Viņa atmuguriski klupdama kāpās atpakaļ pa ciņaino zemi.
- Beil, Rena čukstēja. Ja tas esi tu, tad parādies. Tas nav smieklīgi.
Uzvirmoja vējš, kas, ietīdams viņu smirdoņā, lika meitenei norīstīties.
Niedres nodrebēja, pašķīrās, un no tām uz viņas pusi izslīdēja laiva. No tās skatījās zaļš, appelējis, no niedrēm pagatavots vīrs.
Rena atsprāga atpakaļ un kaut kam uzdūrās.
- Kas tas tāds? viņai aiz muguras jautāja Beils.
- Kas tas bija? viņš vaicāja vēlreiz, kad abi bija atkāpušies drošā attālumā un nonākuši pie līča niedrāja dienvidu malā.
- Man šķiet, to uzmeistarojuši Ūdri, Rena atbildēja, lai pielabinātos Ezeram. Viņi ieliek laivā pārtiku un palaiž to savā vaļā. Tas viņiem skaitās svētums. Labāk nebūtu to redzējuši.
Beils iekoda lūpā.
- Priecājos, ka tevi satiku, viņš teica. Šī vieta. Es nesaprotu, kas te notiek.
Rena paraustīja plecus.
- Nu, man vajadzīga laiva, tādēļ arī es priecājos par to, ka tu mani atradi. Tas neizklausījās tik draudzīgi, kā Rena bija gribējusi, tāpēc viņa steigšus turpināja: Pirms kaut ko uzsākam, mums jāgodina Ezers. Ūdri prasa tam atļauju it visos pasākumos.
Beils pamāja ar galvu.
- Ko mēs darīsim?
Rena, juzdamās mazliet pašpārliecināta, pie niedrēm ziedojumam atstāja dažus lašu plāceņus. Tad viņa uztriepa uz pieres un loka kādu mazumiņu pastas, kuru sajauca no okera un Ezera ūdens, tādējādi izlūgdamās Cirvjezeram atļauju staigāt mierā. Beils ļāva mazliet uztriept uz pieres arī sev un pēc neilgas pārliecināšanas arī uz laivas. Pēc tam viņi ieturējās ar kaltētu brieža gaļu un Beils no vītola vicām uztaisīja murdu, kuru iegremdēja ūdenī.
Saule slīdēja zemāk, un pierima vējš. Ezers kļuva gluds kā pulēts bazalts.
- Odžu burve vajā Toraku tāpēc, ka viņš ir garagājējs, vai ne? Beils klusi jautāja.
- Jā, Rena atbildēja.
Viņa vēlējās, kaut jauneklis nebūtu pieminējis Sešru.
- Un viņa vēlas iegūt arī uguns opālu?
- Jā, viņa atbildēja vēlreiz. Pieklusinājusi balsi, Rena piebilda: Tā ir pēdējā lauska, kas no tā palikusi pāri. Viena kopā ar Sikspārņu burvi aizgāja nebūtībā melnajā ledū. Otru kopā ar Roņu burvi paņēma Jūra.
- Ar Roņu burvi? Beils bija gaužām pārsteigts. Viņam piederēja uguns opāla lauska?
- Kā citādi viņš būtu varējis radīt tokorotus?
Puisis sarauca uzacis. Rena prātoja, ka viņš atceras
nelāgos laikus uz savas salas, kad Roņu burvis bija uzsūtījis sērgu. Beila mazais brālītis bija viens no tās upuriem.
Pāri Ezeram atbalsojās vientulīgs, saraustīts kliedziens.
Beils pielēca kājās.
- Kas tas bija?
- Nirējputns, Rena atbildēja. Tie Ezerā ir labākie peldētāji. Ūdri nes ziedojumus ari tiem. Viņa bridi klusēja, bet tad turpināja: Finkedīns teic, ka Ūdri esot līdzīgi viņu ģints aizbildnim. Tie ūdensmalā vienmēr atstāj mazas kaudzītes pussakošļātu zivju.
Kaut kur virs ūdens izšāvās forele, un viņi salēcās.
Beils noskurinājās un aizgāja pārbaudīt murdu.
Rena, gremdēdamās domās, palika krastmalā.
- Rena! Beils iesaucās pārvērstā balsī.
- Ko?
- Labāk nāc un paskaties!
ASTOŅPADSMITĀ NODALA
Murdā spārdījās un plātīja muti liels plaudis. Labs loms ja vien tam nebūtu divas galvas. Otra bija bez mutes un kroplīga: tā bija uzblīdusi kā augonis un cīnījās pret savu dvīni ar briesmīgu spēku.
- Kas tad tas? Beils ar sašķobītu seju brīnījās.
- Nogalini to! Rena sacīja.
- Nē! pavēlēja kāda balss viņiem aiz muguras. Laid to atpakaļ ūdenī. Nepieskaries tai!
Viņi pagriezās un sastapās ar skarbām sejām un asiem žebērkļiem.
Beils aizvirzījās Rēnai priekšā, taču viņa pagāja sānis. Uzlikusi uz krūtīm plaukstas, meitene vērsās pie sievietes, kas, spriežot pēc ūdrādas aproces, bija vadone.
- Es esmu no Kraukļu ģints, Rena stādījās priekšā,
- bet mans draugs ir Ronis. Mēs vēlam jums labu.
- Klusēt! sieviete pavēlēja. Viņa vērsās pie pārējiem:
- Atdodiet šo mošķi Ezeram. Svešiniekus mēs vedīsim uz nometni.
- Bet, Ananda, kāpēc? iebilda kāds virs. Šādos laikos…
- Šādos laikos, Jolun, vadone viņu pārtrauca, mēs šos nedrīkstam laist vaļā: būs vēl sliktāk.
Vīrietis, vārdā Joluns, saknieba lūpas un apklusa, bet divi citi vīri salauza murdu un izlaida brīvībā monstru.
Pēc tam viss noritēja ātri. Rena un Beils tika sagrābti un steigšus iegrūsti niedru laivā kopā ar Jolunu un vēl kādu vīru. Kad jaunieši mēģināja pretoties, pie viņu mugurām tika piespiesti naži. Abi varēja vienīgi nolūkoties, kā viņu mantas tiek iesviestas laivā, kas bija piesieta pie citas, un aizvilktas.
Viņi devās uz dienvidiem. Rena juta, kā Beils viņai blakus trīc no niknuma. Meitene veltīja biedram ciešu skatienu un papurināja galvu. Pretošanās bija bezjēdzīga. Ūdriem bija milzums nefrīta žebērkļu un bultu ar nirējputnu knābju uzgaļiem. Mēģināt bēgt būtu pašnāvība. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi netika sasieti, bija tas, ka nebija vajadzības.
Rena nopētīja Jolunu, kas, apsēdies laivas priekšgalā, iemērca ūdenī airi. Viņa kamzolis pie apkakles un apakšmalas bija sakrokots tā, ka atgādināja niedru biezokni. Acis viņam bija apvilktas ar okeru, lai imitētu nirējputna sarkanos redzokļus. Vīrs nemitīgi meta pār plecu piktus skatienus, taču zem viņa naidīguma Rena jauta vēl arī kaut ko citu.
Beils pieliecās un iečukstēja viņai ausī:
- Viņu laiva ir smaga un lēna. Ja sasniegtu manu smailīti, mēs spētu aizbēgt.
- Uz kurieni? meitene atčukstēja. Viņi pazīst Ezeru, bet mēs ne. Starp citu, man šķiet, ka viņi ir vairāk izbijušies nekā dusmīgi.
- Tas dara šos vēl bīstamākus.
Beilam bija taisnība.
Niedru laivai varbūt nebija tāds ātrums kā smailītei, taču Ūdri bez bažām nomaldīties līkumoja starp salām, kas bija izmētātas Ezerā, un vienmērīgi virzījās uz priekšu. Kad iestājās gaišā vasaras nakts, kļuva redzama viņu nometne.
Rena, gluži tāpat kā Beils, kaut ko tādu redzēja pirmo reizi. Meitene noelsās tāpat kā viņš.
- Kāpēc viņi tā dzīvo? Beils nomurmināja.
- Lai būtu tuvāk Ezeram, Joluns paskaidroja. Ezers mums ir kā māte un tēvs. No tā nāk visa dzīvība. Un tajā visam dzīvajam jāatgriežas. Viņa īgnums bija jūtams atkal. Mēs neceram, ka svešinieki ir spējīgi to saprast.
- Es neesmu svešiniece, Rena iebilda. Esmu no Skrajā meža tāpat kā tu.
- Tu neesi no Ūdru ģints! vīrietis atcirta. Pietiek pļāpāt.
Ūdru nometne slējās virs Cirvjezera un tinās zaļganos dūmos, un to ar sauszemi savienoja viena vienīga šaura taciņa.
- Tā celta uz koka balstiem! Beils izbrīnīts sacīja.
Ezerā bija iestatīts vesels mežs baļķu, un uz tiem gulēja
koka platformas, kas turēja daudzus zemus niedru kupolus. Viņiem pretim vēdīja rūgts dūmu aromāts, piesātināts ar stipru zivju smārdu. Uz paliktņiem gruzdēja pagales; vīrieši un sievietes ar platām acīm zaļi nokrāsotajās sejās vēroja atbraucējus.
Rena bija apjukusi. Ūdri bija pazīstami ar dzīvespriecīgu un rotaļīgu raksturu, kas bija gluži tāds pats kā viņu ģints aizbildnim. Kaut kas bija mainījies.
Un visiem sejas bija noziestas ar zaļo mālu. Rena līdz šim to nekad nebija redzējusi, taču zināja, ka Ūdriem tas ir svētums, kuru tie iegūst kādā slepenā vietā Ezera ziemeļu piekrastē un jauc kopā ar zivju eļļu. Bet parasti tas tika izmantots, lai aizsargātu slimos un mirstošos. Meitene brīnījās, kāpēc to tagad ievajadzējies visai ģintij.