Viņš sāka smieties.
Un nevarēja vien beigt.
SEŠPADSMITĀ NODALA
Finkedīns ar žebērkli iedūra ugunskurā, un tā briežraga uzgaļus ietina dzirksteļu spiets.
Kraukļu ģints ļaudis uzgavilēja, un lepnie, laimīgie koki atzinīgi nočabināja lapas. Bija saulgriežu nakts nakts, kad mednieki saules rituma virzienā gāja ap ugunskuru un kāra koku zaros kaula un ogu krelles, tādējādi godinot Mežu.
Visi, izņemot Renu.
Ja viņa piedalītos svētkos, izskatītos tā, it kā viņa nodotu Toraku. Šī nakts bija viņa dzimšanas nakts. Kā gan viņa spētu sēdēt un iebaudīt laša aknu sautējumu un liesmu nobrūninātu mežakuiļa cepeti?
Kopš ģinšu sapulces bija pagājis jau gandrīz mēnesis un turpat divi, kopš tika izraidīts Toraks. Rena nepārstāja pēc viņa ilgoties. Bēdas gulēja uz sirds kā akmens.
Kas būs, ja ar viņu kaut kas atgadīsies? viņa torīt jautāja Finkedīnam. Ja nu viņš pakrīt un lauž kāju, un vairs nespēj medīt?
- Toraks ir izturīgs, tēvocis atbildēja. Viņš jau agrak ir izdzīvojis vienatnē un spēs to arī tagad.
- Cik ilgi?
Uz šo jautājumu Finkedīnam atbildes nebija.
Kopš ģinšu sapulces Kraukļi bija pavirzījušies uz austrumiem Cirvjupes augšteces virzienā, un, ja vien radās izdevība, Rena slepšus pārmeklēja Mežu, cerēdama atrast Toraka pēdas. Veltīgi. Dažreiz meitene naktīs pamodās un prātoja, kas būtu, ja viņš nekad neatgrieztos.
Viņai nebija ne jausmas par to, vai Toraks ir paveicis rituālu, taču Rena juta, ka kaut kas ir nogājis biedējoši greizi. Zīmes nevēstīja neko labu. Ja vien viņa zinātu, ko tās pauž…
Rena aptaustīja rētu uz apakšdelma vietā, kur bija ietriecies aļņa rags. Ievainojums bija sadzijis, taču atmiņas par notikušo joprojām bija dzīvas. Ja mednieki nebūtu izdzirdējuši viņas kliedzienus, tad…
Neilgi pēc lielās ģinšu sapulces pazuda Aki. Viņa draugi neatrada neko citu kā vien laivas atliekas. Rēnai uzmācās briesmīga sajūta, ka tam ir kāds sakars ar Toraku.
Un izskatījās, ka nevienam par to nav daļas. Šķita visi izliekas, ka tāda Toraka nemaz pasaulē nav bijis.
Ugunskura pretējā pusē Beils no kazeņu dzinumiem vija vainagus, kurus karināt zaros. Viņš bija ar roņādas sloksni saņēmis matus zirgastē un izskatījās ļoti glīts. Rena uz viņu bija apvainojusies. Kad pārējie Roņu ģints locekļi devās atpakaļ uz salām, Beils palika pie Kraukļiem, taču tā vietā, lai censtos atrast Toraku, viņš savā mīļotajā smailītē brauca uz piekrasti medīt. Rena bija vīlusies. Viņa no Beila bija gaidījusi vairāk.
- Lai Pasaules Gars staigā zem taviem zariem! Finkedīns sacīja Mežam. Esi stiprs, un lai no tavām sēklām izaug daudz jaunu kociņu!
Pēkšņi Rena to vairs nespēja izturēt. Pielēkusi kājās, viņa izskrēja no apmetnes.
Kraukļu burve tupēja upmalā kā krupis. Viņa bija atstājusi svētkus, lai zilētu uz kauliem. Tagad viņa bezkaislīgi sagaidīja Renu.
- Nu? Beidzot meklē manu palīdzību?
- Nē, meitene sacīja. Es nekad neesmu no tevis gaidījusi palīdzību.
- Tomēr tu to meklē.
Rena sakoda zobus. Aizgājusi līdz ērgļpaparžu audzei, viņa saplēsa diždadža lapu.
- Es redzēju zīmes. Taču nezinu, ko tās nozīmē. Iemāci man tās saprast!
- Nē, Seiuna iebilda. Tu vēl neesi tam gatava.
Rena novērtēja burvi un teica:
- Tu taču esi tā, kas mani vienmēr spieda mācīties pesteļošanu!
- Ja tu tagad censtos izprast zīmes, tu varētu nodarīt
lielu ļaunumu.
>
- Kā tā? Rena gribēja zināt.
Kraukļu burve ar spieķi uzzīmēja dubļos apli un novietoja tajā trīs pelēkbaltus oļus.
- Tev piemīt spēja sasaistīt zīmes, lai izdarītu secinājumu. Līdz pat šim laikam tavā vietā to paveica sapņi. Lai to spētu paveikt ar gribas palīdzību nomodā, tev nāksies pilnībā atvērt prātu.
Rena izslēja zodu.
- Es to varu.
- Muļķa skuķis! Seiuna ar nūju uzplāja pa zemi. Vai tad tu neko neesi mācījusies? Pirmā asiņošana tev ir sagādājusi biedējošu spēka pieplūdumu, taču tas ir neapstrādāts un nepārbaudīts! Ja tagad tu atvērsi prātu, tas var beigties liktenīgi gan tev, gan citiem!
Kādu brīdi abas viena uz otru nikni blenza vecene un meitene, kuras vienoja tikai nepielūdzamā saistība ar burvestībām.
Pirmā skatienu novērsa Rena.
- Kāpēc tu viņam nepateici agrāk, ka viņš nepieder ne pie vienas ģints?
- Nebija īstais laiks.
- Kā gan tu to varēji no viņa slēpt?
- Arī tu šo to no viņa slēpi.
Rena sarāvās.
- Viņam ir sūtība, Kraukļu burve paziņoja. Šī ir daļa no tās. Tāpat kā tikt izraidītam.
Rena gribēja uzzināt ko vairāk, taču uz takas parādījās Beils. Rena viņu sūtīja projām. Puisis neklausīja.
- Ja runa ir par Toraku, viņš sacīja Seiunai, tad man ir tiesības dzirdēt. Es esmu viņa radinieks.
- Tad kāpēc tu atbilstoši nerīkojies un nemēģini viņam palīdzēt? Rena jautāja.
- Un kāpēc to nedari tu? Beils atcirta.
- Neviens nedrīkst palīdzēt izraidītajam, Seiuna viņiem atgādināja.
- Un nepalīdzēs arī ķildošanās, teica Finkedīns, kas parādījās Beilam aiz muguras.
Seiuna norādīja uz Renu.
- Viņa teic, ka redzot zīmes.
Rena savaldījās. Viņa nebija gatava par to runāt ar Finkedīnu, vēl mazāk ar Beilu.
- Kādas zīmes? Kraukļu vadonis jautāja, apsēzdamies krastmalā un ar žestu aicinādams Beilu darīt to pašu.
Rena plucināja caurumu uz stulpiņa ceļgala.
- Viņš nozaga tavu cirvi. Viņš ielūkojās manā zāļu somā un paņēma oli, kuru atstāja pagājušajā vasarā. Viņš iemiesojās alnī, un viņš… viņš man uzbruka.
- Es nekad neticēšu tam, ka to spētu izdarīt Toraks, Beils sacīja.
- Es taču to neizdomāju! Rena atcirta.
- Olis, Seiuna iejaucās. Kāpēc tu man par to nepastāstīji?
- Kāpēc man par to būtu tev jāstāsta? Rena noburkšķēja.
- Tad izstāsti tagad! Kraukļu burve mudināja.
Meitene norija siekalas.
- Viņš uz tā bija uzzīmējis savu zīmi. Ar alkšņa sulu.
- Savu zīmi? Seiuna nesaprata. Savu ģints piederības tetovējumu?
- Tieši tādu, kāds viņam ir zem rētas uz vaiga.
- Ak… Kraukļu burve nopūtās.
Rena jutās mazliet neveikli.
- Es… es to noglabāju drošībā. Taču ģinšu sapulces laikā viņš to paņēma.
"Un es zinu, kāpēc," meitene skumji nodomāja. "Viņš to paņēma, lai man pavēstītu, ka nekad vairs neatgriezīsies."
- Ak, Seiuna pacēla vienu no pelēkbaltajiem oļiem un grozīja to pirkstos. Tagad viss kļūst skaidrs.
- Kas? Rena vaicāja.
Kraukļu burve pieliecās tuvāk, un Rena uz večas bezzobainajām smaganām pamanīja putainas siekalas.
- Izraidītais, Kraukļu burve sacīja, ir kļuvis par upuri dvēseļu slimībai.
Uz brīdi iestājās klusums. Tad Rena un Beils sāka runāt vienlaikus.
- Kas tā tāda? Beils jautāja.
- Vai tas ir dvēseļēdāju tetovējuma dēļ? gribēja zināt Rena. Vai viņš saslima tāpēc, ka gribēja to izgriezt, bet nekas nesanāca?
- Tetovējumi? Seiuna nospļāvās. Nē! Dvēseles, tāpat kā miesa, saslimst arī bez tetovējumiem! Tās kļūst par upuri dēmoniem. Burvestības.
Viņa izkratīja no zāļu somas trīs mazus, raibus kauliņus un novietoja tos uz melnās zemes. Seiuna ar mezglaino rādītājpirkstu pieskārās pirmajam.