Rena neiebilda. Beils viņu nevainoja par ķezu, kurā abi bija iekūlušies, kaut gan viņam bija tiesības to darīt, jo tā bija Rēnas vaina.
Taču sliktākais bija tas, ka viņa nezināja, vai burvestības ir izdevušās. Rena vienīgi juta, ka ir vārgāka nekā jebkad dzīvē. Viņa nebija ņēmusi vērā nevienu brīdinājumu un stājās pretim daudz stiprākai gribai un kas no tā bija sanācis? Tik daudz labuma, cik sagādā zvirbulis, ietriecoties klintī.
Priežu zaros čukstēja vējš, un meitenei šķita, ka viņa saklausa klusu un ļaunu ķiķināšanu. Droši vien par Renu ņirgājās Sešru.
Beils nometās ceļos blakus smailītei un glāstīja tās sānu, it kā tā būtu vecs suns, kuram vajadzīgs uzmundrinājums.
- Beil, piedod! Rena atvainojās.
Viņš paraustīja plecus.
- Mēs to darījām Toraka dēļ. Tas bija tā vērts.
"Cerams," meitene nodomāja.
Jauneklis piecēlās un iztaisnoja plecus.
- Tiešām. Sākšu labot laivu.
Rena pamāja ar galvu.
- Bet es uzcelšu būdu. Un atradīšu kaut ko ēdamu.
Lai salabotu smailīti, viņiem bija nepieciešamas četras
garas dienas.
Beilam vajadzēja nocirst osi, no kura izgatavot jaunas karkasa ribas. Ar cirvi tās notēst vajadzīgajā biezumā nebija iespējams, tādēļ viņam nācās uzmeistarot ēveli, bet, tā kā krams nebija pieejams, vajadzēja izmantot granīta gabalu, kuru Beils ilgstoši skaldīja un kapināja ar akmeni. Kad laivas ribas beidzot bija gatavas, tās vajadzēja tvaicēt un izliekt tā, lai tās derētu apvalkam, bet pēc tam nogludināt visas asās malas, kas varētu saplēst roņādu.
Lai salāpītu smailītes apvalku, viņi šķīrās no visiem ādas priekšmetiem, bez kuriem bija iespējams iztikt: no Beila kamzoļa, kas bija darināts no zivs ādām, no Rēnas lašādas posa dozes un, meitenei par lielu nepatiku, pat no viņas loka roņādas maksts. Ar to tik tikko pietika, tāpēc Beils gribēja papildināt viņu krājumus, noķerot murdā kādu zivi, taču loms izskatījās pārāk biedējošs, lai viņi to uzdrošinātos izmantot.
Par laimi, Beils nebija pazaudējis remontam nepieciešamos rīkus kaula adatas un roņa zarnu pavedienu -, taču cietās ādas lāpīšana veicās neciešami lēni.
- Nē, nē, vajag šūt divās kārtās, Beils bāra Renu, un nesadursti ārpusi, citādi laivā sūksies ūdens.
Viņam pašam veicās daudz labāk, tāpēc meitene lāpīšanu atstāja Beila ziņā. Puisis izmantoja kaula uzpirksteni, taču, kad darbs bija galā, viņa pirksti, vienalga, bija jēli.
Kamēr viņš strādāja pie laivas, Rena ar grīšļu vītnēm sasēja niedru kūļus, kurus piesaitēja līku vītolu zaru rāmim, un izveidoja būdu. Pēc tam kad Rena kļūdījās un izraka skalbes, kas garšoja pretīgi, viņa pārtikai savāca diždadžus, gliemenes un ūdensrožu saknes.
Viņa arī saveda kārtībā bultas un nošāva zeltacu pīli. Tā deva tik ļoti vajadzīgo gaļu, bet ādu Rena izmantoja, lai pagatavotu jaunu posa maku, un spalvas noderēja bultu spārniņiem. Viņa nočiepa arī dažas piles tauku, ar kuriem iezieda loku, taču juta par to sirdsapziņas pārmetumus, jo katra lāse bija vajadzīga Beilam, lai padarītu laivu ūdensnecaurlaidīgu.
Šim nolūkam viņi bērza tāss cibā uzsildīja no priežu sveķiem, kokoglēm un pīles taukiem sajauktu pastu, kuru uzzieda smailītes apvalkam. Rēnai sveķu smarža patika, taču Beils rauca degunu.
- Ja vien mums būtu roņu trāns, viņš purpināja.
- Nu, kārtībā, Rena priecājās, kad darbs bija galā.
Par Toraku sapņojusi viņa nebija kopš vētras, taču
atmiņas par draugu meiteni neatstāja ne mirkli.
- Rīt dosimies ceļā, Beils paziņoja.
Rēnai pamira sirds.
- Zaudēsim vēl vienu dienu?
- Mums jāļauj laivai kārtīgi nožūt, citādi noiesim dibenā.
- Bet…
- Rena! Es zinu, ko runāju. Mēs dosimies ceļā no rīta.
Viņa smagi nopūtās.
- Tik daudz laika zaudēts. Ar Toraku viss kas var būt atgadījies.
- Es zinu, Beils sacīja. Es zinu.
Lai padzītu vilšanās sajūtu, Rena aizgāja medīt.
Iespējams, palīdzēja ziedojumi, kurus viņa veltīja Ezeram, bet varbūt vajadzēja pateikties kraukļu pārim, kas lidinājās virs galvas, taču Rēnai veicās. Viņa nošāva vēl vienu pīli šoreiz tā bija mercene. Rena to izcepa tā, kā pirms daudziem gadiem bija mācījis tēvs: apvārtīja dubļos un ierušināja kvēlojošās oglēs, bet pēc laika salauza sakaltušo apvalku un tika pie sulīgas gaļas.
Kad abi bija paēduši, Beils apsēdās uz skujām un iezieda airi ar kāda auga sulu, bet Rena uzlika mercenes iekšas uz otra aira un iegremdēja tās Ezerā kā ziedojumu. Vakars bija silts, un niedrēs kurkstēja vardes.
Rietumos iegaudojās vilki.
Beils pacēla galvu.
- Jau atkal, viņš teica.
Laiku pa laikam viņi tos jau bija dzirdējuši, taču, kaut gan Rena domāja, ka viņa ir saklausījusi arī Vilku, viņa nedzirdēja Toraka balsi. Meiteni pārņēma bažas. Kā gan Toraks var iztikt bez Vilka?
Kraukļi bija atgriezušies tie augstu gaisā grozīja galvas un skatījās lejup uz Renu. Viņa prātoja, vai tā varētu būtu viena no retajām labajām zīmēm.
- Tu esi ļoti klusa, Beils ierunājās.
Meitene pagriezās, lai atbildētu, un sastinga.
- Kas ir? Beils jautāja.
- Pirmajā rītā pēc vētras tu no šiem priežu zariem, uz kuriem tagad sēdi, aizgāji līdz ūdensmalai.
- Un kas tad ir?
- Tā nebija tālu. Lai tiktu līdz ūdenim, tev vajadzēja paspert kādus trīs soļus. Pamēģini tagad!
Beils izbrīnīts darīja, kā viņa lūdza. Pēc tam viņš mēģinājumu atkārtoja, lai pārliecinātos vēlreiz. Puisis skatījās Renā.
- Pieci soļi. Ezers. Tas izžūst. Tieši tā, kā stāstīja Ūdri. Viņa seja kļuva drūma. Sešru.
Rena pamāja ar galvu.
- Viņa kļūst aizvien spēcīgāka.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODALA
Brīdinādams Toraku, lai tas neiet tālāk, Vilks ierējās: "Uf!" Taču Toraks tobrīd vairs nevarēja griezties atpakaļ un Vilks nevarēja sekot.
Puisis veltīja viņam uzmundrinošu skatienu un, lēkdams no ciņa uz cini, turpināja lauzties caur niedrēm. Saule slīdēja aizvien zemāk, taču, par laimi, dziedinošo ezeru bija iespējams sasniegt līdz krēslai.
Līdz rītam gaidīt viņš nedrīkstēja. Ievainojums uz krūtīm dega kā ugunī, un no tā bija sākušas sūkties dzeltenas strutas. Dvēseļēdāji atgādināja par savu spēku no jauna.
"Uf!" Vilks mežmalā ierējās vēlreiz.
"Ej atpakaļ!" zēns uzsauca vilku valodā. Viņš caur niedrēm redzēja, kā Vilks met lokus un smilkst.
Klints siena bija tieši tāda, kādu viņš to atcerējās: stāva, ar ūdenskritumu, kas tina miglā papardes, tomēr vilinoša. Tā bija klāta ar parocīgiem krūmiem un ērtiem kāju atbalstiem, tāpēc tajā bija pārsteidzoši viegli rāpties,
taču drīz vien Toraka apģērbs bija caurcaurēm piesūcies ar ūdenskrituma radīto miglu.
"Uf!"
Pametis skatienu lejup, zēns izbijies ieraudzīja, ka Vilks viņam tomēr seko. Taču klints tam bija par stāvu. Dzīvnieks lēca ar nagiem noskrāpēja granītu un iekaucies nogāzās atpakaļ. Vēl sliktāk šķita tas, ka uz klints dzegas bija apsēdušies Rips un Reka, kas par viņu smējās.
"Ej atpakaļ!" Toraks atkārtoja. "Es būšu pie midzeņa gaismā." Citiem vārdiem viņš nespēja to pateikt, jo vilku valodā nav nākotnes.
Kad zēns paskatījās nākamo reizi, Vilks bija aizgājis.
Sākdams pagurt, Toraks rāpās augstāk. Viņš pavirzījās garām būtnēm, kuras, iecirstas klintī, bija ievērojis jau agrāk. Zēns bija tām tik tuvu, ka spēja atšķirt pat atsevišķas detaļas aļņa nošļaupto degunu, čūskas šķelto mēli -, taču saoda to valgo, mālaino smaržu un visiem spēkiem centās tām nepieskarties.