- Tas tiek darīts vienīgi pilnmēness laikā. Tagad pie debesīm ir jauns mēness. Tu esi nokavējis.
Vēja brāzma atnesa lietus smaržu, un Toraks notrīsēja.
- Finkedīn! Es neesmu dvēseļēdājs! Tu to zini!
Vīrs mitējās darboties.
- Bet kā tu to pierādīsi?
Abu skatieni sastapās, un Finkedīna acīs bija saskatāmas bēdas, kas šķita vēl biedējošākas par viņa dusmām.
- Vai tad tu nesaproti, Torak? Tam, ko domāju es, nav nozīmes. Tev nāksies pārliecināt visus. Tik tālu manas rokas nesniedzas. Vienīgi tava dzimtā ģints tagad par tevi var galvot.
Torakam pamira sirds. Viņš bija no Vilku ģints, taču tēvs viņu no radiniekiem turēja pa gabalu un savas ģints locekļus viņš nemaz nebija saticis. Tos bija redzējuši tikai nedaudzi cilvēki. Vilku ģints tika vareni apkaunota, kad to burvis Toraka tēvs pieslējās dvēseļēdājiem. Kopš tā laika visa ģints bija paslēpusies un kļuvusi tikpat izvairīga un nepieejama kā tās totēms.
Toraks aptaustīja noplukušo vilkādas skrandu, kas bija piešūta pie viņa kamzoļa. To viņam bija izgatavojis tētis, un tādēļ tā bija lolota. Tā bija arī vienīgā saikne ar ģinti.
- Kā lai es viņus atrodu? puisis jautāja.
- Neatradīsi, Finkedīns atbildēja. Neatradīsi, ja viņi nevēlēsies tikt atrasti.
- Un ko tad, ja tā patiešām notiks? Ja viņi nevēlēsies par mani galvot?
- Tad man nebūs izvēles iespēju. Man nāksies ievērot ģinšu likumu un tevi padzīt.
Vējš pieņēmās spēkā, un bērzi pacēla augšup zarus it kā Toraks jau būtu izraidītais un viņi baidītos tam pieskarties.
- Vai saproti, ko nozīmē būt izraidītajam? Finkedīns vaicāja.
Toraks papurināja galvu.
- Tas nozīmē to, ka tu būsi gandrīz jau miris. No tevis vairīsies ikviens. Tu tiksi vajāts kā medījums. Neviens tev nepalīdzēs. Pat es. Arī Rena ne. Mēs nedrīkstēsim ar tevi sarunāties un dot tev pārtiku. Ja mēs šo likumu pārkāptu, arī mēs tiktu izraidīti. Ja mēs tevi pamanītu Mežā, mums nāktos tevi nogalināt.
Toraku sāka kratīt drebuļi.
- Bet es taču neko sliktu neesmu darījis! viņš taisnojās.
- Tāds ir likums, Finkedīns skaidroja. Pirms daudzām ziemām, pēc lielā ugunsgrēka, kas izklīdināja dvēseļēdājus, ģinšu vecākie pieņēma šo likumu, lai tie vairs nemūžam neatgrieztos. Un lai tiem nepievienotos jauni spēki.
Uz ziemeļbrieža ādas nopilēja pirmās lietus lāses.
- Ej uz savu mitekli! nepacēlis galvu, izrīkoja Kraukļu vadonis.
- Bet, Finkedīn…
- Ej! Sapulcēsies ģintis. Vecajie izlems.
Toraks norija siekalas.
- Bet kā tad ar Tullu un Lutu, un Deiriju? Tā ir arī viņu mītne.
- Viņi uzcels citu. Kopš šā brīža ne ar vienu vairs nesarunājies! Paliec teltī! Gaidi, ko izlems ģintis.
- Cik ilgi būs jāgaida?
- Tik ilgi, cik vajadzēs. Un zini… Nemēģini bēgt. No tā būs vienīgi sliktāk.
Toraks vēroja Finkedīnu.
- Kā gan var būt vēl sliktāk?
- Vienmēr var būt sliktāk, Kraukļu vadonis sacīja.
To Toraks saprata nākamajā dienā, kad beidzot viņu satikt iegriezās Rena. Līdz tam laikam no viņas nebija ne vēsts. Telts izeja bija vērsta projām no pārējām apmetnes mītnēm, tāpēc apkārtni puisis varēja redzēt tikai pa spraugām starp ādām vai arī tad, kad gāja vajadzībās. Pārējā laikā viņš sēdēja un vērās mazajā ugunskurā, kas gailēja pie ieejas, un klausījās, kā sapulcējās ģinšu pārstāvji.
Nākamajā dienā pēc notikušā viņa miteklī iegriezās Rena. Viņas seja bija bāla, zilimelnās tetovējumu līnijas uz vaigiem kļuvušas pelēcīgas.
- Tev vajadzēja man pateikt, viņa sacīja ledainā balsī.
- Zinu.
- Tev vajadzēja man izstāstīt!
Rena iespēra pa ieejas šķērsi, un telts nodrebēja.
- Man šķita, ka spēšu no tā atbrīvoties slepšus.
Sakņupuši pie ugunskura, Rena raudzījās gailošajās
oglēs.
- Tu man meloji veselus divus mēnešus. Un nedomā stāstīt, ka klusēšana nav melošana, jo tāda tā ir!
- Es zinu. Piedod!
Rena neatbildēja. Ziemas beigās viņai mutes kaktiņā bija uzmeties mazs vasarraibumiņš, un Toraks draudzeni toreiz kaitināja, jautādams, vai tā nav bērza sēkla un kāpēc viņa to nenoslauka. Patlaban izjokošana viņam nebija ne prātā. Puisis nekad nebija juties tik slikti.
- Rena, viņš teica. Tev man jānotic. Es neesmu dvēseļēdājs.
- Skaidrs, ka neesi.
Toraks ievilka elpu.
- Tad jau tu… man piedosi?
Meitene pieskārās krevelei uz elkoņa. Pēc tam viņa ātri palocīja galvu.
Zēnu pārņēma atvieglojums.
- Es pat necerēju.
Rena turpināja kasīt kreveli.
- Mums visiem ir noslēpumi, Torak, viņa sacīja.
- Bet ne jau tādi kā šis.
- Nē, meitene atbildēja svešādā balsī. Tādi ne.
Pēc tam viņa pārsteidza Toraku, pajautādama, kurš no
dvēseļēdājiem ir uztetovējis zīmi.
- Tā bija Sešru. Kāpēc tu jautā?
Rena noplēsa kreveli un pielika nagu pie radītā jēluma.
- Kur bija pārējie?
Toraks norija siekalas.
- Tiazi mani turēja. Sikspārņu burve vēroja apkārtni. Eostra… Viņš nodrebinājās, atcerēdamies Ūpju burves spokaino koka masku. Es viņu neredzēju. Taču tur bija ūpis, kas no ledus kalna mūs vēroja…
Pēkšņi Toraks bija atpakaļ Tālo Ziemeļu tumsībā un aukstumā. Viņš sajuta Ozolu burvja vareno tvērienu. Zēns redzēja, kā Sikspārņu burve, uzmetusi kūkumu, stāv sardzē, un atcerējās ūpja oranžo redzokļu skatienu. Tad Sešru, Odžu burve, aizsedza skatienam zvaigznes un Toraks ielūkojās viņai acīs, kas bija zilākas par debesīm pirms pusnakts. Viņš skatījās uz tās nevainojami veidoto mutīti, kas vēstīja Toraka likteni, bet sieviete bez mitas durstīja viņa krūtis ar kaula adatu un iezieda ādā nogalināto mednieku asinis. "Šī zīme būs kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Vienalga, kā tu turētos pretim…"
- Torak? Rena ierunājās. Ko tu gatavojies uzsākt?
Viņš bija atgriezies teltī.
- To, ko man vajadzēja izdarīt jau sākumā. Es gribu to izgriezt. Pastāsti man par ritiem.
- Nē, viņa bez svārstīšanās atbildēja.
- Rena, tev nāksies to darīt.
- Nē! Viens tu nedrīksti pie tā ķerties, jo nepārzini burvestības.
- Man jāmēģina.
- Jā, un es tev palīdzēšu.
- Nē, ja tu man palīdzēsi, tad arī kļūsi par izraidīto.
- Man vienalga.
- Nu labi.
Rena saknieba lūpas. Reizēm viņa spēja būt neticami stūrgalvīga.
Tāpat kā Toraks.
- Rena, uzklausi mani! Pirms neilga laika viņi manis dēļ nolaupīja Vilku. Viņi to gandrīz nogalināja manis dēļ. Tāpēc es tagad viņu nesaucu, jo Vilks censtos man palīdzēt un nokļūtu briesmās. Ja manis dēļ arī tev atgadīsies kāds ļaunums…
Toraks apklusa.
- Tev nāksies zvērēt, viņš teica. Tev nāksies zvērēt pie sava loka un trim dvēselēm, ka tad, ja tikšu izraidīts, tu vairs necentīsies man palīdzēt.
Klajumā atskanēja troksnis. Toraks redzēja, kā uz viņa telts pusi velkas Kraukļu burves salīkušais stāvs.
- Rena! viņš steigšus nočukstēja. Izdari to manis dēl! Zvēri!
Meitene pacēla galvu, un viņas tumšajās acīs iegailējās divas mazītiņas uguntiņas.
- Nē, viņa sacīja.
- Ģinšu pārstāvji ir ieradušies, Seiuna noķērcās savā kraukļa balsī. Vecajie ir izlēmuši. Rena, pazūdi!