluķiem un ar ūdenszālēm klātiem koku stumbriem. Viņa kājas iestiga dubļos, kas vērpās kā zaļi dūmi. Ar brīvo roku viņš aizskāra niedru mudžekli, kas ieliecās, bet pēc tam atkal iztaisnojās.
Tās nebija niedres, bet gan tīkls no lūkiem pagatavots zvejas tīkls, kas nokarājās no koka pludiņiem un kuru uz leju vilka akmeņi; tas bija tik prasmīgi nopīts, ka to nebija iespējams pārgriezt, un tik liels, ka Toraks neredzēja tam galu.
Ātri apgriezies uz otriem sāniem, viņš ieraudzīja vēl vienu tādu pašu tīklu. Ūdri viņu ielenca.
Toraks palaida vaļā plūškoka stiebru un ienira.
Virs ūdens atskanēja saucieni: tie bija viņu pamanījuši.
Baidīdamies no žebērkļa dūriena starp lāpstiņām, viņš centās panirt zem tīkliem.
Kad Toraks bija nonācis dziļāk, Ūdru sasaukšanās viņa uztverē kļuva par tālīnu dunu un acu priekšā uzplaiksnīja gaismas.
Pēkšņi tālumā atskanēja griezīgs kliedziens. Tas tuvojās Torakam ātrāk par domu, kļuva aizvien skaļāks un iedūrās viņa prātā kā lāsteka.
Garām aizpeldēja burbuļu virtene, kas lika sareibt galvai. Tad vēl un vēl viena. Pazibēja spuras, ūdenī atskanēja smiekli. Toraku pārņēma bailes. Kaut ko tādu viņš bija dzirdējis jau agrāk kad slīka pie Dārdošā ūdenskrituma. Pēc viņa bija ieradušies Ezera slēpņļauži.
Tie spietoja Torakam apkārt, un gar viņa acīm un muti taustījās pirksti, kuros nebija kaulu. "Tu esi mūsējais," slēpņļauži grudzināja, "puisi ar slīkstošajām dvēselēm! Dod mums savas elpas sidrabotos burbuļus, un mēs tevi aizvedīsim miegā!"
Torakam krūtis plīsa vai pušu. Skatienu aizmigloja tumsa. Locīdamies kā zutis, viņš atbrīvojās no guļammaisa, un slēpņļauži aizvilka to projām.
Nākamais pazuda loks, taču bultu maks bija aizķēries viņam aiz jostas. Toraks sadabūja nazi un to pārgrieza; viņš juta, kā kādas roķeles to novelk tumsībā. Viņš ar visiem spēkiem centās tikt atpakaļ pasaulē, kas vizēja ūdens virspusē.
Nevairīdamies no žebērkļiem un medniekiem, Toraks izsprāga virs ūdens.
Visapkārt bija niedres, klusums un miers. Tad Toraks pamanīja kupraino cini. Viņš bija nonācis atpakaļ pie laipas. Šaura kā roka tā aicināja viņu pilošā, zaļā tunelī.
Tālumā bija dzirdamas balsis. Klusinātas un bailīgas.
- Arīns atrada loku, sacīja kāds vīrs. Nedaudz tālāk uz dienvidiem.
- Slēpņļauži būs šo pievākuši, minēja sieviete.
- Vai arī Ezers, piebilda vīrietis, kas bija vecāks par pirmo.
- Klusu, viņi izdzirdēs! teica jaunākais. Pazūdam, citādi šie paņems arī mūs!
- Ja dosimies projām tagad, sieviete iebilda, tad atgriezīsimies ar tukšām rokām. Izraidītā loks nebija tas, pēc kā mūs sūtīja Ananda.
- Ja Ananda vēlas dziedinošo ūdeni, norūca vecākais vīrietis, lai meklē to pati. Es tagad neiešu tam avotam pat tuvumā.
Ūdru ģints ļaudis airējās projām, un viņu saruna kļuva gandrīz nesaklausāma.
- …pagaidīsim šeit, ja gadījumā viņš sadomās iet uz dienvidiem…
Toraks ar mokām izvilkās uz sauszemes un skatījās uz laipu. Dienvidos bija Ūdri. Uz ziemeļiem šīs briesmīgās, smirdīgās iekšas. Viņam nebija izvēles.
No miglas iznira Vilks un nostājās viņam blakus. Tas neizskatījās nobijies, taču uzminēt viņa garastāvokli nebija viegli.
Toraks saprata: kopš padzīšanas viņš bija nācis tieši uz šo vietu. Uz austrumiem, tikai uz austrumiem, līdz bija ieradies šeit.
Ievainojums uz krūtīm pulsēja. Izklausījās, ka niedru šalkoņā viņš dzird Odžu burves Sešru balsi, "…kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tu tiksi aizvilkts atpakaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"
Viņam vairs nebija spēka turēties pretim. Viņš paklupa pret Vilku un devās projām pa laipu.
Augstu Cirvjezera ziemeļu krastā, akmeņainā līcī, kas bija brīvs no miglas, burbuļoja strauts.
Tā krastā gailēja zaļganu uguntiņu aplis.
Un vidū gulēja olis, uz kura bija Vilku ģints zīme.
Uz oļa bija novietots sačervelējies Toraka ādas gabals ar dvēseļēdāju tetovējumu.
Ap oli un ādas lēveri vijās no zaļā māla izveidota čūska.
Māli lēnām žuva. Čūska nepielūdzami tuvināja savus gredzenus ādai un olim.
Virs tā izstiepās zaļa roka: vienreiz, otrreiz, trešoreiz.
Saplūstot ar liesmu šņākoņu, kā murgainā sapnī sāka murmināt kāda balss:
Kad niedres dreb, kad vētra ceļas, atceries mani!
Kad pērkons grand, kad vēji gaudo, atceries mani!
Es esmu niedre, es esmu vētra, pērkons un vējš.
Es tevi aicinu, es piesaistu tavas dvēseles savām.
Tu nekad nebūsi brīvs.
Tu piederi man.
ČETRPADSMITĀ NODALA
Laipa sašūpojās, un Toraks gandrīz iegāzās Ezerā. Viņš nometās uz visām četrām un ieķērās tajā ar abām rokām.
Aiz viņa, iecirtis nagus mietos, stāvēja Vilks. Viņam tas nebija pa prātam.
Puisim nebija vietas, kur apgriezties, tāpēc viņš pameta iedrošinošu skatienu pār plecu. Vilks pieglauda ausis un nelaimīgs paluncināja asti.
Laipa pārstāja šūpoties, un Toraks piecēlās. Mieti bija slideni, un niedres tik biezas, ka nemitīgi vajadzēja tās pašķirt sānis. Viņš vairījās no to garo, lipīgo pirkstu pieskārieniem.
No jauna savilkās migla. Tālāk laipa kļuva vēl šaurāka: tie bija ar galiem kopā sasieti baļķi, kas turējās pie stabiem, kuri bija iedzīti Ezera gultnē. Ceļš līkumoja tā, ka Torakam dūša saskrēja papēžos. Viņš vairs nesaprata, vai dodas iekšā Ezerā vai arī virzās gar piekrasti.
Laiku pa laikam viņa kājas apšļakstīja netīra, brūngana rāva. Bet jau pēc brīža Toraks atradās virs smirdīga