Joluns pielēca kājās.
- Nē! Tas nevar būt!
- Klau, burvi! Ananda iesaucās. Vai esi pārliecināts?
- Mēs redzam viņus dodamies uz austrumiem, zēns elsoja. Uz ledus upi. Meitene izmantos savu varu. Jauneklis palīdzēs. Viņi atradīs, ko meklējuši.
- Nē! Joluns iebilda.
- Ļaujiet viņiem iet! zēns pavēlēja. Ja tie darīs ļaunu, viņus paņems Ezers un jūs viņu kaulus atradīsiet skalojamies Pazudušās mantības līcī.
Joluns izskatījās draudīgs, bet Ananda apjukusi.
Rena trīcēdama rāpās uz būdas izeju. Pēkšņi aklā meitene satvēra viņas plaukstas. Rena centās izrauties, taču kaulainie pirksti bija stipri.
- Uzmanies no aukstās, sarkanās uguns, meitene dvesa. Uzmanies no Ezera, kas nogalina!
Rena izlocījās no tvēriena un izsteberēja no būdas.
DIVDESMITĀ NODALA
-Kādēļ viņi mūs palaida vaļā? Beils jautāja. Tas ir pārāk vienkārši, man tas nepatīk.
Rena neatbildēja. Sastapšanās ar dvīņiem bija viņai atņēmusi spēkus, un meitene bažījās, vai tie ir spējuši ieskatīties viņas prātā.
Rena un Beils nokļuva atpakaļ galvenajā mītnē, kur viņus tika atstājusi Ananda. Iekšā ieskatījās Joluns, kas pamāja ar galvu Beilam.
- Ārā, viņš norūca. Es došu tev pārtikas krājumus un Ezeram piemērotas drēbes.
Rena gribēja sekot, taču vīrs viņu apturēja.
- Tu ne! Pie tevis atnāks sieviete!
Drīz vien Rena atklāja to, ka Joluns nav vienīgais, kas bez bažām nevar noraudzīties, kā viņi tiek atbrīvoti. Kad Dairati atnesa viņai drēbes, tā, neskatīdamās Rēnai acīs, nometa tās uz pīteņa.
- Briežādas tev vairs nebūs vajadzīgas, viņa drūmi teica. Samirkušas tās ir pārāk smagas, bet izžuvušas pārāk nelokanas. Uzvelc šīs!
Viņa norādīja uz stulpiņu pāri, kas bija pagatavoti no mīkstas aļņādas un sniedzās līdz lieliem, un kamzoli bez piedurknēm, kas bija prasmīgi novīts no grīšļiem.
- Tev pašai nāksies piešūt ģints aizbildņa spalvas, sieviete piebilda.
Rena neomulīgā klusumā pārvilka drēbes un no vecā apģērba nogrieza kraukļa spalvas, lai tās vēlāk piešūtu pie jaunā kamzoļa. Kad viņa mēģināja pateikties Dairati, tā devās uz durvīm.
- Dairati! Rena viņu uzrunāja. Ko sliktu es esmu izdarījusi?
Jaunā sieviete saknieba lūpas.
- It kā tu nezinātu, viņa teica. Varbūt tu vari piemuļķot mūsu burvi, taču mani gan ne.
- Ko tu ar to gribi teikt?
Dairati pagriezās pret Renu un ar roku parādīja zīmi.
- Turies tālāk! Es viņiem pastāstīju, kas tu esi! Es pastāstīju, kā mēs tev aiz muguras sačukstējāmies. Tu ar savām melnajām, melnajām acīm un sapņiem, kas piepildās. Tu nes nelaimi. To zina visi. Ikvienam ir skaidrs, ka nonākt tavā tuvumā nozīmē sagādāt sev nepatikšanas.
Rēnai kļuva nelabi.
- Tā nav tiesa.
- Tu labi zini, ka ir gan! Tavs brālis. Tavs tēvs. Toraks. Kādam vajadzētu brīdināt šo Roņu puisi, pirms nav par vēlu!
Un tad, atstādama Renu vienu, viņa bija aizgājusi.
Meitene bija satriekta. Ko tad, ja Dairati taisnība?
"Ak, nekā tamlīdzīga!" Rena centās sev iestāstīt. "Dairati ir vienīgi ar žulti pilna meiča, kurai tu nekad neesi patikusi."
Taču nelaime bija tā, ka patiesībā viņa īsti nepatika nevienam. Cilvēki viņu piecieta tāpēc, ka Rena bija
Finkedīna asinsradiniece un tie baidījās no viņas burves spējām.
Renu pārņēma skumjas, un viņa ilgojās pēc Toraka. Pēc vienīgā drauga, kas viņai jebkad bijis.
Uz takas viņa atrada Beilu, kas tagad valkāja aļņādas stulpiņus un kamzoli no sudrabotām zivs ādām.
Ielūkojies Rēnai sejā, viņš jautāja:
- Vai tu jūties labi?
- Nē, viņa atcirta.
Puisis sarauca uzacis, taču neko neteica.
Anandas un klusējošu Ūdru skatienu pavadīti, abi devās uz lūku un pa virvju kāpnēm norāpās līdz smailītei.
- Visa mūsu mantība ir sakravāta, Beils sacīja, atraisīdams laivu un atgrūzdamies no pāļa. Brauksim ātri projām, pirms šie nav pārdomājuši.
Ezers bija bagāts ar zemūdens straumēm, un smailīte vareni zvārojās. Rena ne vienu reizi vien gandrīz ievēlās ūdenī.
Tai nepatīk saldūdens, Beils sacīja, vēlēdamies attaisnot iemīļotās laivas neglīto uzvedību. Tā ir mana vaina. Smailīte šeit ir iegrimusi daudz dziļāk, nekā tas mēdz notikt Jūrā. Es tā neesmu pieradis.
Sarāvusies viņam aiz muguras, Rena, par spīti bebrādas apmetnim, kuru viņa atrada vienā no saiņiem, drīz vien bija caurcaurēm slapja. Viņa jutās kā apgrūtinājums. Beils bija spēcīgāks, turklāt viņš bija daudz labāks smaiļotājs, un, kad Rena centās palīdzēt, tas beidzās ar to, ka viņa ar savu irkli traucēja Beilam airēt.
Lai justos kaut kādā veidā noderīga, Rena laiku pa laikam sadabūja rubeņa kaula svilpīti un centās sasaukt Vilku. Taču atbildes nebija, un tas viņas garastāvokli pasliktināja vēl vairāk.
Kad meitene iedomājās par to, kas gaida priekšā, viņu pārņēma bailes. "Viņa izmantos savu varu," bija sacījis Ūdru burvis. Taču Rena to nekādā gadījumā nevēlējās darīt. Tuvojoties naktij, viņi klusā līcītī uzslēja nometni. Pārtika, kuru viņi tika paņēmuši līdzi no Meža, bija beigusies, taču Ūdri bija ceļiniekiem iedevuši lašu ādas kules pilnas ar grauzdētiem niedru putekšņiem, tāpēc viņi varēja izvārīt šķidru un negaršīgu putru.
Beils izskatījās norūpējies. Kad abi bija paēduši, viņš jautāja:
- Kas Ūdru burvei bija prātā, kad viņa sacīja, tu baidoties no sava spēka.
Rena centās sasparoties.
- Viņa domāja burvestības, vai ne? jauneklis noprasīja.
Kad meitene neatbildēja, viņš sacīja: Ja mēs nespēsim Toraku atrast, tā varbūt būs vienīgā izeja. Tev piemīt spējas. Kādēļ tās neizmantot?
- Tev viegli tā runāt, Rena nomurmināja.
- Toraka dēļ. Tev tas jādara Torak dēļ.
Viņa klusēja.
- No kā tu baidies?
- Es nebaidos.
Pēc tam viņi vairs nesarunājās. Beils uz krastmalā izskalotiem kokiem novietoja otrādi apgriezto smailīti, apklāja to ar priežu zariem un, ielīdis pagaidu miteklī, ievīstījās bebrādas apmetnī, un pagrieza Rēnai muguru. Viņa vēl ilgi nespēja aizmigt.
Visu nākamo dienu viņi airējās uz austrumiem, taču no Toraka nebija ne vēsts. Renu neatstāja sajūta, ka viņi tuvojas nevis Torakam, bet gan kaut gan citam. Viņas bailes pieņēmās spēkā.
Kad saule sāka laisties zemāk, viņi sastapās ar spēcīgu austreni un Beilam nācās krietni papūlēties, lai tiktu uz priekšu. Kad viņi bija apbraukuši kādu salu, Rena sajuta vēsumu sejā, un tur jau tas bija: ledus upes nežēlīgais spīdums.
Bailes sažņaudza viņas pakrūti. Kaut kur tur galu bija dabūjis tēvs.
Beils pagrieza seju pret Renu.
- Tas izskatās nepareizi. Kāpēc viņam būtu jānāk uz šejieni? Šeit taču nav medījuma šeit nav nekā!
- Ūdru burvis teica, ka tas, ko mēs meklējam, atrodas austrumos.
Taču Rena labi zināja to, ka burvju pravietojumiem, kas lielākoties mēdz būt grūti izskaidrojami, var būt daudz dažādu tulkojumu.
Kad viņi bija nonākuši tuvāk ledus upei, vēsums pārtapa par stindzinošu vēja brāzmu un ledus sāka izskatīties zils. Rena staipīja kaklu pret mirdzošajām klintīm, kas slējās virs galvas. Viņa dzirdēja urdzam izkusušā ledus ūdeni, taču nevarēja to saskatīt. Ūdenskritumi klintīs nekur nebija manāmi vienīgi šī žilbinošā zilgme.