Beidzot viņš tika līdz virsotnei. »
Tā nebija smaile, bet gan klinšains dobums vietā, no kuras bija atdalījies un noripojis lejā klintsbluķis.
Toraka priekšā gulēja dīķis ar gaismas pielietu, zaļu ūdeni tik spilgti zaļu kā dižskābarža lapas, kurām cauri spīd saule. Tam apkārt zaļajā mālā tajā pašā, kuru Toraks bija redzējis uz Ūdru sejām, auga purpursarkanas orhidejas un melnas vistenes. Pie akmens bluķiem, kas apņēma avotu, pulcējās tādi paši akmenī kalti sargi, kādi bija redzami uz klints sienas. Akmens aļņi ar izslietām galvām un ragiem, akmens ūdensputni lido akmens debesīs vai metas virsū akmens līdakām, kas sastingušas mūžīgā peldējumā.
Pašu avotu Toraks nevarēja redzēt, taču dzirdēja to atbalsojamies klintīs un juta tā spēku. Tas nelikās ne labs, ne ļauns: avots bija pastāvējis jau ilgi pirms labā un ļaunā.
Puisim bija skaidrs, ka viņš nezina pareizos ritus, un viņš juta pret sevi vērstus slēpņļaužu skatienus. Noliecies pār ūdenskrātuvi, Toraks tai piedāvāja velti, kuru bija atnesis līdzi: tas bija diždadža lapās ietīts medņa spārns, kuru viņš paslēpa zem akmens gadījumam, ja atgrieztos Rips un Reka.
Tad Toraks nometās uz ceļiem, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja krūtis, vienlaikus lūgdamies, lai avots viņu izdziedina. Ūdens bija ledains. Tas patīkami atsvaidzināja degošo miesu.
Viņš piesardzīgi padzērās. Ūdens garšoja pēc māla. Tāpat kā vistenes, kas ziedēja ar dīvainiem, pelēcīgiem ziediem.
Zēns prātoja par to, ka vajadzētu kādu nieku zaļā māla uzziest uz krūtīm, taču pārdomāja. Tas bija redzēts uz sejas vienīgi Ūdriem un dīvainajiem tēliem starp niedrēm. Māls piederēja Ezeram. Toraks bija no Meža. Tā rīkoties šķita nepareizi.
Skaļi ieķērkdamies, blakus nolaidās Rips, un Toraks salēcās. Ar tādu pašu ķērcienu un uztraukumā saboztām spalvām blakus nometās Reka. Pēdējos rietošās saules staros ūdens pilieni uz putnu spārniem vizēja sarkani kā asins lāses.
Kas noticis? Toraks jautāja. Vai vēlaties mazliet ogu?
Viņam par pārsteigumu, kraukļi no tām atteicās un, nikni knābādami visteņu krūmus, uz visām pusēm mētāja to zariņus. Zēns putnus aizdzina, pirms tie bija paspējuši sastrādāt lielākus nedarbus.
Pasaulē, kas atradās klints pakājē, iebaurojās alnis un savu vakara dziesmu uzsāka vilki.
Toraks nožāvājās. Krūtis vairs nesāpēja, un viņam sāka mākties virsū nepārvarams bezspēks. Zēns saritinājās papardēs un aizvēra acis.
Torakam virs galvas tumšzilās debesīs sudrabotu gaismu lēja mēness un zvaigznes. Viņš jutās apreibis un noguris ļoti, ļoti noguris.
Zēns dzirdēja, kā ugunskurā sprakšķ un sīc ogles, kā avots burzguļo dziesmu, kurai nav gala. Tai pievienojās balss, kas čukstēja vārdus, kurus viņš nesaprata. Izklausījās, ka tā varētu būt Rena.
Tā bija Rena.
Viņa sēdēja ar muguru pret Toraku, noliekusies pie ugunskura. Viņš tumsā saskatīja baltas rokas un garus, brīvi plandošus matus.
Lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis, zēns nedroši pastiepa roku un satvēra viņas plaukstu.
Jā, tā bija īstenība. Viņas kauli bija mazi un trausli.
- Es zināju, ka tu mani atradīsi, viņš teica.
Taču šie vārdi nespēja paust visu, ko Toraks juta.
Viņas āda bija silta un gluda, un puisis negribēja laist
vaļā viņas roku.
Gluda.
Bez zigzagveidīgajiem tetovējumiem.
- Es arī zināju, ka tevi atradīšu, sacīja Sešru, Odžu burve.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODALA
Odžu burve šķībi un izsmējīgi vīpsnāja.
- Tu nu gan esi krietni paaudzies, kopš pēdējo reizi tikāmies! vina teica.
Viņas mati bija kā tumsas apmetnis, un šķita, ka odžu tetovējumi uz viņas augstās, baltās pieres pulsē; skaistās lūpas bija melnas.
Toraks centās pakustēties, bet nespēja. Viņš nebija sasiets, taču locekļi atsacījās paklausīt. Zēns sacīja:
- Vistenes. Tu tās esi saindējusi. Burves acis spīdēja.
- Es nevēlos tev nodarīt pāri.
- Kāpēc man vajadzētu tev ticēt?
- Tāpēc, ka pa šo laiku es to jau būtu paspējusi izdarīt. Es varēju tev izgriezt sirdi un to apēst. Tevi šeit augšā nepaglābtu pat draugi vilki. Viņa noliecās un iečukstēja puisim ausī: Tu man esi vajadzīgs dzīvs!
Toraka sirds dauzījās tik stipri, ka Sešru to droši vien varēja saklausīt.
- Kāpēc? viņš jautāja.
Taču burve tikai smējās un aplaizīja lūpas ar mazo, spico, melno mēlīti.
Kad sieviete pagriezās, lai sabikstītu ugunskuru, mīkstais briežādas apmetnis slīdēja gar viņas augumu kā ūdens. Tas bija savilkts krokās ar čūskas ādu un, pie katras kustības mirguļodams, glāstīja viņas kailās rokas un lielus. Toraks nespēja no burves novērst ne acu. Viņa prātā mutuļoja bailes un riebums šī sieviete bija ļaunuma iemiesojums, tā bija palīdzējusi nogalināt Toraka tēvu -, taču viņš nespēja no tās novērst skatienu.
Zēns nolūkojās, kā tā pasniedzas un noņem vāku no groza, kurā kaut kas iečabējās. Viņš nolūkojās, kā burve no augiem nopin vainagu un uzliek to sev galvā, kā viņa sev uz rokām uzzīmē garas, viļņotas līnijas zaļas čūskas, kas atdzīvojās uz viņas bālās ādas. Toraks kā apmāts vēroja burvi, bet tā smaidīja zinošu smaidu un izbaudīja savu varu.
Sešru ar žuburotu zaru no ugunskura iecēla ādas katlā nokaitētu akmeni, un gaisā uzvijās tvaiks.
- Kas tas? puisis jautāja.
Viņa saverkšķīja lūpas.
- Karsts ūdens. Es taču biju dziedniece, vai atceries?
Samitrinājusi briežādas gabalu, viņa nomazgāja Torakam krūtis un pēc tam uzklāja tām ārstniecisku ziedi. Sajūta bija laba. Sāpes mitējās.
- Ievainojums pārstās pūžņot, Sešru paskaidroja. Man vairs nav nepieciešams, lai tas tevi vilktu pie manis. Taču agrāk, kad es tevi aicināju, tas man kalpoja labi.
"Es tevi aicinu." Balss, kuru Toraks bija dzirdējis sapnī, nepiederēja Rēnai, bet gan Sešru.
- Ko tu ar to gribi teikt? viņš jautāja caur sakostiem zobiem.
Piecēlusies kājās, burve piegāja pie klints malas un palūkojās lejup.
- Visi šie sīkie radījumi, viņa murmināja. Vilki, mazie, bailīgie Ūdru ģints cilvēciņi. Tie tagad pieder man. Viņiem jāpakļaujas citādi es nosusināšu Ezeru.
Toraks atcerējās priežu skujas melnajā pludmalē. Ezers atkāpās no krastiem. Puisis mēģināja pakustēties, taču spēja vienīgi pagriezt galvu.
Odžu burve pieskārās zaļajam mālam uz savas rokas.
- Šim šim piemīt spēks! Kad es to uzziežu, cilvēki, kurus satieku, redz vienīgi zaļu sievieti, kas ir slima un nobijusies tāpat kā viņi. Pat tavs vilks mani nespēj saost.
Kad viņa pieminēja Vilku, lejā atskanēja gaudošana. "Nāc lejā!"
Sešru pasmaidīja.
- Tagad viņš mani jau pazīst! Es nometu masku. Šis zina, kas viņu pieveicis.
Toraks ievēroja, ka burves vainags ir vīts no naktenēm, kurām uz viena dzinuma vienlaikus mēdz būt gan purpursarkani ziedi, gan zaļas, gan sārtas nogatavojušās ogas: tas ir visiedarbīgākais augs, kuram visas daļas ir tikpat nāvējošas, cik pati Odžu burve. Viņa bija pārlieku spēcīga. Uz mirkli Toraku pārņēma izmisums.
Viņš izdzirdēja spārnu vēdas. Sešru aiz muguras uz akmens bluķa piezemējās Rips un Reka.
- Ak, bet tu esi stiprs, burve izklaidīgi teica.