- Neko tādu, ko tu varētu man dot, Odžu burve atbildēja, un viņas seja mēnesgaismā izskatījās nedzīva.
- Kāpēc tad tu šeit stāvi? Rena vaicāja. Vai tu jau neesi sagādājusi gana ļaunuma?
Burve pavēra melnās lūpas.
- Tu man liec vilties, meitiņ. Es no tevis cerēju sagaidīt mazāk kaislības un vairāk savaldības.
- Es viņam nodarīju pāri. Es sāpināju savu labāko draugu.
Sešru nicīgi atmeta galvu.
- Cik žēl, ka tev ir tēva sirds! Tomēr… burve sašķobīja lūpas un norādīja uz nozagto laivu, tev piemīt tavas mātes drosme.
- Manī no tevis nav nekāRena nospļāvās.
- Ak, mēs abas zinām, ka tas nav tiesa. Tev ir dotības uz burvestībām. Tu prati palīdzēt garagājējam man pretoties. Varbūt man ar tevi vajadzētu lepoties?
Rēnas krūtis žņaudza naids.
- Zēns pieder man, meita. Odžu burve brīdināja.
- Viņš ir mans atalgojums par garajām ziemām, kuras pavadīju gaidot.
- Toraks pieder vienīgi pats sev.
- Nestrīdies ar mani! Cīnīties pret manu spēku var izrādīties liktenīgi.
- Varbūt arī. Taču tu neesi neuzvarama. Seiuna ir par tevi vājāka, bet reiz viņa tevi tomēr pieveica.
Rēnas vārdi sasniedza mērķi. Viņa redzēja, kā sažņaudzas burves baltās dūres.
- Ne jau ar maģijas palīdzību, Sešru klusi teica.
- Viņa izrādījās prasta zagle. Seiuna tevi man nozaga.
- Viņa mani izglāba, Rena atcirta. Es biju zīdainis, un tu mani gribēji upurēt!
- Vai to tev stāstīja viņa? Sešru izslējās kā čūska, kas gatavojas uzbrukt. Vai es tevi nēsāju deviņus mēnešus, lai nogalinātu? Nē, tev bija lemts diženāks liktenis. Burve savieba melnās lūpas. Tev vajadzēja kļūt par manu vislabāko veidojumu par manu tokorotu!
Rena vairs nedzirdēja ne varžu kurkstēšanu, ne Ezera šļakstus.
- Es būtu to paveikusi, Odžu burve turpināja. Uguns opāls būtu pievilinājis visdižāko dēmonu pašu pirmavotu -, un es to ieslodzītu savā jaundzimušajā bērnā! Savā miesā, savā meistardarbā!
Uz mirkli viņa novērsās no Rēnas un vēroja neiedomājamas slavas vīziju. Tad burve atguvās un apveltīja meitu ar nicinošu skatienu.
- Taču vecā grabaža tevi "izglāba". Un te nu tu sēdi nogurusi un bezspēcīga, šaubīdamās, vai pietiks drosmes mani nogalināt.
- Es varētu gan, Rena izgrūda caur zobiem. Es varētu tevi nošaut šajā pašā brīdī.
Sešru iesmējās.
- Nekad nedraudi, ja nespēj savus draudus īstenot, meitiņ! Pret mani tu cīnīties nespēj. Tu nevari mani pieveikt un nevari nogalināt! Atceries to!
Izstiepusi roku pret laivu, viņa pagrieza uz leju plaukstu. Rena sarāvās, it kā būtu saņēmusi sitienu, un gandrīz zaudēja līdzsvaru.
Kad viņa atguvās, Odžu burve bija izgaisusi.
Vilks skrēja gar lielā ūdens malu, un viņam degunā koda Cūskasmēles smaka. Taču ļaunā bezastaine sēdēja nesasniedzama uz klints, tāpēc viņš turpināja lēkšot, sekodams baramāsas smaržai.
Vilks aizskrēja garām līcim, pie kura pulcējās slēpņļauži, lai no Ezera dzīlēm izzvejotu dažādu mantību. Viņš izlēkšoja cauri vērīgu priežu audzei. Skriedams Vilks saoda lielā, baltā aukstuma smaržu. Viņš juta tā nemieru. Augšā bija sarosījies Pērkongrāvējs.
Pēc daudziem skrējieniem Vilks atrada baramāsu. Tā tupēja sarāvusies čokurā blakus lielajam ūdenim netālu no peldošās ādas, kas oda pēc Cūskasmēles, taču, Vilkam par pārsteigumu, izskatījās, ka viņai viss vienalga. Baramāsa bija satvērusi priekšķepās galvu un trīcēja, un gaudoja, kā bezastaini mēdz darīt, kad tie ir ļoti, ļoti skumji.
Vilks piesardzīgi viņai tuvojās. Viņš apsēdās un nolaizīja tai celi.
Baramāsa pacēla galvu un pamirkšķināja plakstus. Tad viņa bezastainu mēlē pateica kaut ko bēdīgu, ar priekšķepām apkampa Vilka kaklu un paslēpa seju viņa skaustā. Vilkam tas diez ko nepatika, taču viņš nepretojās, jo redzēja, ka baramāsa var saļimt zemē.
Drīz vien viņas gaudošana pārvērtās par šņukstiem, bet pēc tam par elsām. Vilkam par atvieglojumu, baramāsa palaida viņu vaļā. Atspiedušies viens pret otru, abi sēdēja un skatījās pāri ūdenim. Kad Vilks mēģināja nolaizīt viņas kāju pirkstus, tā saudzīgi pabīdīja viņu nost, un viņš saprata, ka baramāsa jūtas labāk.
Pacēlis purnu, Vilks paošņāja gaisu, taču no Slaikā Bezastaina nebija ne smakas. Vilks bija norūpējies. Viņa plāns atrast barabrāli nebija izdevies.
Rena tā nebija raudājusi kopš tēva nāves. Viņa jutās tukša un trausla kā olas čaumala.
• Vilks bija krietni palīdzējis. Tas bija pazudis tikpat pēkšņi kā parādījies, taču Rēnas apģērbs un āda joprojām izplatīja spēcīgu un saldu vilka smaržu, un tas bija ārkārtīgi nomierinoši. Kamēr tuvumā skraidīja Vilks, Rēnai bija vismaz viens sabiedrotais.
Nomazgājusi Ezerā seju, meitene sāka prātot, ko darīt tālāk.
Toraks vairs negribēja būt ar viņu draugos, taču, iespējams, viņa joprojām varēja izdomāt, kādā veidā tam palīdzēt.
Tāpēc domā! Rena sev skaļi teica. Ko vēlas Odžu burve?
Tai bija vajadzīgs Toraks un uguns opāls. Un burve bija pārliecināta, ka viņai viss jau ir rokā, taču pie Toraka ieradās kraukļi.
Tas Rēnai ļāva justies labāk. Galu galā burvestības bija izdevušās. Viņa bija tā, kas aizsūtīja kraukļus.
Rena sāka soļot pa akmeņaino pludmali. Nakts bija smacīga, un aplis ap mēnesi liecināja par to, ka Pasaules Gars ir nemierīgs. Bija gaidāma vētra. Taču, ja neņēma vērā divus nirējputnus, kas aizlidoja, ar spārnu galiem pieskardamies ūdenim, Ezers joprojām bija rāms. Rena domīgi ar skatienu pavadīja putnus.
Pēkšņi tie pagriezās un devās tieši virsū Rēnai.
Viņa pārsteigta strauji pieliecās.
Tie aizšāvās viņai virs galvas tik zemu, ka meitene dzirdēja nošvīkstam spārnus un varēja saskatīt spožās, sarkanās acis. Griezīgi iekliegušies, putni mainīja virzienu un pazuda niedrēs.
Rena stāvēja oļainajā krastmalā kā zemē iemieta. Viņa bija pārliecināta par to, ka tā ir vēl viena zīme. Divi jauni briedēni. Divgalvaina zivs. Ūdru ģints dvīņi. Divi putni. Visi pa pāriem. Jau ilgāku laiku gari viņai kaut ko vēlējās pateikt. Ja vien viņa spētu piekļūt būtībai…
Rena lēnām saslējās.
Lai izprastu zīmes, viņai bija pilnībā jāatver prāts. Vienalga, ko tas maksātu.
Mēness jau bija norietējis, bet Rena joprojām sēdēja un trina baltu oli pret melnu, kā tika mācījusi Seiuna. Visu nakti viņa bija šūpojusies uz priekšu un atpakaļ un berzusi oļus, nonākdama aizvien dziļākā transā.
Kadiķu dūmi reibināja galvu, un alkšņa sula koda acīs, neļaudama tās atvērt. Tā bija rituāla sastāvdaļa. Rēnai vajadzēja norobežoties no ārpasaules, lai atvērtos iekšējā acs. Lai rastu atbildi, vajadzēja apturēt domas.
Muskuļi sāpēja. Akmeņu čirkstēšana piepildīja prātu un aizveda Renu tumsībā.
Ezera un Kalnu gari, viņa čukstēja, Meža un Ledāju gari, es lūdzu jums padomu. Jūs esat man sūtījuši zīmes, un es pateicos par tām. Tagad ļaujiet man saprast to nozīmi!
Pēkšņi Rena juta, kā viņas apziņā ielaužas stipra griba. Viņa pārsteigumā gandrīz atvēra acis.
Sešru.
Zobus griezdama, Rena turpināja trīt oļus un centās noslēpties aiz skaņas čaulas.
"Es tevi redzu…" Odžu burves domas iespiedās meitenes prātā. "Es zinu tavu spēju robežas…"
Olis Rēnas rokā kļuva smags kā laukakmens, viņa ar pūlēm spēja to noturēt. Viņa centās neklausīties Sešru un turpināt iesākto.
•"Es esmu niedre un vētra, pērkons un vējš… Tu nevari uzvarēt…"