Rēnai sāpēja locekļi un reiba galva. Meitene juta, kā viņu pārņem burves griba: tā bija stiprāka par viesuli, kas nogāž varenākos ozolus.
Akmeņu čirkstēšana kļuva skaļāka. Tā pārtapa par bišu sanēšanu tūkstošiem bišu dūkoņu -, un Rena peldēja šajā skaņā un nira Ezera dzīlēs. Viņa grima aizvien dziļāk, bet pasaulē, kas palika virs ūdens, noklusa niknā gaudošana.
Nonākusi Ezera dibenā, Rena sajuta tā neiedomājamo vecumu un ciešanas.
Pēc brīža viņa šūpojās virs dziedinošā avota un vēroja, kā Odžu burves nagi skrāpē svēto mālu.
Vēl pēc brīža Rena lidinājās virs ūdens pie ledus upes ietekas Ezerā un staipīja kaklu pret saulē mirdzošo ledus sienu: tā bija naidīga, nesatricināma un nežēlīgi zila. Tik zila…
Meitene iekliegdamās pamodās.
Viņa ar krampjos savilktiem muskuļiem pieslējās kājās un aizsteberēja uz ūdensmalu.
Es esmu pārpratuši, viņa nočukstēja. Tā nav Sešru. Tas ir Ezers, kas nogalina!
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODALA
Kad Toraks un Beils iestūrēja līcī Ezera ziemeļu malā, mēness bija jau norietējis.
Viņus raidīja projām trīs drūmi stabi, un vienīgi cerība atrast Rēnas pēdas lika viņiem izkāpt krastā taču vienīgi pēc tam, kad Beils bija ziedojis kaltētās pīles gaļas strēmeli.
Nakts laikā pārmeklēt salu izrādījās par grūtu pat Torakam, un vienīgais, ko viņi atrada, bija viens Rēnas pēdas nospiedums netālu no niedrāja, bet otrs Ezera ziemeļu galā. Līča austrumu malā viņam veicās labāk.
Rēnas pēdas Toraks būtu pazinis it visur, taču viņa nebija gājusi viena. Līdzās stiepās vēl citi līdzīgi nospiedumi: slaidi un ar stipri izliektu pēdas velvi vienīgi tie bija lielāki. Sešru.
Toraks ar plaukstu paberzēja seju. Rena naktī viena šajā spokainajā vietā bija sastapusies aci pret aci ar Odžu burvi.
— Kas ar viņu noticis? Beils klusā balsī jautāja. Vai Sešru…
- Nezinu, Toraks strupi atteica. Ļauj man padomāt!
Abi visu nakti gandrīz nesarunājās; viņi pārmija vienīgi aprautas frāzes, lai vienotos, kur meklēt tālāk, un Toraks juta, ka Beils notikušajā vaino viņu. Zēns sevi piespieda domāt par pēdām.
Odžu burves ceļš veda atpakaļ Mežā, bet pēc tam pēdas pazuda. Taču cerības viesa tas, ka pludmales daļa, kas atradās tālāk no Ezera, bija nosēta ar ķepu nospiedumiem. Pēc tiem varēja spriest, ka Vilks bija skraidījis, ošņādams smaržas.
- Ar viņu kopā ir Vilks, Beils teica. Tai vajadzētu būt labai zīmei.
- Varbūt, Toraks noburkšķēja.
Viņš pētīja krastmalu. Ak, Vilk, kur gan tu esi?
Baidīdamies pievilināt Sešru, viņš neuzdrošinājās gaudot. Burves klātbūtne bija jūtama visapkārt gluži kā dūmu smarža ap izdzisušu ugunskuru.
- Ja Rena bija šeit, Beils prātoja, uz kurieni viņa būtu aizgājusi?
Toraks, noliecis galvu, sekoja viņas pēdām, kas veda no Meža uz līča austrumu malu, kur tās beidzās. Puisis pārbaudīja vēlreiz. Tas pats iznākums. Pēdas beidzās pie Ezera.
Cenzdamies nedomāt par ļaunāko, viņš turpināja meklējumus.
Seklumā kaut kas bija vilkts pa dūņām. Blakus viņš uzgāja jaunu alksni, kuram šaurā joslā bija saskrambāta miza.
- Laiva. Viņa atradusi pie šā koka piesietu laivu.
Beils smagi nopūtās.
- Tas nozīmē, ka viņa var būt it visur. Jauneklim saguma pleci. Mums jāatpūšas. Turpināsim no rīta, kad būs gaišs. Citādi mēs pieļausim kļūdas.
"Es sāku kļūdīties jau pirms kāda laika," Toraks nodomāja.
Lai izvairītos no sardzē stāvošajiem stabiem, viņi apbrauca ap priežu puduri, iegrieza smailīti nākamajā līcī un uznesa to labu gabalu augšup pa mežainu nogāzi, kas slējās aiz krastmalas. Beils sadalīja atlikušo pīli, un viņi neomulīgā klusumā paēda.
Rītausma vairs nebija tālu, taču Mežs aizvien vēl bija dīvaini kluss. Nebija dzirdamas ne vardes, ne sienāži. "Un arī putni ne," Toraks nemierīgi nodomāja. Vienīgi Rips un Reka, kas sagādāja nepatikšanas, knābādami puiša mantas.
No vietas, kur viņš sēdēja, Toraks rietumu krastā redzēja mirguļojam ugunskurus. Viņš prātoja, ka pie kāda no tiem vajadzētu būt arī Kraukļu ģintij. Finkedīns droši vien meklēja Renu.
- Torak, Beils pārtrauca viņa domas.
- Ko? puisis atsaucās.
- Es saprotu, ka Rēnai tev to vajadzēja pastāstīt agrāk.
Toraks sakoda zobus. Kad Beils pieminēja Renu, tas bija tā, it kā viņš Torakam plēstu nost kreveli no miesas.
- Taču tas, ka viņas māte ir… Es gribēju teikt tam nevajadzētu izjaukt jūsu draudzību.
- Visu izjauc tas, Toraks sacīja, ka viņa man to nepateica.
Taču īstenībā viņš tam sāka arvien vairāk un vairāk neticēt.
< Nēsāt sevī šādu noslēpumu, Beils papurināja galvu. Kas par nastu!
Toraks pacēla akmeni un meta ar to pa koka stumbru. Viņš netrāpīja. Kraukļi pacēla galvas un veltīja puisim pārmetošus skatienus.
- Tomēr, Beils bez žēlastības turpināja, viņa ir stipra. Drosmīga arī.
Toraks pagriezās pret ceļabiedru.
- Nu labi. Pateici, ko gribēji, bet tagad liec man mieru!
Savācis savas mantas, viņš aizgāja dažus soļus nostāk, nometās zemē un pagrieza Beilam muguru.
Būdams iejūtīgs, Roņu puisis apklusa.
Toraks vairs nedusmojās, un, kaut gan bija pārguris, viņš zināja, ka neaizmigs. Lai visu padarītu vēl sliktāku, Rips un Reka uzvedās gluži neciešami. Reka plivināja spārnus un tēloja izsalkušu putnēnu, bet Rips knābāja Toraka naža spalu.
- Beidziet! puisis uzsauca. Skaidrs, ka no tā nebija nekāda labuma.
Viņš pasvieda Ripām gaļas strēmeli. Krauklis to izlikās neredzam un turpināja uzbrukt nazim.
- Pārtrauc, Toraks aizsmacis nočukstēja.
- Kas noticis? Beils klusi uzsauca.
Toraks neatbildēja.
Rips uz viņu skatījās nevis prasīja ēst, bet tikai skatījās. Putna acis bija melnas kā pirmsākumi, un viņa kraukļa dvēseles tiecās pie Toraka.
Zēns novērsa skatienu no Ripa un palūkojās uz naža spalu, bet pēc tam atkal uz kraukli. Viņš pagrieza galvu un paraudzījās Beilā. Puisis mēģināja runāt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.
Roņu jauneklis pamanīja viņa sejas izteiksmi un piegāja tuvāk.
Joprojām neko neteikdams, Toraks izvilka nazi no maksts un sāka drudžaini darboties gar cīpslām, ar kurām bija nosaitēts rokturis. Tās bija savilktas cieši pirms tētis tika nogalināts, viņš vasarā tās tika pārsaitējis un pat kraukļa knābis tām nenieka nespēja padarīt.
Neprasīdams nekādus paskaidrojumus, Beils pasniedza Torakam savu nazi.
- Griez pušu, viņš teica.
Kad cīpsla bija pārgriezta, to nenācās grūti noraisīt. Kamēr Toraks noplēsa pēdējo slāni, viņa sirds dauzījās kā negudra.
Koki pieklusa.
Ezers aizturēja elpu.
Kad Toraks pamanīja lietu, kas tik daudz vasaru bija gulējusi paslēpta tēva naža spalā, viņam pa sāniem sāka līt sviedri. Viņš nazi sasvēra uz vienu pusi, un no roktura, kurā tētis bija izgrebis dobumu, kaut kas ieripoja Torakam plaukstā. Zēns lūkojās uz mazo nieciņu, kas nebija lielāks par sarkankrūtīša olu, bet kuram piemita spēks, kas spēja pakļaut Citpasaules dēmonus; virs ledus upes klintīm parādījās saule, un dziļi uguns opāla aukstajā sirdī uzliesmoja spilgta gaisma.
Beils skaļi ievilka elpu.
- Visu šo laiku…
Toraks neatbildēja. Viņam atkal bija divpadsmit vasaru, un viņš bija nometies uz ceļiem blakus tēvam.