Joluna biedrs piesēja laivu pie viena no tuvākajiem pāļiem, un virs viņiem atvērās lūka. Tika nolaistas virvju kāpnes, un Joluns pavēlēja rāpties augšā.
Viņi ienira kodīgā dūmakā. Rena ieraudzīja, ka tās, ko viņa bija noturējusi par pagalēm, patiesībā bija mušmiru kaudzītes, kas acīmredzot tika dedzinātas, lai atbaidītu odus. Ūdri joprojām vēroja svešiniekus.
Rena un Beils tika grūšus aizgrūsti uz lielāko mitekli piedūmotu būdu, kuru apgaismoja meldru sveces. Iekšpusē viņi ieelpoja pūstošu zivju smaku. Ūdrus tā, šķiet, neuztrauca, un arī Beils vienīgi tik tikko manāmi sarauca degunu. Lai neizskatītos nepieklājīga, Rena izlikās dvingu nemanām.
Kad visi bija ierāpušies būdā, Ananda lika atnest pārtiku. Pamanījusi Rēnas pārsteigumu, viņa sacīja:
- Mums ir teiciens: "Svešinieks ir mans viesis, līdz nav pierādījis, ka ir mans ienaidnieks."
Joluns nosprauslājās tā, it kā pierādījumu viņam jau būtu gana.
- Mēs neesam ienaidnieki, Beils paziņoja.
- Tā tu tikai saki, teica Ananda. Ēd!
Kamēr kāds zēns un jauna sieviete atnesa zivs formā cieši sapītas grīšļu bļodas ar niedru putekšņu putru un grozu ar ceptām niedru saknēm, kas ārpusē bija nedaudz apsvilušas, bet iekšpusē miltainas, valdīja klusums.
Rena pazina jauno sievieti: tā bija no Kraukļu ģints un iepriekšējā vasarā tika draudzējusies ar vienu no Ūdriem.
- Dairati?
Sieviete vairījās uz Renu paskatīties.
- Ēd, Dairati uzaicināja un uzlēja Rēnas putrai pelēkus taukus. Tie izskatījās līdzīgi biezam medum, taču no puvušās zivs smakas Rēnai acīs saskrēja asaras.
- Stagaru eļļa, Dairati paskaidroja. Ēd!
- Ēd! Joluns pavēlēja. Vai arī tu noniecini mūsu pārtiku?
Visi viņu vēroja.
Rena pabikstīja smirdīgo masu un juta, kā vēderā kaut kas ceļas uz augšu.
Beils nāca viņai talkā.
»
- Meitene nav pieradusi pie laivām, droši vien viņai nav labi ap dūšu.
Pārlicis Rēnas porciju savā bļodā, viņš izrādīja lielisku ēstgribu, un Ūdri nomierinājās.
- Kā tu to spēji Rena čukstēja.
- Man garšo, Beils, paraustījis plecus, noburkšķēja. Mēs līdzīgu ēdienu gatavojam salās, tikai no mencām.
- Jūs droši vien brīnāties, kāpēc mēs nepiedāvājam zivis? jautāja Ananda. Pat šī eļļa glabājas no pērnā pavasara. Viņa nopētīja gūstekņu sejas. Kāds ir padarījis Ezeru slimu.
Ūdri sāka šūpoties un gausties, un daudzi aizskāra ūdra spalvu kušķīšus, kas karājās tiem pie auss.
- Nesen, Ananda turpināja, saslima kāds bērns, un burvis mūs sūtīja pēc svētā māla. Mēs uzzinājām, ka ir aplaupīts dziedinošais avots. Svešinieks bija paņēmis to, kam pieskarties drīkst vienīgi Ūdrs. Un tad sākās nelaimes. Viņa paraustīja plecus. Cilvēki ieslīga nāvei līdzīgā miegā un, murgos kliegdami, pamodās no dēmonu kodieniem. Pēc tam beidzās lomi.
Joluns purināja galvu.
- Agrāk reizēm zivju bija tāda pārpilnība, ka zvejnieks varēja izkāpt no laivas un pa to mugurām aiziet līdz pašam krastam. Taču šopavasar pa kādai zivtiņai. Un kas gan būtu noticis? Lāsts.
- Katru pavasari, Ananda skaidroja, ledus upe no austrumiem sūta Cirvjezeram daudz ūdeņu. Tas ir lielas svētības laiks, kad ūdens paceļas tik augstu, ka tā balss zem mitekļiem ieaijā mūs miegā. Taču šopavasar notika citādi. Ezera līmenis kļūst aizvien zemāks un zemāks.
- Nelaimes vienmēr nāk no rietumiem! Joluns iesaucās, pievērsis ar sarkano okeru apvilktās acis ceļiniekiem.
- Mēs dzirdējām stāstu par izraidīto, kas dodoties uz Ezeru. Pēc tam mēs viņu ieraudzījām. Viņš nozaga svēto mālu, viņš atnesa postu! Un tagad šie svešinieki ir ieradušies, lai viss būtu vēl sliktāk!
Izdzirdējuši pieminam Toraku, Rena un Beils sastinga. Viņi neiedrošinājās skatīties Ūdriem acīs.
Vadone to tūdaļ pamanīja.
- Jūs pazīstat izraidīto. Kas jūs esat?
- Es esmu Beils no Roņu ģints, Beils lepni teica.
- Un es esmu Rena no Kraukļu ģints. Esmu Finkedīna brāļameita. Dairati mani pazīst.
Dairati sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne vārda.
Rena visiem parādīja delma sargu.
- Vai redzat? Tas ir taisīts no nefrīta. Finkedīns to pagatavoja pa Ūdru modei viņš to iemācījās, kad dzīvoja jūsu ģintī.
Kāds vecs vīrs pārstāja ēst un pavērsa asarojošās acis pret Renu.
- Es atceros, viņš teica. Dusmīgs, jauns cilvēks, taču viņš godāja Ezeru.
- Pat ja meitene ir tā, par ko uzdodas, sacīja Joluns,
- kā ar jaunekli? Ronis uz Ezera? Tas nudien nav pareizi.
- Viņš ir prasmīgs laivinieks, Rena steigšus iejaucās. Un paskatieties, kādas niedres viņam uztetovētas uz rokām!
Beila tetovējumos patiesībā bija attēlotas jūraszāles, taču puisim radās sajūta, ka labāk vajadzētu klusēt.
- Nekam no tā visa nav nozīmes! Joluns iesaucās. Jūs visi redzējāt, kā šie uzvedās, kad es pieminēju izraidīto!
Vadone pētīja Beila seju.
- Vai jūs pazīstat izraidīto? viņa jautāja.
Beils izslēja zodu.
- Jā, bet tas nav noziegums.
- Palīdzēt viņam ir noziegums, Joluns noņurdēja.
Beils saspringa.
- Redzat? Joluns iekliedzās. Šie ar to sadarbojas un tāpēc arī ir uzskatāmi par izraidītajiem! Ananda, mums viņi jānogalina, citādi nelaimes kļūs vēl ļaunākas!
- Nē, Rena iebilda. Mums ar jūsu postu nav nekāda sakara. Bet… bet vai jūs zināt, kas to izraisa?
- Kā tu to vari zināt? Kas tu tāda esi? Ananda pieliecās tuvāk. Viņai bija dīvainas, pelēkzaļas acis, un izskatījās, ka tajās mīt Ezera gaisma.
Rēnas sirds sāka auļot. Ja viņa melotu, vadone to pamanītu. Ja Rena atklātu viņu ierašanās mērķi…
- Ļaunums, par kuru jūs runājāt, Rena sacīja, rūpīgi izvērtēdama vārdus, iznīkušās zivis, plēsīgie dēmoni tie izplatīsies arī Mežā, ja netiks apturēti. Viņa mirkli klusēja, bet tad turpināja: Pie Ezera dzīvo dvēseļēdāja. Tādēļ tas viss notiek. Tādēļ mēs esam ieradušies.
Būdā iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija lāpu sprakšķēšana un ūdens šļakstēšana lejā.
- Viņa melo, sacīja Joluns. Dvēseļēdāja? Kur ir pierādījumi?
Vadone nenovērsa no Rēnas skatienu.
- Meitene runā patiesību, Ananda beidzot teica. Taču ne visu. Viņa noraidoši papurināja galvu. Burvis atklās pārējo.
DEVIŅPADSMITĀ NODALA
-Neko nesaki, Rena iečukstēja Beilam ausī, kad Joluns viņus dzina uz priekšu pa dūmos tītu taku.
Puisis pielieca viņai tuvāk galvu.
- Tu taču dzirdēji, ko teica Ananda. Viņu burvis noskaidros patiesību. Kā lai mēs no tā izvairāmies?
- Nedomā par Toraku, Rena atbildēja. Mēģini iztēloties savas visspēcīgākās izjūtas. Dusmas. Naidu. Bēdas.
Beils sarauca uzacis.
- Tās visas ir sliktas, viņš teica.
Dūmi izklīda, un viņi ieraudzīja, ka atrodas uz apaļas platformas, kas kalpoja par pamatni mazai, sarkanai būdiņai. Durvju apmale tai bija izrotāta ar milzīgas līdakas zobiem. Virs mitekļa karājās spīdīgā alkšņa kokā meistarīgi izgrebts ūdrs.
Joluns abus nospieda uz ceļiem, un Ananda ar mājienu aicināja līst iekšā. Jauzdami kaut ko nelabu, viņi ierāpās būdā.