- Laiks doties atpakaļ, viņš stingri teica. Un, Torak, tagad mēs Rēnai par uguns opālu neko nestāstīsim. Viņai tāpat pietiek, par ko domāt.
Kad trijotne sasniedza apmetni, Rena viņus jau gaidīja. Meitene paskatījās uz Toraka pieri un pamāja ar galvu.
- Nūja. Es saprotu. Viņa vērsās pie Finkedīna: Taču baltās joslas nav gluži baltas, vai ne?
Kraukļu vadonis paraustīja plecus.
- Viņš ir iededzis pārāk brūns. Taču tas pāries.
- Ko tas nozīmē? Toraks nesaprata. Ko tu esi izdarījis?
Finkedīns satvēra puiša roku un pacēla to gaisā, bet pēc tam uzrunāja visus, kas viņiem tuvojās.
- Jūs visi esat liecinieki, vīrs sacīja skanīgā balsī. Šis ir mans audžudēls, kas reiz bija izraidītais, bet tagad tāds vairs nav. Viņam nebija ģints, taču kopš šā brīža šo zīmju dēļ viņš pieder pie visām ģintīm!
Cilvēki smaidīja, atskanēja piekrītoša murmināšana, un Toraks saprata, ka tam, ko Finkedīns bija izdarījis ar viņa pieri, ir panākumi.
Beils paskaidroja:
- Viņš izraidītā zīmi ir sadalījis četrās daļās: katrai no četrām ģinšu grupām viņš ir veltījis citu krāsu. Baltā nozīmē Ledus ģintis, sarkanā Kalnu iemītniekus, zaļā Mežu, bet zilā Jūru. Izskatās iespaidīgi. Jauneklis plati pasmaidīja. Tiešām. Nu ir krietni labāk.
Toraks joprojām prātoja, ko tas varētu nozīmēt, kad no kaut kurienes parādījās Rips un Reka. Reka ar ķērkšanu tracināja nometnes suņus, bet Rips, kas kaut ko turēja knābī, nometa zemē nesamo, kas gandrīz uzkrita virsū Beilam. Pēc mirkļa abi kraukļi, kūleņodami gaisā viens pāri otram un aizsmakušās balsīs ķērkdami, bija jau projām.
Beils pacēla to, ko bija nometis krauklis, un sarauca uzacis.
Lūk! Viņš pasniedza to Torakam.
Tas izrādījās ar ģints piederības liecībām apzīmētais olis. Uz tā joprojām bija manāmi Toraka pieskārieni, taču katrs kriksītis zaļo mālu, kas to ietvēra kā čūska, bija rūpīgi noknābāts nost.
Toraks kopā ar Beilu iestūrēja niedru laivu Ezerā, un, kad viņi bija sasnieguši dziļāku vietu, Toraks iemeta oli ūdenī un nolūkojās, kā tas pazūd tumšzaļajā dzelmē.
Joluns bija iepriecināts.
- Ezers to paglabās uz mūžīgiem laikiem.
Tāpat domāja arī Toraks. Sākumā viņš no Ezera bija baidījies, taču ar laiku atausa apziņa, ka tas nav nedz labs, nedz slikts vienīgi ļoti, ļoti vecs.
Kad viņi no jauna bija sasnieguši cietzemi, Beils un Joluns aizgāja aprunāties par laivām un Torakam beidzot radās izdevība uzmeklēt Renu.
Viņa sēdēja krastmalā un eļļoja loku. Toraks apsēdās meitenei blakus, taču viņa nepacēla skatienu.
Pēc brīža Rena ierunājās:
- Tas ir tik ļoti samircis, ceru, ka nesavērpsies.
Toraks uz viņu paskatījās.
- Ja to nebūtu izdarījis Beils, vai tu pati to spētu?
Meitene turpināja ieziest koku, kas jau tāpat bija spīdīgs.
- Jā, viņa izgrūda caur zobiem. Kura cilvēka dzīvību tad tu gribēji ziedot, kad sadauzīji uguns opālu?
- Nezinu, Toraks atzinās. Tāpat kā nezinu, kādēļ tēvs man to atstāja. Šķiet, viņš domāja, ka kādā jaukā dienā man to ievajadzēsies.
- Bet kādēļ to tik ilgi vajadzēja glabāt? Viņš varēja to iznīcināt uzreiz!
Arī Toraks bija par to domājis. Viņš iztēlojās uguns opāla neiedomājamo skaistumu. Varbūt tētis vienkārši nespēja sevi piespiest to izdarīt?
Viņš pagriezās pret Renu.
- Tava māte. Vai vienmēr esi par to zinājusi?
Pa meitenes kaklu augšup sāka kāpt sārtums.
- Nē, pēc tēva nāves man to izstāstīja Finkedīns.
- Tad… tad tev bija jau kādi septiņi vai astoņi gadi. -Jā.
- Droši vien tas nebija viegli.
Rena, cenzdamās noslēpt skumjas, uz viņu paskatījās.
Toraks pagrāba smiltis un kaisīja tās no saujas saujā.
- Kā tas atgadījās? viņš jautāja. Es vēlējos jautāt kā viņai izdevās…
Rena sašķobīja lūpas un tad, raudzīdamās uz smiltīm starp basajām kājām, izspļāva visu skumjo stāstu kā indi.
- Kad tā pameta manu tēvu, lai piebiedrotos dvēseļēdājiem, viņa nomainīja vārdu. Cilvēki nodomāja, ka viņa ir mirusi. Bet mans tēvs gan ne. Finkedīns mēģināja viņu pierunāt šo sievieti aizmirst. Viņš to nespēja. Tad tā slepšus pie viņa atgriezās. Neviens par to nezināja. Viņai bija vajadzīgs vēl viens bērns zīdainis. Mans brālis… šādiem mērķiem bija par vecu. Un Sešru tika pie vēl viena bērna. Pēc tam viņa tēti no jauna pameta. Viņa salauza tam sirdi. Bet viņai bija vienalga. Sešru mani iznēsāja slepšus. Es nezinu, kā tas atgadījās, taču Seiuna mani viņai atņēma. Es biju ļoti maza. Man pat nebija vārda.
- Kāpēc Seiuna tevi pieņēma? Toraks jautāja. Ne jau žēlastības dēļ.
Rena skumji pasmaidīja.
- Protams, ne. Viņai vajadzēja, lai Odžu burve beigtu mani izmantot… meitene ievilka elpu. Lai kā arī būtu, Seiuna visiem stāstīja, ka tētis Biezajā mežā ir sadraudzējies ar sievieti, kas pēc tam nomirusi; viņa teica, ka šī sieviete ir mana māte. Visi viņai noticēja. Rena sažņaudza dūres. Seiuna mani izglāba. Dažreiz man riebjas to atcerēties. Man jābūt viņai pateicīgai par visu.
Toraks klusēja. Pēc brīža viņš jautāja:
- Kāpēc Odžu burvei ievajadzējās zīdaini?
Rena vilcinājās.
- Vai drīkstu to pastāstīt vēlāk? viņa vaicāja.
Bārstīdams smiltis no saujas saujā, Toraks pamāja ar
galvu.
- Kas vēl to zināja?
- Vienīgi Finkedīns un Seiuna. Viņš teica, ka tas būšot mans noslēpums, līdz es pati to vēlēšoties kādam atklāt. Nolikusi zemē loku, viņa ieskatījās Torakam acīs. Es gribēju tev pateikt, zvēru! Es jūtos ļoti slikti tāpēc, ka to neizdarīju!
- Es zinu, Toraks teica. Es arī atvainojos par visām muļķībām, ko sarunāju. Es tā negribēju. Tu taču saproti, vai ne?
Rēnas seja atdzīvojās. Viņa ar elkoņiem atspiedās pret ceļgaliem un paslēpa seju plaukstās. Viņa neizdvesa ne skaņu, taču Toraks redzēja, ka meitenes pleci ir saspringti.
Viņš lempīgi apskāva draudzeni. Kādu mirkli viņa centās atvirzīties, taču pēc tam atslābinājās un ar muguru atspiedās pret Toraku. Rena puisim šķita maziņa, silta un stipra.
- Es neraudu, viņa murmināja.
- Es zinu.
Pēc mirkļa viņa izslējās un, ar plaukstas virspusi noslaucījusi degunu, izlocījās no Toraka apskāviena.
- Tev paveicies, viņa šņukstēja. Tu nekad neesi pazinis savu māti.
- Jā. Taču es atceros savu pamāti vilcēni.
Sekoja vēl viens šņuksts.
- Kāda viņa bija?
- Viņai bija mīksts kažoks un mēle kā silta smilts. Dažreiz viņas elpa oda pēc iepuvušas gaļas.
Rena iesmējās.
Sēdēdami plecu pie pleca, viņi vērās pāri Ezeram. Toraks dzirdēja, kā ienirdama noplunkšķinās ūdensžurka un kā ar asti pa ūdeni tālumā uzsit bebrs. Apveltīdams viņus ar uzmanību, iznira ūdrs un, atstādams aiz sevis burbuļu taku, atkal pazuda zem ūdens.
Nolūkodamies šajās norisēs, Toraks juta, ka uzlabojas garastāvoklis. Ja vien tuvumā būtu Vilks, viņš varētu būt mierā ar visu.
Kā atbilde no Meža atskanēja žēlabains kauciens.
Toraks pagriezās un aprauti ierējās: "Es esmu šeit!"
- Nabaga Vilks, Rena sacīja.
- Jā, viņš ilgojas pēc bara.
- Man šķiet, viņš ilgojas arī pēc tevis.
- Nāc nu! puisis pavilka viņu aiz rokas. Iesim un šo iepriecināsim!
Vilku nenācās meklēt: viņš pats pievienojās pārītim, kas stāvēja priežu pudurī netālu no nometnes.