Tuvodamies Torakam, viņš izklaidīgi luncināja asti. Vilks bija pieglaudis ausis, un mirdzums no viņa acīm bija zudis.
Sakņupis blakus barabrālim, Toraks pakasīja viņam sānus.
Vilks nogūlās un nolika purnu uz ķepām. "Es ilgojos pēc bara," viņš teica.
"Es zinu," Toraks vilku valodā atbildēja. Viņš domāja par Vilka pieķeršanos mazuļiem un tumšspalvainajai vilcenei. Vilks tos bija pametis viņa dēļ.
"Es esmu tavs bars," Toraks sacīja.
Vilks ar asti pabūkšķināja pa zemi. Pēc tam viņš piecēlās un nolaizīja Torakam degunu.
Zēns to pašu izdarīja Vilkam un maigi iepūta viņam skaustā. "Es nekad tevi nepametīšu."
Vilks kulstīja asti, un viņa acis spīdēja.
Paziņojusi, ka kaut kas jāatnes no apmetnes, Rena aizskrēja. Drīz vien viņa bija atpakaļ ar lielu alkšņa koka bļodu, uz kuras bija izgrebti ūdri. Toraks palīdzēja to novietot ērgļpapardēs. Tā nelabi oda. Bļoda bija pilna ar kazragu eļļu, kurā peldēja dīvaini, melni veidojumi.
- Joluns uzstāja, ka man tā jāpaņem, Rena paskaidroja. Viņš teica, ka vilki esot īpaši, jo protot skaļi dziedāt. Lūk, viņa vērsās pie Vilka. Ceru, ka tev garšos!
Kad abi bija aizgājuši gabaliņu tālāk, lai atbrīvotu Vilkam telpu, tas piegāja pie trauka, lai to apostītu. Tad viņš sāka lakt. Vilkam garšoja. Pēc neilga laika viņš no bļodas malām nolaizīja pēdējos eļļas pilienus.
- Kas bija tie melnie gabaliņi? Toraks jautāja.
- Kaltētas brūklenes, Rena atbildēja.
Toraks uz mirkli aizmirsa par dvēseļēdājiem un iesmējās.
