- Mēs esam par tuvu, Beils teica. Labāk griezīsimies atpakaļ un ierīkosim nometni pie līča, kuram pabraucām garām. Tālāk uz austrumiem mēs vairs nevaram tikt.
Tonakt Rena sapnī redzēja Toraku.
Viņš bija sakņupis pludmalē pie melnām smiltīm, drēbes bija skrandainas, un seja bija mežonīga un tukša, kad viņš ar degošu pagali metās virsū… metās virsā Vilkaml
Rena ieelsojās un pamodās.
Beils bija aizgājis.
Izlīdusi no patvēruma, meitene ieraudzīja, ka viņš vēro divas niedru laivas, kas peld projām no līča.
- Es redzēju sapni, Rena teica. Ar Toraku ir sliktāk, nekā mēs domājam, viņš ilgi vairs neizturēs.
Beils drūmi pamāja ar galvu.
- Slikti ir tas, ka viņš ir kaut kur tālu.
- Kā tu to zini?
Jauneklis norādīja uz laivām.
- Viņi šeit piecas dienas meklējuši zivis, un tas nozīmē to, ka šie nezina, kas mēs esam. Viņi bija izpalīdzīgi. Pastāstīja to, ko citi no mums slēpa. Kāds niedrājā ir atradis Toraka loku.
- Niedrājā? Rena bija pārsteigta.
- Netālu no Slēpņļaužu salas. Ūdru burvis mūs ir aizsūtījis pa nepareizu ceļu. Viņš sažņaudza dūres. Ak, Rena, mēs bijām tik tuvu! Ja vien būtu zinājuši, mēs Toraku jau būtu atraduši!
- Aizsūtīt mūs uz otru pusi! Kādēļ?
- Kāda tam vairs nozīme? Mēs esam no viņa tālāk nekā jebkad. Un, ja var ticēt tev, viņam nav atlicis vairs daudz laika.
Rena domāja ātri.
- Cik ilgā laikā mēs tur varam nokļūt?
- Krauklis varbūt aizlidotu vienā dienā. Braucot ar smailīti starp visām šīm salām? Pa divām dienām varbūt pa trim.
- Dosimies ceļā!
- Vēl ne.
Beils norādīja uz austrumiem. Virs ledus upes savilkās sarkanpelēki mākoņi. Pasaules Gars bija nemierīgs.
- Tomēr mums jāpacenšas! Rena izmisusi iesaucās.
- Ja es pazītu Ezeru, tad varētu mēģināt. Taču tagad, kad tuvojas vētra… Nē. Noslīkuši mēs Torakam neesam vajadzīgi.
Meitene aizskrēja uz ūdensmalu. Viņa saprata, ka viss ir ticis viltīgi nokārtots tā, lai viņa nonāktu šeit. Droši vien Ūdru burvis bija viņus aizsūtījis uz austrumiem, lai piespiestu Renu paveikt to, ko viņa bija apņēmusies nekad nedarīt.
Pagriezusi ledus upei muguru, viņa vēroja rietumu pusi. Dzintardzeltenajā Ezerā vīdēja nepievilcīgas, melnas salas. Kaut kur aiz tām no dvēseļu slimības gāja bojā Toraks.
- Šādā gadījumā man nav izvēles. Rena ieskatījās Beilam acīs. Mums jāsūta viņam palīdzība no šejienes.
- Ko tu ar to vēlies sacīt?
Rena dziļi ievilka elpu.
- Man vajadzēs nodarboties ar burvestībām.
- Rena, tas ir neprāts! Beils auroja, cenzdamies vētrā noturēt smailīti virs ūdens. Mums jāatgriežas krastā!
- Vēl ne! Rena kliedza. Mums jātiek garām tai pēdējai salai! Man vajadzīgs neaizsegts skats uz rietumiem, citādi palīdzība viņu nesasniegs!
- Bet laivā smeļas ūdens!
- Ja tev rūp Toraks, turpini airēt\parDebesis kļuva melnas, vējš, sakuldams Ezeru niknās, baltās putās, gaudoja viņai ausīs, raustīja drēbes un lipināja pie sejas matus. Smailītes priekšgals brīžam izslējās virs viļņiem un tad atkal iegrima, un tikai Beila prasme paglāba viņus no nogrimšanas. Ar ceļgaliem atspiedusies pret šķērskoku un ar vienu roku sagrābusi laivas malu, bet otru iebāzusi zāļu dozē, Rena kaut kā iemanījās noturēt līdzsvaru. Priekšdarbus viņa bija paveikusi jau krastā. Atlika vienīgi noslēdzošais rituāls.
Vilkdama laukā no maciņa vajadzīgo lietu, viņa izjuta ļaunu apmierinājumu. Pie Odžu burves, iespējams, atradās olis ar Toraka ģints zīmēm, taču viņai, Rēnai, piederēja kaut kas vismaz tikpat iedarbīgs.
- Kas tas ir? Beils sauca caur brāzmām.
- Viņa mati! Rena atkliedza. Pagājušajā ziemā Torakam nācās maskēties un es tos nogriezu un paglabāju!
Piesvempusies kājās, viņa pacēla roku, un Toraka garās, tumšās cirtas plīvoja vējā.
Beils pieturēja Renu aiz siksnas.
- Saku pēdējo reizi: mums jāatgriežas krastā! Tā tur ir krusa! Ja tā sacaurumos laivu, mēs būsim pagalam!
- Vēl ne!
Atmetusi galvu, Rena vētrā izkliedza buramvārdus: viņa aicināja visu Kraukļu aizbildņa spēku, kas lido virs ledājiem un kalniem, Meža un Jūras; viņa to aicināja un sūtīja uzmeklēt Toraku, un vējš pakampa vārdus no viņas lūpām un aiznesa tos pāri Ezeram uz rietumiem.
Taču uzrunas vidū, atbalstījusi kājas pret grīļīgās laivas karkasu un pieturēdamās Beilam pie pleca, lai neapgāztos, Rena juta, ka viņai pretim stājas varens spēks.
Es zinu tavus nolūkus… Tev neizdosies.
Rēnai saļodzījās ceļgali, un viņa gandrīz saļima.
Tev neizdosies.
Viņa centās to padzīt no prāta, taču tas bija pārāk stiprs. Stiprāks par Ūdru burvi, stiprāks pat par Seiunu tas bija dvēseļēdāju biedējošais spēks, un to nespēja pieveikt kādas nepieredzējušas meitenes nemākulīgās burvestības.
Pasaules Gars atvēra mākoņus, un sākās krusa, kas kapāja viņu sejas ar ledus bultām.
Beils centās apgriezt smailīti.
- Klintis! Priekšā ir klintis! viņš kliedza.
Rena pacēla sažņaugto dūri pēdējo reizi.
- Lido! viņa iekliedzās. Lido un palīdzi zēnam ar slimajām dvēselēm!
Vējš izrāva Toraka matus viņai no pirkstiem un izkaisīja tos Ezerā, bet Rena novēlās atmuguriski, jo smailīte briesmīgi nodrebēja un izslējās virs ūdens.
- Mēs ietriecāmies klintī! Beils iebļāvās. Ķeries pie laivas! Nelaid to uaļāl
Vētra ar krusu, paņemdama līdzi Rēnas burvestības, aizdimdināja uz rietumiem. Tā brāzās pāri Ezeram un, liekdama niedres, uzbruka Slēpņļaužu salai.
Melnajā pludmalē locījās priedes, un zem tām drebēja Toraka nožēlojamais patvērums. Uz tā bira priežu čiekuri un zari. Tad no koka nokrita kaut kas smags un nobūkšķēja pret jumtu…
…un Toraks pamodās.
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
Toraks bija sarāvies čokurā uz durstīgas priežu skuju guļvietas un klausījās, kā Pasaules Gars šausta kokus.
Viņš bija nobijies no krusas un no tā, kas nokrita uz jumta. Viņš bija nobijies no visa: no Ezera, no slēpņļaužiem, taču visvairāk no vilkiem. Tie viņu gaidīja Mežā. Viens liels un pelēks slapstījās tepat gar akmeņiem un gaidīja izdevību uzbrukt.
Vilku dēļ Toraks neuzdrošinājās ieiet Mežā. Tā vietā viņš vilka dzīvību ar apvītušām ogām un nomelnējušām sēnēm; ja laimējās, viņš šad tad noķēra pa kādam glumam, lēkājošam radījumam.
Pasaulei vairs nebija nozīmes. Debesis uz viņu brēca; mazi, sarkani, tramīgi kustonīši viņu no kokiem apmētāja ar čiekuriem. Garām šāvās zaļas gaismas šautras, un glumi, brūni radījumi, kas ņudzēja ūdenī, viņu gānīja. Kamēr Toraks gulēja, ieradās briesmonis un sagrauza būdu, kuras atliekas zēns pēc tam, kad bija pamodies, ieraudzīja šūpojamies ūdenī.
Kaut kas atkal uzkrita uz jumta. Turklāt šoreiz tas griezīgi iekliedzās.
Toraks cieši aizmiedza acis.
Beidzot vējš izdzenāja krusas mākoņus. Trīcēdams bailēs, Toraks sagrāba cirvi un izrāpās ārā.
Krusa bija sašķaidījusi paaugu un notraukusi kokiem zarus; tā klāja pludmali kā cieti, puscaurspīdīgi oļi, kas kraukšķēja zem Toraka basajām kājām. Salauzītu ērgļpaparžu audzē kāds kustējās.
Nē. Tur bija divi. Divi lieli, melni putni.
Ciešāk satvēris cirvi, Toraks lavījās tuvāk.