Tāpat kā vilku mazuļi, viņš bija parasts medījums.
Lūsis bez trokšņa nolēca no zara un sāka lavīties tuvāk.
Toraks mēģināja gaudot, lai sasauktu Vilku, taču spēja vienīgi gārgt.
Nakts bija silta, un nogalinātā mazuļu sarga smaka puisim ķērās rīklē. Līķis gulēja tik tuvu, ka viņš to varēja aizsniegt ar roku.
Tas bija pārāk tuvu. To vajadzēja aizvilkt tālāk, lai lūsis varētu netraucēti ieturēties. Lai tas ņem beigtos un liek mierā dzīvos.
Taču, kamēr Toraks ar to nodarbotos, lūsis varētu uzbrukt mazuļiem. Zēns iztēlojās, kā, ostīdamas savus nedzīvos ķermeņus, apkārt klīst mazās dvēselītes. Viņš ciešāk satvēra naža spalu.
Aiz muguras atskanēja troksnis. Toraks spēji pagriezās. Bija redzams vienīgi lielais akmens. Taču lūši lieliski prot rāpties kokos: tie lec virsū medījumam no augšas.
DIVDESMIT CETURTĀ NODALA
Ja vien viņam pie rokas būtu cirvis! Kādēļ gan viņš to bija atstājis būdā? Palikt bez pārtikas, cirvja un posa…
Bez posa.
Uguns zvēru būtu aizbaidījusi. Bija taču iespējams paņemt līdzi mazliet sauso piepju. Vecais Toraks tas, kurš vēl nebija sajucis prātā, šādu kļūdu nekad nepieļautu.
Puisi sagrāba vēl viena klepus lēkme. Kad tā pārgāja, viņam sāpēja ribas un acu priekšā lēkāja melni punkti.
Lūsis slēpās ēnā, kur nebija Torakam sasniedzams. Zēns redzēja tā bezkaislīgās, sudrabotās acis un saoda netīkamo kaka smaku.
Tad Toraks ieraudzīja kaut ko tādu, no kā viņam iekņudējās pakrūtē. No migas ieejas tieši priekšā lūsim parādījās divi strupi purniņi.
Toraks brīdinoši ierējās: "Uf!" Briesmas!
Vilcēni atkāpās atpakaļ alā.
Lūsis pamanīja šo kustību un pagrieza galvu.
Šeit! Šeit! zēns kliedza, lai novērstu tā uzmanību.
Viņš bļaustījās, mētāja akmeņus un virzījās tālāk no midzeņa.
Lūsis atņirdza zobus un viņam uzšņāca. Taču pēkšņi tas pagriezās un sāka rēkt uz melnu zibens šautru, kas šāvās lejup no debesīm. Rips apdullinoši skaļi ieķērcās un pacēlās augstāk, bet Reka metās uzbrukumā. Abi, riņķodami un snaikstīdami knābjus, apstāja laupītāju. Lūsis lēkāja un centās tos notvert, bet kraukļi, ķērkdami aizsmakušā balsī, patvērās uz priedes zara.
Lūsis, asti kulstīdams, aizslīdēja atpakaļ pie beigtā vilka.
Toraks stāvēja ar ļenganām kājām un trīcēja bailēs. Brūce atkal bija atvērusies, un no tās viņam pār krūtīm plūda siltums.
Vilku mazuļi nebija manāmi, taču viņš zināja, ka drīz tie no jauna līdīs laukā.
Un, kad tas notiks, no lūša vairs nebūs glābiņa.
Vilks lēkšoja cauri Mežam. Viņš pazina šos ķērcienus! Ko gan pie midzeņa dara kraukļi?
Vējš iegriezās no citas puses un atnesa lūša, vilka miesas un Slaikā Bezastaina smaržu. Vilks pielika soli, un viņam sekoja bars.
Vilcenes bija ātrākas un sasniedza migu pirms viņa. Vilks redzēja, kā vadone uzbrūk lūsim un ietriec to Mežā, bet Tumšais Kažoks un pārējās metas to vajāt.
Vilks spēji apstājās. Viņš redzēja, ka blakus midzenim bez elpas guļ Baltķepa. Viņš redzēja Slaiko Bezastaini, kas priekšķepā žņaudzīja lielo nagu. Vilks pēkšņi saprata, kas atgadījies. Viņā cīnījās dusmas un bēdas.
Kokā ķērca kraukļi, taču Vilks tos neņēma vērā. Noras malā viņš pamanīja izplūdušu vilka apveidu. Viņš veltīja tam iedrošinošu skatienu, un tas, kas bija palicis pāri no Baltķepas, staigājošā elpa vēl mirkli pakavējās, bet tad, pārliecinājies par to, ka kucēni ir drošībā, ietecēja Mežā.
Melnā Auss, Zaglīgais un vadonis ar saboztiem skaustiem vēroja Slaiko Bezastaini.
Vilku pārņēma trīsas no vēlmes viņam tuvoties, taču izlemt, vai Slaikais Bezastainis ir bara draugs vai ienaidnieks, bija vadoņa ziņā.
Bara vadonis aizgāja un apskatīja to, kas bija palicis pāri no Baltķepas, un tad smagā gaitā tuvojās Slaikajam Bezastainim.
Tas, novērsis skatienu, mierīgi stāvēja kā jau pieklājas svešiniekam. Vilks satraukts pamanīja, ka viņš zvārojas.
Vadonis, kuram joprojām bija sabozts skauts, Slaiko Bezastaini apostīja.
Midzeņa ieejā smilkstēdami parādījās mazuļi, taču laukā tie nenāca. Vilcēni vēroja, kas notiks.
Bara vadoņa spalva uz skausta izlīdzinājās, un viņš paberzēja sānus gar Slaikā Bezastaina kāju. Pēc tam viņš aizskrēja sasveicināties ar kucēniem.
Zaglīgais un Melnā Auss pašāvās garām Slaikajam Bezastainim, lai darītu to pašu, un barabrālis, kurš, kā Vilks priecīgs ievēroja, nelikās zinis par kraukļiem, noslīga zemē.
Vilks, ausis pieglaudis, luncināja asti.
"Barabrāl," Slaikais Bezastainis izdvesa.
Vilks iesmilkstējās un metās viņam klāt.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA
Būdams drošībā kopā ar baru, Toraks pirmo reizi divu mēnešu laikā labi izgulējās.
Viņš, saritinājies noras malā netālu no vilku midzeņa, pamodās pēcpusdienā. Ievainojums uz krūtīm joprojām smeldza, toties klepus bija gandrīz mitējies, un Toraks jutās daudz labāk.
Bara vadonis sāka gaudot, un pārējie vilki tam pievienojās. Zēns aizvēra acis, un vilku dziesma plūda viņam cauri. Viņš tajā saklausīja bēdas par zaudēto barabrāli un prieku par mazuļiem; arī pateicību draugam, kas tos bija izglābis. Viņš atdeva sevi priekam par sastapšanos ar Vilku.
"Man žēl," Toraks teica vilku valodā taču tā bija vienīgi neliela daļa no viņa izjūtām.
"Es zinu," Vilks norūca.
Lūk, tā tas notika!
Gaudošana beidzās, un jauna mātīte skaista, melna vilcene ar acīm kā zaļiem dzintariem pietecēja pie Toraka
ar iepuvušu zivs galvu zobos un nolika to viņam priekšā kā velti. Zēns pateicās, un abi sabāza kopā degunus. Tad viņa un Vilks aizskrēja draiskoties ar kucēniem.
Pārliecinājies par to, ka Vilks ir aizrāvies ar vilkšanās spēli, Toraks iebāza zivs galvu bērza zaru žāklē Ripām un Rekai. Barabrāļa priekšā puisis ar kraukļiem negribēja draudzēties, un tāpēc tie sēdēja priedē un pukojās. Barība uzlaboja putniem garastāvokli, un drīz vien tie jau ķildojās par dāvanu.
Pēcpusdiena bija padevusies karsta, un beigtais vilks smirdēja, tādēļ Toraks to aizvilka uz Mežu. Lai to savā nodabā knābā kraukļi; lai to ēd lūsis, ja sadomā atgriezties pēc medījuma.
Tad Toraks devās meklēt kaut ko ēdamu pats sev. Nogriezis lazdas žebērkli, viņš sakūra ugunskuru un liesmās norūdīja tā zaru galus, bet pēc tam gāja izmēģināt
laimi ūdensrožu ezeriņā.
>
Drīz vien viņam izdevās nodurt līdaku. Ziņkārīgu vilku bariņa novērots, zēns to izcepa un apēda visu, izņemot asti, kuru piesēja pie niedrēm kā ziedojumu. Pēc tam viņš uzkoda dažas saujas kraukšķīgu ūdenskrešu un dažas agrīnas lācenes, kas izkusa uz mēles kā medus.
Vienreiz pa ilgiem laikiem juzdamies kārtīgi paēdis, puisis apsēdās zem alkšņa, lai savestu kārtībā apģērbu. Bez adatas un pavediena tas nenācās viegli. Viņš vienkārši līdz ceļgaliem saīsināja stulpiņus, un, tā kā kamzolis jau bija saplīsis lēveros, viņš no tā atteicās un staigāja līdz viduklim kails, bet skrandas izmantoja, lai pagatavotu jaunu pieres apsēju.
Kad tas bija paveikts, viņš atspiedās ar muguru pret koka stumbru un nedarīja vairs neko.
Ezera malai, ar knābi bužinādama vēdera spalvas, tuvojās mežapīle. Turpat netālu, izslējuši dibenus virs ūdens, dūņās barību meklēja pāris krīkļu. Ūdrs mācīja savus mazuļus peldēt, un tie sparīgi airējās ar ķepiņām, kaut arī bija tik pūkaini, ka noslīkt nemaz nebija iespējams.