Pēdējā mirklī, pirms visu pārklāja ūdens, zēns pamanīja tuvojamies Vilku. Toraks klumburēja viņam pretim un apķērās barabrālim ap kaklu…
…un vilnis aiznesa viņus abus.
-r
I oraks atjēdzās guļus uz muguras, un viņa seju patagoja lietus.
Virs viņa bērza zarā karājās beigta zivs. Vētra bija beigusies. Plūdi viņu bija aiznesuši uz akmeņainu nogāzi, kur mētājās salauzti kociņi. No Vilka nebija ne miņas. Toraks lūdzās, kaut barabrālis būtu atradis drošu patvērumu.
Zēns pieslējās uz elkoņa. Viņš bija sadauzījies vienos zilumos, taču citādi neskarts.
Viņš bija arī ielenkts.
Aiz pīķu meža, kas bija vērsts pret viņu, Toraks redzēja Mežakuiļus, Vilkus un Kraukļus varbūt kādus astoņdesmit spēcīgus vīrus. Dažus viņš pazina tur stāvēja Tulls, Rauts, Mehīgans -, taču viņi skatījās uz Toraku kā uz svešinieku. Tie bija netīri, nobijušies un gatavi nogalināt.
Blakus puiša gurnam dubļos ieurbās bulta. Toraks piecēlās. Viņš bija viens un neapbruņots. Plūdi bija aiznesuši pat cirvi.
TRĪSDESMIT SESTĀ NODALA
•Tad viņš vīriem aiz muguras uz nogāzes pamanīja Vilku, kas gatavojās doties Torakam palīgā.
"Paliec, kur esi!" zēns ierējās. "Viņu ir par daudz!"
Vilks nekustējās.
Atskanēja satraukta murmināšana. Viņiem nepatika tas, ka Toraks runā vilku valodā.
Torakam pa deniņiem trāpīja akmens. Puisis noturējās kājās. Ja viņš tagad nokristu, tās būtu beigas.
- Nekādu akmeņu! atskanēja pazīstama balss, un pīķi pašķīrās, lai palaistu cauri Finkedīnu.
Smagi balstīdamies uz nūjas, viņš piegāja pie Toraka, tad, aizsegdams puisi ar savu ķermeni, pagriezās pret pūli.
- Ej malā, Finkedīn! iesaucās Mežakuiļu ģints vadonis. Es atradu izraidīto! Man pienākas gods viņu nogalināt!
Vīrs pagriezās pret dēlu, un Aki nodrebēja, taču nenobijās paust savu viedokli:
- Viņš varēja glābties pats, taču tā vietā Toraks palīdzēja man! Tēvs, tu nedrīksti viņu nogalināt, tas nebūs pareizi!
- Nebūs pareizi? Mežakuiļu vadonis ar dūri iebelza Aki tā, ka tas tika aizsviests labu gabalu tālāk. Viņš ir izraidītais! Tāds ir likums!
- Kā tu drīksti tā runāt? lauzdamies caur pūli, kliedza Beils. Toraks izglāba jūs visus!
- Viņš brīdināja jūs par plūdiem, Rena elsoja viņam aiz muguras. Meitene bija noskrandusi un nikna. Ja nebūtu Toraka, jūs būtu noslīkuši visi līdz pēdējam vīram!
- Neklausieties šajā skuķī! iekliedzās kāds vīrs vienīgais Ūdru ģints pārstāvis, kuru Toraks spēja pamanīt pūlī. Tā ir vienīgi viņa vaina! Izraidītais sadusmoja Ezeru, viņš izraisīja plūdus!
- Nē, Jolun, Finkedīns iebilda. Tas nebija Toraks. Tā bija Odžu burve.
- Odžu burve, Mežakuiļu vadonis smīkņāja. Tā tu gan saki, bet kur viņa ir? Šeit mēs redzam dvēseļēdāju!
Viņš piebikstīja Torakam ar pīķi.
- Viņš nav dvēseļēdājs, Finkedīns teica. Viņš ir izgriezis zīmi, jūs visi varat apskatīt rētu.
Taču Mežakuiļu vadoņa pusē bija pūļa atbalsts, un tas piešķīra viņam drosmi.
- Viņš ir izraidītais! Likums paredz, ka izraidītajam jāmirst!
- Tādā gadījumā šis likums ir jāmaina! Kraukļu vadonis atcirta.
- Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu tā vēlies?
- Tāpēc, ka tā būs pareizi.
- Viņš ir dvēseļēdājs un izraidītais…
- Viņš ir mans audžudēls! Finkedīns ieaurojās.
No kokiem gaisā pacēlās kraukļi. Cilvēki kāpās atpakaļ.
Mežakuiļu ģints vadonis nervozi aplaizīja lūpas.
- Kopš kuriem laikiem?
- Kopš šā brīža, Kraukļu vadonis apliecināja.
- Finkedīn! iesaucās Rena. Ker!
Meitene pasvieda tēvocim Toraka nazi, un viņš to noķēra un pārvilka ar asmeni pāri apakšdelmam, uz kura parādījās asins lāses. Satvēris Toraka plaukstas locītavu, viņš to pašu izdarīja zēnam, un, kamēr Finkedīns runāja rituāla vārdus, abi stāvēja, sadevušies rokās. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret pūli un viņa zilās acis liesmoja.
• Ja viņš joprojām ir izraidītais, tad tāds būšu arī es! Nogaliniet viņu un jums nāksies nogalināt arī mani!
Mežakuiļu vadonis satvēra pīķi, taču palika uz vietas.
Neviens nekustējās.
Taču Toraks nojauta, ka pat Kraukļu vadonis vairs ilgi nespēs viņus novaldīt. Vīru drūmajās sejās bija redzama nežēlīga apņēmība; tie nikni žņaudzīja rokās cirvjus un pīķus. Viņi tikko bija pārdzīvojuši postošu nelaimi un vēlējās kādu tajā vainot. Ja Finkedīns vai Beils, vai Rena stātos tiem ceļā, viņi aizietu bojā.
Paņēmis no Kraukļu vadoņa savu nazi, Toraks klusi sacīja:
- Es negribu aptraipīt rokas ar tavām asinīm.
Mežakuiļu vadonis puisi kaitināja:
- Slēpies aiz audžutēva muguras?
- Finkedīn, Toraks steidzināja, man pašam jāstājas viņiem pretim.
Kraukļu vadonis negribīgi pakāpās sānis.
- Kur tagad ir tava drosme, izraidītais? Mežakuiļu vadonis ņirgājās.
- Tā ir savā vietā, Toraks atbildēja.
Beidzot atrasties aci pret aci ar vajātājiem bija dīvains atvieglojums.
- Vairs nekādas slēpšanās, man tas apriebies! viņš iesaucās un, plaši izpletis rokas, nogāja garām pīķiem. Es esmu šeit! Ja gribat, varat mani nogalināt! Kuram kāda daļa gar to, ka neesmu īstais mērķis? Kam daļas, ka dvēseļēdāji to vien vēlas? Gan Ozolu burvis, gan Ūpju burve, gan arī Odžu burve joprojām ir kaut kur tuvumā! Nogaliniet mani, un jūs neko neatrisināsiet!
- Tas ir triks. Mežakuiļu vadonis nospļāvās. Neklausieties. Viņš ir dvēseļēdājs!
- Es biju dvēseļēdājs, Toraks skaļi teica. Viņi mani par tādu padarīja pret paša gribu. Puisis ar dūri uzsita pa rētu. Es izgriezu viņu zīmi ar šo!
Vicinādams nazi, viņš uzmeta skatienu Rēnai, un meitenes lūpas pavērās, jo viņa saprata, ko Toraks gatavojas darīt.
- Tēvs iedeva man šo nazi, kad gulēja uz miršanu, zēns turpināja, un, lūk, kā esmu iecerējis to izmantot: pierādīt jums reizi par visām reizēm, ka neesmu dvēseļēdājs!
Kamēr Toraks raisīja vaļā pieres apsēju, kuru bija aptinis ap naža spalu, viņam ausīs zvanīja. Ļaudams briežādai nokrist zemē un sašķiebis naža rokturi uz vienu pusi, viņš ļāva saujā ieripot baismīgajai nastai. Uzliesmoja uguns opāla aukstā, sarkanā gaisma.
Mežakuiļu vadonis noelsās.
Finkedīns ciešāk satvēra nūju.
Ikvienu seju pārvērta pārsteigums un godbijīgas bailes.
- Uguns opāls. Toraks pacēla akmeni tā, lai visi to redzētu. Dvēseļēdāju spēka sirds. Pēdējā lauska no tā, kuru mans tēvs sadauzīja gabalos. Mans tēvs, viņš cieši paskatījās Mehīganā, kas izaicināja dvēseļēdājus un satrieca viņu spēku! Un tagad uguns opāls ir mans\parKāds ierunājās klusā balsī:
- Atdod to man!
Toraks pagriezās.
Divdesmit soļus aiz pīķu ielenkuma kalna galā stāvēja Odžu burve. Seja un locekļi tai bija klāti ar Ūdru svēto mālu, un viņa rimti lūkojās lejup necilvēcīga un neuzvarama.
Pūlim pārskrēja trīsas.
- Dvēseļēdāja… Odžu burve…
- Nenāciet klāt! Sešru brīdināja, pavērsusi pret pūli rādītājpirkstu. To, kas centīsies mani apdraudēt, gaida nāve.
Dvēseļēdāju spēks un bailes, kuras iedvesa Odžu burve, bija tādas, ka neviens pat nepakustējās.
- Atdod to man! viņa sacīja Torakam, un šie vārdi bija kā glāsti, kas domāti viņam vienīgajam.