- Ja saslimst tava paša dvēsele, tu aizmirsti, kas esi. Tu kļūsti līdzīgs spokam.
Viņa pieskārās otrajam.
- Ja kaite uzbrūk ģints dvēselei, tu zaudē spēju atšķirt labu no ļauna. Tu kļūsti par dēmonu.
Burves putna nagam līdzīgais, cietais nags apstājās pie pēdējā kauliņa.
- Ja tiek savaņģota tava pasaules dvēsele, tu zaudē saikni ar citām dzīvām radībām ar medniekiem, medījumu, Mežu. Tu esi pagalam. Pagriezusi plaukstu, viņa nometa akmeni, un tas uzkrita virsū kaulam, kas simbolizēja cilvēka pasaules dvēseli; kauls palēcās, it kā būtu dzīvs. Ja Toraka olis ar viņa zīmi ir nonācis sliktās rokās… Seiuna bilda.
Rena aizvēra acis.
Beils sacīja:
- Es tam neticu. Toraks nav slims, viņš ir pārskaities. Es arī tāds būtu, ja tiktu padzīts par kaut ko, pie kā neesmu vainīgs.
Seiuna sabozās kā nikns krauklis, bet Finkedīns teica:
- Man šķiet, Seiunai ir taisnība Toraka dvēseles ir slimas. Bet kas viņam to nodarījis? Kurš no trim?
- Tu domā dvēseļēdājus? Rena vaicāja.
- Cīņā uz ledus izdzīvoja trīs, Finkedīns sacīja. Tiazi. Eostra. Sešru. Ģinšu sapulcē es runāju ar visiem Meža ģinšu pārstāvjiem un arī ar pārējiem, jo meklēju pavedienu, uz kurieni viņš varētu būt devies. Viņš brīdi paklusēja un tad turpināja: Un tomēr, šķiet, ka tas, kādā veidā tika atklāts Toraka tetovējums, un veids, kā viņš iemiesojās alnī, par kaut ko liecina: to visu izdomājis viens vienīgs nelietīgs prāts.
Seiuna pamāja ar galvu.
- Viens prāts, bet kurš? Es esmu dienām gavējusi un zīlējusi uz kauliem. Ozolu burvis un Upju burve, šķiet, ir tālumā. Vienīgā, kas apsēdusi Mežu un kas velk pie sevis Toraku, ir Sešru, Odžu burve.
Finkedīns palocīja galvu.
Rena sažņaudza dūres tik cieši, ka nagi iespiedās delnās.
Beils bija izbrīnīts.
- Bet viņa… viņa ir tikai sieviete, jauneklis teica. Kādu gan ļaunumu tā spēj sagādāt?
- Patiesībā vairāk, nekā tu spēj iedomāties, sacīja Finkedīns.
Seiuna pagriezās pret Renu.
- Tu biji pēdējā, kas viņu redzēja. Pastāsti puisim, kas viņa ir!
Rena nespēja parunāt. Viņa atkal bija akmens mežā, plandošajā lāpu gaismā, kur smirdēja pēc asinsizliešanas, un vēroja, kā Odžu burve, apvilkusi masku, no kuras karājās mati kā čūskas, skatīdamās caur miroņa acīm, kas bija darinātas no dzīvnieku plēvēm, šņākdama un virpuļodama meklē durvis uz Citpasauli…
- Rena! Finkedīns viņu maigi uzrunāja.
Meitene ievilka elpu.
- Viņa… viņa ir gluma kā čūska. Viņa liek tev redzēt lietas, kuru nemaz nav. Viņa tevi spiež darīt to, ko tu negribi.
- Nesaprotu, Beils teica. Es ģinšu sapulcē runājos ar dažiem cilvēkiem no Odžu ģints, un tie man pastāstīja, ka viņiem nekad neesot bijis burves, kas kļuvusi par dvēseļēdāju. Kā tad šī Sešru var būt…
- Viņa met ādu kā čūska un pārvēršas par citu cilvēku, Finkedīns paskaidroja.
Beils bija satriekts.
- Viņa ir mainījusi vārdu? To taču neviens nedarītu, tā ir droša nāve!
- Lūk, ko nozīmē būt par dvēseļēdāju, Rena teica. Tie ziedo sevi visu. Tie dzīvo vienīgi, lai iegūtu spēku.
Beils raudzījās Renā tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
Finkedīns pacēla kaulus un lēnām tos pārlika no plaukstas plaukstā.
- Tātad tagad mēs to zinām. Toraka dvēseles ir slimas Odžu burves gādības dēļ, viņš teica.
- Odžu burve nekad nav bijusi gādīga, sacīja Seiuna.
Nākamajā rītā Rena, agri pamodusies, gāja apciemot Finkedīnu.
Viņa to atrada pie sēkļiem, kur strauts ietecēja Cirvjupē, makšķerējam līdakas. Kad Kraukļu vadonis pamanīja Renu, viņš izvilka auklu. Āķi izrādījās tukši.
- Nu, kas ir, Rena? viņš jautāja.
Finkedīna seja bija nopietna. Viņš nojauta, kādēļ tā ieradusies.
- Negribu tev melot, viņa atbildēja. Es nevēlos aizlavīties. Taču man jāatrod draugs…
- Nē, nerunā tā, Finkedīns brīdināja. Nesaki man kaut ko tādu, ko tu nevarētu stāstīt jebkuras citas ģints vadonim.
Viņa iekoda lūpā.
- Viņš kaut kur klīst. Viens. Viņa dvēseles ir slimas.
- Es zinu.
- Tad kāpēc tu nenāc kopā ar mani?
- Es nedrīkstu tikt redzēts pārkāpjam ģinšu likumu, Finkedīns ieskatījās meitenei acīs. Un arī tev to nekādā ziņā nevajadzētu darīt. Ko tad, ja viņš jau ir tās varā? Garagājējs dvēseļēdājas rokās. Es nespēju iedomāties neko bīstamāku.
- Viņš ir mans draugs. Man jāmēģina. Tu taču saproti, vai ne?
Kraukļu vadonis neatbildēja.
- Finkedīn! Tu saproti?
Pēkšņi viņš izskatījās noguris.
- Tu vairs neesi bērns, Rena. Tu esi pietiekami liela, lai izlemtu pati.
"Nē, neesmu," viņa vēlējās atbildēt. "Man nepieciešama tava palīdzība! Saki, ko man darīt!"
&
Tonakt Rena sēdēja pie maza, dūmojoša ugunskura Cirvjupes krastā, juzdamās vientuļa un nobijusies.
Pārkāpt ģinšu likumu tomēr bija vēl sliktāk, nekā viņa sākumā bija domājusi. Šādi rīkodamās, viņa atsvešinātos no savas ģints un no Finkedīna.
Sarāvusies čokuriņā tuvāk pie liesmām, Rena iepūta rubeņa kaula svilpītē, taču atbildes nebija. Toraks un Vilks atradās tālu.
Viņa juta, kā noplok drosme, kā noslēpumi, līdzīgi skabargām, urbjas caur viņas miesu. Rena nevēlējās nodarboties ar burvestībām, viņa tās nevarēja ciest, taču bija nojauta: lai palīdzētu Torakam, viņai nāksies to darīt. Jo kaut kur Mežā klīda Sešru.
Naids pārplūdināja Rēnas sirdi, jo viņa dvēseļēdājas plānu izprata tikpat labi, it kā to būtu izdomājusi pati. Sešru lenca Toraku tāpat, kā savus upurus medī viņas ģints aizbildne. Odze ielaiž indes zobus medījumā un tad seko tam Mežā, līdz tas palēnām novārgst. Odze ir pacietīga. Tā gaida, līdz upuris krīt. Tikai tad tas ir ēdams.
Renu pamodināja ūdens čūkstēšana uz oglēm.
Blakus, līdzsvarodams uz pleca pilošu smailīti, stāvēja Beils.
Pikta par to, ka Roņu puisis pārsteidzis viņu snaužam, Rena pieslējās sēdus.
- Es jau domāju, ka esi devies atpakaļ uz savu salu, viņa dusmīgi teica.
Beils to neņēma vērā.
- Tev bija taisnība. Toraka dvēseles ir slimas. Bet ir vēl ļaunāk, nekā mēs domājām.
SEPTIŅPADSMITĀ NODALA
-Aki bija tik tikko dzīvs, Beils stāstīja. Viņš kaut kā bija izķepurojies no ūdens un pakritis biezoknī. Pāris dienu vēlāk viņu atrada Vilku ģints.
- Pāris dienu? Rena brīnījās. Viņš bija pazudis gandrīz mēnesi.
- Nē. Mežakuiļu ģints vienīgi neparūpējās par to, lai mums atsūtītu ziņu.
- Tas šiem ir raksturīgi, Rena riebumā teica. Bet ko gan Vilku ģints darīja tik tālu austrumos?
Beils izskatījās drūms.
- Viņi vajāja Toraku. Lai "aizmēztu negodu vienreiz par visām reizēm".
Rena purināja galvu.
- Vai tie pateica, kurp ved viņa pēdas?
- Uz austrumiem. Šie viņu pazaudējuši Cirvjezera niedrājā.
Meitenei kļuva auksti.
- Cirvjezers? Kādēļ?
Beils izlikās jautājumu nedzirdam un sacīja:
- Vai tad tu nesaproti, ko tas nozīmē? Toraks ir atstājis Aki mirstam!
- Varbūt viņš nezināja, ka Aki tur ir?
- Ak nē, viņš zināja. Aki teic, ka redzējis, kā Toraks uz viņu nolūkojas no kraujas virsotnes. Pēc tam viņš pagriezies un aizgājis. Beils paberzēja seju. Es zinu, ka Aki viņu vajāja, taču atstāt kādu mirstam… Tas neizskatās pēc Toraka!