Kad tās ieraudzīja arī Rena, viņai straujāk iepukstējās sirds.
- Vilks!
Meitene iepūta rubeņa kaula svilpītē, taču atbildi nesaņēma. Viņas nemiers pieauga.
Kolīdz abi iegāja Mežā, pierima vējš un viņus apņēma karstums. Ausīs sīca odu miriādes. Skaļi čirkstēja sienāži, taču nebija dzirdamas putnu dziesmas vienīgi erickiņa ietrallināšanās.
Brizdami pa atsperīgiem brūkleņu ceriem, ceļinieki soļoja gar strautu pret straumi. Viņi pagāja garām skudru pūžņiem, kas slējās cilvēka augumā, un ar kūpošām sūnām klātiem kumpiem laukakmeņiem. Pametusi skatienu pār plecu, Rena starp kokiem pamanīja vizuļojam Ezeru; pēc tam priedes sakļāvās un tas vairs nebija redzams. Meiteni neatstāja uzmācīga sajūta, ka tuvumā ir slēpņļauži. Viņa redzēja, kā Beils pieskaras savam roņa kaula amuletam.
Viņi nonāca laucē, kurā dūmaku nelaida iekšā zari. Starp apgrauztiem koku stumbeņiem un skaidu kaudzēm pletās brūnas peļķes.
- Bebri, abi reizē sacīja.
Beils ar mutes kaktiņu pasmaidīja, un Rēnas satraukums mazinājās. Ja jau slēpņļauži uz savas salas pacieta bebrus, tad varbūt Toraks… Atkal šis erickiņš. Rena sastinga.
- Torak! viņa klusītēm pasauca. Vai tas esi tu? Beils sarauca uzacis, un Rena paskaidroja, ka tas ir
signāls, kuru viņi šad tad mēdza izmantot.
Meitene pasauca vēlreiz. Mežs saspringa. Viņas sirds dauzījās kā negudra.
- Varbūt tas ir mūsu ieroču dēļ? Beils klusā balsī ieminējās. Viņam jāuzmanās.
Rena paskatījās Beilā.
- Ne jau no mums!
- Rena! Viņš ilgi ir bijis izraidītais. Noliksim tos malā un iesim dziļāk Mežā. Ja tas ir Toraks, viņš klajumā nerādīsies.
Atbalstījuši ieročus pret koka stumbeni, viņi atstāja klajumu un gāja dziļāk Mežā.
- Torak! Rena dvesa, un viņā nolūkojās priedes.
- Mēs esam ieradušies tev palīdzēt, Beils čukstēja. Viņi nebija tālu tikuši, kad, apmetuši līkumu ap akmens
bluķi, atrada savus ieročus kārtīgi noliktus uz brūkleņu ceriem izņemot Rēnas loku, kas karājās bērza zarā.
- Neļauj tam samirkt, Toraks sacīja.
Sasveicināties nebija laika.
Toraks pameta ar galvu par zīmi, lai draugi viņam seko, un pazuda starp kokiem.
- Mums jātiek dziļāk Mežā, viņš teica, citādi šī mūs pamanīs.
- Viņa ir šeit? Rena un Beils vienlaikus iesaucās.
- Sēž uz klints ziemeļos, Toraks murmināja. Tas ir viņas midzenis. Man šķiet, vina baidās nākt uz salas vidieni vilku dēļ.
Rēnai uzmetās zosāda.
- Tu patiešām viņu redzēji?
- Viņa mani tur ievilināja. Domāja, ka es viņai palīdzēšu. Es… es aizbēgu.
- Kādā veidā? Beils gribēja zināt.
Toraka seja sadrūma.
- Pat Odžu burvei kādreiz jāguļ.
- Taču ne ilgi, Rena sacīja.
Toraks neatbildēja. Viņš bija saspringts un nopietns un nemitīgi skatījās atpakaļ, gribēdams pārliecināties par to, ka netiek vajāts. Zem acīm viņam bija zili loki, kas stāstīja par bezmiega naktīm un trūcīgu uzturu. Rēnai iesmeldzās sirds par to, ka viņš vairs nevalkāja pīlādžogu aproci.
Meitene nespēja pateikt, vai Toraks priecājas viņu redzēt. Viņa nezināja, kas puisim prātā. Rena centās apspiest briesmīgo sajūtu, ka viņš ir kļuvis par svešinieku.
Un viņš izskatījās tik ļoti pārvērties! Kad Toraks devās projām, viņš bija kalsns, bet nu bija izstiepies tikpat garš kā Beils un uz viņa rokām kā virves bija izspiedušās vēnas. Vietā, kur uz krūtīm atradās dvēseļēdāju tetovējums, vīdēja krevele, un arī uz pleciem bija daži dīvaini skrāpējumi; un, kaut gan Toraks joprojām valkāja pieres apsēju, tas vienīgi atgādināja par to, ka zem tā slēpjas izraidītā zīme, un par nelaimēm, kuras viņš vienatnē bija pārcietis. Bez viņas.
' Viņi atrada nokritušu priedi un, kamēr Beils no pārtikas kules dalīja kaltētu pīles gaļu, noslēpās aiz tās. Toraks ēda kāri kā vilks. Par divu pēdējo mēnešu notikumiem viņš gari nerunāja, vienīgi dažos vārdos pastāstīja, ka Vilks ir pievienojies baram. Beils pavēstīja, kā viņi bija sastapušies ar Ūdru ģinti un sadauzījuši laivu, taču, Rēnai par atvieglojumu, jauneklis nepieminēja viņas vingrināšanos burvestībās. Un visu laiku Toraks vairāk runājās ar savu radinieku un izvairījās paskatīties uz Renu.
Iestājās klusums, un viņa saņēma drosmi.
- Vai tiki vaļā no dvēseļēdāju tetovējuma?
Viņš pamāja ar galvu.
- Es izpildīju rituālu, taču neesmu pārliecināts, vai tas izdevās. Pēc tam es saslimu. Kļuvu gluži neprātīgs.
- Dvēseļu slimība, Beils teica.
- Ak tā? Toraks nomurmināja. Tagad esmu jau izveseļojies.
- Kādā veidā? Rena vaicāja.
- Nezinu. Vienkārši izveseļojos.
Atskanēja spārnu vēdas, un uz Toraka pleca nolaidās krauklis. Puisis sarāvās un nocēla to nost.
- Es taču teicu, lai tu tā nedari, viņš bāra putnu.
Rena un Beils apmainījās ar pārsteigtiem skatieniem.
Kadiķu krūmā piezemējās vēl viens krauklis. Toraks katram putnam iedeva pa gaļas strēmelei, un tie aizlaidās uz tuvāko koku, no kura ar aizdomām vēroja jaunatnācējus.
Rena bija pārsteigta. Kraukļi ir ārkārtīgi piesardzīgi putni, taču kopā ar Toraku tie uzvedās gaužām bezrūpīgi-
- No kurienes tad šie uzradušies? Beils jautāja.
- Plosījās vētra ar krusu, Toraks paskaidroja. Tie bija izkrituši no ligzdas, un es… man nācās par viņiem parūpēties. Dīvaini, taču pēc tam man kļuva labāk.
Beils pamanīja Rēnas skatienu un pasmaidīja.
Taču meitene viņam pretim neuzsmaidīja. Viņa nevēlējās būt veiksmīga burve. Turklāt viņa mazliet apskauda kraukļu panākumus.
- Lielāko es nosaucu par Ripu, Toraks stāstīja. Mazākā ir Reka. Pieskatiet savas mantas, jo tiem patīk zagt; un, ko viņi nevar nozagt, to sapluina driskās. Un, ja tuvumā ir Vilks, tad nepievērsiet tiem uzmanību. Viņš kļūst greizsirdīgs.
Rena kraukļu priekšā pašapzinīgi paklanījās.
- Krietni pastrādāts, mazie rūķīši, paldies jums!
Reka savicināja spārnus un ieķērcās: "Krietni pastrādāts, krietni pastrādāts," bet Rips pacēla asti un notašķīja papardes ar mēsliem.
Toraks pārsteigts paskatījās uz Renu, taču viņa neko nepaskaidroja. Lai viņš domā, ka kraukļi uzradušies gluži nejauši.
Beils piecēlās un paziņoja, ka dosies noslēpt smailīti; Rena pēkšņi palika divatā ar Toraku, un neveiklība kļuva vēl nomācošāka.
Zēns sarauca uzacis.
- Rena…
- Ko?
- Tas alnis. Tas, kas tev uzbruka…
- Es zinu, viņa steigšus sacīja.
- Tiešām? Grumba uz puiša pieres padziļinājās. Es tik ļoti uztraucos. Tādēļ es atgriezos nometnē lai pārliecinātos, vai tev nekas nekaiš.
- Es zinu, Torak…
- Viņa mani piespieda! puisis iekarsa. Viņa man lika darīt briesmu lietas! Uzbrukt tev, pēc tam Aki…
• Aki? Rena nosprauslājās. Ar viņu viss ir kārtībā.
Toraks viņu vēroja.
- Tiešām?
- Lauzta roka, bet nu jau laikam būs sadzijusi.
- Tātad viņš ir dzivs\par- Patiesību sakot, es vēlētos, kaut viņam būtu klājies drusku sliktāk. Kad Beils devās tevi meklēt, Aki esot centies pierunāt savu ģinti dzīties tev pakaļ.
Toraks neklausījās. Viņš bija piespiedis abas rokas pie deniņiem un izskatījās jaunāks un ievainojamāks.
Rena teica:
- Laikam jau tu tomēr neesi mainījies tik ļoti, kā es biju iedomājusies.