• Nometusies blakus Torakam uz ceļgaliem, viņa tam atraisīja pieres apsēju un saudzīgi atglauda matus.
- Iemiesoties leduslācī! Sešru glāstīja Torakam deniņus. Tu esi arī drosmīgs. Izgriezt dvēseļēdāju zīmi! Kas tev iemācīja ritus? Tas droši vien bija kāds varens burvis.
Sešru centās pieglaimoties. Tas viņai neizdevās. Un tomēr viņas pieskārieni bija maigi. Toraks mēģināja sakopot domas.
- Tu nozagi Aki ragus, viņš sacīja. Tu saindēji dzērienu, kad es veicu rituālu. Tu liki man iemiesoties alnī.
Burve smaidīja savu skaisto, tracinošo smaidu.
- Tik stiprs. Un pieveikt dvēseļu slimību!
Toraka domas kļuva juceklīgas, jo Sešru pirksti ietiecās viņa prātā.
- Tālie Z… Ziemeļi, puisis stomījās. Kā tev izdevās no turienes atgriezties? Kur ir Ozolu burvis… kur Ūpju burve?
Sešru smējās.
- Ak, mēs esam tik līdzīgi tu un es! Abi izraidīti, abi neiedomājami spēcīgi. Tāpēc ģintis mūs vajā. Vājie allaž baidīsies no varenajiem.
Rips un Reka aizlidoja. Toraks to gandrīz nepamanīja.
- Tik līdzīgi, Sešru dvesa. Kāpēc pretoties? Kāpēc nesamierināties?
- Nē, zēns ar grūtībām nočukstēja. Mēs neesam līdzīgi. Tu esi nogalinājusi cilvēkus. Tu esi pārkāpusi ģinšu likumus.
- Bet tie ir tikai ģinšu likumi, burve iebilda. Pasaules Gara likumu zina vienīgi dvēseļēdāji. Tāpēc jau viņš man atdeva garagājēju. Viņa brīdi klusēja, bet tad turpināja: Kādēļ es uzreiz nesapratu, kas tu esi? Kā tev izdevās to no manis noslēpt? Kaut kur jābūt rodamai atbildei.
Viņa vijīgi pasniedzās pēc Toraka mantām.
Sešru pieskārienu maģija bija izgaisusi. Viņš nespēja noskatīties, kā tā rakņājas pa viņa saimniecību.
- Tava tēva nazis, burve, riebumā saviebusies, sacīja.
- Nodevēja nazis. Slāneklis, briežrags, cīpslas. Šeit nekā nav. Nu tad aplūkosim cirvi. Šķiet, tas nav tavs.
Satvērusi Toraka roku, viņa to salīdzināja ar cirvi. Cik gan gudra viņa bija! Ja cirvis būtu taisīts Torakam, tas nebūtu lielāks par attālumu no viņa plaukstas pamatnes līdz vidējā pirksta galam. Taču tas bija nedaudz garāks.
- Uz roktura ir Kraukļu zīme, burve prātoja, taču pats cirvis ir izgatavots no nefrīta… Runā, ka Finkedīns kādu laiku esot dzīvojis pie varžēdājiem.
Patiesību Sešru izlasīja Toraka sejā.
- Tātad tas pieder viņam! Tu nozagi Finkedīnam cirvi! Tu esi pārkāpis ģinšu likumu!
Pēc tam viņa paņēma ārstniecības augu dozi un izvilka no tās zāļu ragu. Sieviete saknieba lūpas.
- Tas piederēja tavai mātei. Viņa to nolika malā.
- Nekā saistoša. Patiesība ir meklējama citur.
Puisis atcerējās, ka dozē glabājās arī Rēnas matu šķipsna, un atvieglojumā notrīsēja. Sešru to nebija atradusi. Viņa nebija visspēcīga. Arī viņa pieļāva kļūdas.
Burve pamanīja izmaiņas Toraka garastāvoklī, un viņas vaibsti kļuva aukstāki par vēja appūstu ledu.
- Neiedomājies, ka spēsi no manis kaut ko noslēpt. Toraka acis sastapās ar viņas skatienu, taču viņš to izturēja.
Zibenīgi kā čūska, kas metas uzbrukumā, viņa nolieca pie Toraka seju.
- Neizaicini mani! Vismaz kamēr man ir šis!
• Burve turēja pirkstos kaut kādu mazu nieciņu zaļā māla ietvarā.
Torakam kļuva nelabi. Olis, kuru viņš bija izgatavojis Rēnai.
- Vai saproti, kādu varu tas man dod? Sešru šņāca.
- Ar tā palīdzību es kaitēju tavām dvēselēm! Tev vairs nav savas gribas. Tu piederi man!
Viņa sažņaudza oli dūrē un Torakam pamira sirds. Burve iztaisnoja pirkstus un viņš atkal spēja elpot. Sešru iesmējās, un viņas elpā zēns saoda maitas smaku, kuru izplatīja sakne, kas darīja melnu burves muti. Kā gan viņš pirms brīža spēja domāt, ka sieviete ir skaista? Viņas gars bija tukšs, un sirds vietā tai bija vienīgi ēna, līdzīga tumšam plankumam uz zemes vietā, kur gulējis līķis.
Viņa nocēla grozam vāku, un pāri tā malai pārslīdēja odze. Tā bez trokšņa ielīda Sešru klēpī. Pāri sudrabotajai mugurai visā garumā stiepās zigzags, un čūskas sarkanās acis, kurām nebija plakstiņu, vērās saimniecē.
Sešru to pacēla, un mūdzis, ar melno mēli cenzdamies aizsniegt viņas lūpas, apvijās burvei ap roku.
- Uzvedies ļoti rātni, viņa pamācīja Toraku. Viņu kodieni ir visnelāgākie no visiem, ar kuriem tu vari sastapties Mežā. Tie var būt nāvējoši…
No groza izlīda vēl viena odze, melna kā nakts, kad pie debesīm nespīd mēness, un Sešru parādīja tai oli. Kad čūska to aptaustīja ar šķelto mēli, Toraks ieelsojās. Viņš bija šo mēli sajutis pieskārāmies ādai.
- Tu pats to gribēji, garagājēj, Odžu burve čukstēja.
- Tu pats sevi atdevi manā varā. Tu atstāji šo akmeni manā ceļā.
- Nē, puisis izdvesa.
Sešru skatiens durstīja viņa dvēseles.
- Tad kāpēc gan tu to izgatavoji?
- Tā… tā bija dāvana, Toraks stomījās.
- Kam?
- Meitenei…
- Kādēļ tu to paņēmi atpakaļ?
- Lai pavēstītu, ka esmu aizgājis.
Viņš centās padzīt no prāta Rēnas tēlu, taču Odžu burve bija ātrāka.
- Viņas vārds ir Rena, tā teica. Kas viņa ir? Zēns ar milzu pūlēm novērsa skatienu no viņas acīm
un uzlūkoja nefrīta cirvi. Sešru acumirklī saprata.
- Finkedīns! Viņa ir Finkedīna meita.
- Viņa brāļameita…
Uz brīdi iestājās klusums. Odžu burve pagrieza Torakam muguru un sēdēja, skatīdamās uz Ezeru, bet čūskas viņas klēpī lieca savus gludenos līkumus viena ap otru.
- Viņa brāļameita… Sešru neskanīgi atkārtoja Toraka vārdus. Nu, protams. Viņam taču jāparūpējas par brāļa bērnu.
Zēns nespēja klausīties, kā burve izrunā Rēnas vārdu. "Taču Rena ir tālu," viņš sev teica. "Rena ir drošībā."
- Nē, Sešru no jauna pagriezās ar seju pret Toraku.
- Viņa ir šeit uz Ezera. Es viņu redzēju laivā kopā ar kādu garu, gaišmatainu jaunekli. Taču tagad šie tev vairs nespēj palīdzēt.
Vai Sešru saka patiesību? Vai arī tie ir kārtējie meli?
- Kāpēc es tev esmu vajadzīgs dzīvs? Toraks vaicāja.
- Ko tu gribi?
- Tu zini, ko es gribu.
- Manu spēku. Tu gribi kļūt par garagājēju.
- Tas jau pieder man. Es varu tevi piespiest pārmiesoties, kad vien vēlos. Man vajadzīgs kaut kas vairāk. Es gribu uguns opālu.
Dzirdēt, ka šo vārdu piemin Sešru… Viņas balss Toraka prātā atdzīvināja atmiņas. Viņš redzēja uguns opāla pulsējošo, sarkano sirdi.
- Tas… tas pazuda ledājos, zēns nočukstēja.
- Nemelo, Sešru teica. Es esmu burve, vai tev šķiet, ka es varētu nezināt? Kad tavs tēvs to sadauzīja, no tā palika pāri trīs lauskas trīsi Viena palika pie Roņu burvja, bet otru paņēma melnais ledus. Jābūt vēl vienai. Pirms nāves tēvs tev par to noteikti pastāstīja.
- Nē.
- Pastāstīja gan. Gulēdams uz miršanu, viņš tev izstāstīja, kur paslēpta opāla lauska…
- Nē…
- Raustīdamies agonijā un noasiņodams, ar dēmoniskā lāča pārplēstu vēderu…
- Nē! Toraks ieaurojās.
Norāvusi no galvas nakteņu vainagu, burve to iemeta ugunī. Viņu ietina zili, kodīgi un reibinoši dūmi.
Toraks bezspēcīgi noraudzījās, kā Sešru atver maciņu, kas karājās viņai uz krūtīm, un iegremdē tajā pirkstu. Zēns mēģināja izvairīties, taču burve satvēra viņa zodu un uzzieda uz puiša lūpām melnus, smakojošus dubļus. Vienā rokā satvērusi melno odzi, bet otrā sudrabaino, viņa tuvināja tās savai mutei un čukstēja buramvārdus. Pēc tam viņa abas čūskas uzlika Torakam uz krūtīm.