Выбрать главу

"Kurp lai es tagad dodos?" viņš bažījās. "Kur es iede-

ros?"

Vēl viena vēja brāzma, un vītoli atbildēja: "Tu iederies šeit. Mežā."

Klausīdamies kokos, viņš aizmiga.

Toraks spēji pamodās.

Balsis. Augšā uz nogāzes.

Viņš ar dunošu sirdi palika nekustīgi guļam.

Ja šie cilvēki būtu mednieki, tie nesarunātos, viņš prā­toja.

Cik klusi vien spēdams, Toraks izlīda no būdas, uzmeta plecā bultu maku un loku, nojauca būdu un, lai nomāktu savu smaržu, izkaisīja apkārt sapluinītas ķiploku lapas. Viņš ierāpās vītolu biežņā. Ēnas bija garas, taču pirmās zvaigznes vēl nebija redzamas. Tātad ilgi viņš nebija gulē­jis.

Balsis tuvojās, taču piecdesmit soļus no Toraka uz nogāzes apstājās. Cauri krūmiem viņš uz aļņu takas, kuru pats nesen bija izmantojis, saskatīja Odžu ģints mednie­kus. Suņu tur nebija. Lieliski. Un viņš taču no takas bija aizslaucījis visas pēdas. Skaidrs, ka bija.

Tur nesarunājās tikai Odžu ģints pārstāvji. Izskatī­jās, ka arī daži Kraukļi bija ar tiem sastapušies uz takas. Toraks redzēja Tullu, Saielotu un Finkedīnu. Viņš redzēja arī Renu. Glūnēt uz viņiem kā svešiniekam un nedrīkstēt iet tuvāk bija neizsakāmi sāpīgi.

Toraks vēroja, kā Odžu ģints mednieki, kas bija jau­nāki, ar cieņu pagaida, lai pirmais sāk runāt Finkedīns, kas apbrīnoja viņu nomedīto stirnu buku, bet pēc tam Odzes mazliet palielījās. Viņš redzēja, kā divi Odžu ģints bērni kautrīgi lūkojas Renā, kas izlikās tos neredzam, bet ar saberztiem lazdu riekstiem pulēja loku.

Kļuva saklausāmas vīru balsis. Tie runāja par Aki.

-    Viņa nožēlojamie suņi gandrīz izjauca mums medī­bas! žēlojās Odžu mednieks. Ja tas tā turpināsies…

-   Neturpināsies, Finkedīns sacīja. Aki Toraku neno­ķers.

»

-   Taču šie suņi iztramda medījumu, turpināja gaus­ties vīrs no Odžu ģints. Jo ātrāk izraidītais būs prom no mūsu medību laukiem, jo labāk.

-    Ak, patlaban viņš jau ir gabalā, Finkedīns teica, un viņa balss mierīgajā vakarā bija labi dzirdama. Nav jau tāds muļķis, lai blandītos šeit apkārt, līdz sākas ģinšu sapulce.

Ģinšu sapulce. Toraks bija gluži aizmirsis par lielo sanākšanu, kura notika reizi trīs vasarās un kurai drīz vien vajadzēja norisināties pie Baltupes grīvas tuvāk par divu dienu gājumu no vietas, kur viņš slēpās.

Mednieki atvadījās un šķīrās: Odzes devās uz savu nometni dienvidos, kas atradās Baltupes krastos, bet Kraukļi uz rietumiem.

"Neaizej!" Toraks domās lūdzās Finkedīnu. Kad pui­sis redzēja dūšīgo augumu kopā ar Renu pazūdam starp kokiem, viņš jutās pasaulē lieks. Toraks pagājās viņiem pakaļ un skatījās, līdz sāka sūrstēt acis.

Ilgi pēc tam, kad tie bija aizgājuši, viņš atgriezās vītolu biežņā, bet apkārt aizvien tumšāka kļuva nakts.

Iekrakšķējās sauss zariņš.

Toraks saspringa.

Vēl viens krakšķis. Skaļš. Kāds to darīja apzināti.

-   Tā esmu es, čukstēja Rena. Kur tu esi?

Jauneklis sastinga. Viņš nedrīkstēja atbildēt. Tādējādi

viņš pakļautu Renu briesmām.

-   Torak! šoreiz izklausījās, ka viņa ir vienlaikus gan dusmīga, gan nobijusies. Tu biji atstājis uz takas sakoš­ļātu lūku. Man nācās aizvākt pierādījumu, pirms to bija pamanījuši citi!

Viņš neieredzēja savu klusēšanu.

-    Nu labi, Rena elsoja, varbūt pēc tā, ko pateikšu, tu pārdomāsi! Iečabējās pērnās lapas. Es atnesu tev to, kas nepieciešams, lai tiktu vaļā no dvēseļēdāju tetovē­juma. Esmu šeit tāpēc, lai tev izstāstītu, kā to izdarīt, viņa mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Ja tu nelīdīsi laukā tieši tagad, es iešu projām!

SESTĀ NODALA

Ko tu dari? Toraks čukstēja, ievilkdams Renu biežņā. Ja nu kāds tevi ierauga!

-   Neieraudzīs, viņa atbildēja pārliecinātā balsī, taču īstenībā jutās nedroša. Es atnesu tev mazliet pārtikas un guļammaisu, taču man neiešāvās prātā nospert cirvi, tāpēc tev nāksies…

-   Rena! Nē. Tu nedrīksti būt iejaukta manās nepatik­šanās!

-    Es jau esmu tajās iejaukta. Apēd laša plāceni!

Kad puisis nekustējās, viņa piebilda:

-   Ja reiz tu to nevēlies, es metīšu zemē, lai atrod kāds zvērs.

Šie vārdi sasniedza mērķi, un Toraks plāceni izkampa viņai no rokas un iznīcināja ar niknu uzcītību. Sakņupuši viņam blakus pēc purva smaržojošajā tumsā, meitene prā­toja, kad viņš pēdējo reizi bija ēdis.

-   Laša plāceņi man vēl ir krājumā, Rena teica. Un vēl asinsdesa un kaltēta sumbra mēle, un maisiņš ar

riekstiem. Ja būsi taupīgs, pusei mēneša vajadzētu pie­tikt.

Rena saprata, ka viņa runā par daudz. Taču Toraks izskatījās tik savāds. Pieres apsējs darīja viņu vecāku, un seja bija saspringta. Puisis nemitīgi skatījās apkārt, it kā no tumšajām pazarēm ik mirkli varētu izlēkt mednieks.

"Lūk," viņa nodomāja, "kā jūtas medījums."

Taču skaļi viņa pajautāja, kur ir Vilks, un Toraks pa­vēstīja, ka tas devies jaukt pēdas Aki. Viņš savukārt apvai­cājās, kā Rēnai izdevies izmukt no Finkedīna, un meitene pastāstīja, kā samelojusi, ka jāatgriežas pārbaudīt dažus slazdus, tad savākusi iepriekš noslēptos pārtikas krājumus un meža balodi, kas bija jānes uz nometni kā pierādījums tam, ka viņa tiešām pārbaudījusi "lamatas". Rena neko neteica par smagumu krūtīs, kas radās, kad viņa mānīja Finkedīnu, un par sāpēm tēvoča acīs, kad viņš saprata, kas šai padomā.

-    Viņš noprata, ka es šeit slapstos, vai ne? Toraks jautāja. Finkedīns pieminēja ģinšu sapulci. Vai viņš gri­bēja mani brīdināt?

-    Šķiet gan. Droši vien.

Rena pasniedza Torakam vēl vienu laša plāceni un kom­pānijas pēc apēda pāris riekstu. Tad viņa sacīja:

-   Es cenšos saprast, kā tas viss varēja atgadīties. Šie staltbrieža ragi ar nokasītajām Aki zīmēm. Kāds to ir izda­rījis ar nolūku. Kāds vēlējās, lai tevi padzen.

Toraks uzmeta viņai skatienu.

>

-   Dvēseļēdāji.

Viņa pamāja ar galvu.

-   Tagad šiem jau vajadzētu būt atpakaļ no ziemeļiem. Un viņi zina to, ka tu esi garagājējs. Dvēseļēdāji vēlas iegūt tavu spēku.

-   Viņi vēlas iegūt arī uguns opāla pēdējo lausku.

-    Lai kur arī tā būtu.

Tumšzilajā naktī, slīdēdamas starp kokiem, sasaucās jaunās pūces un virs ērgļpapardēm, klusi švīkstinādami spārnus, zibēja sikspārņi.

Toraks ar plaukstas virspusi noslaucīja lūpas.

-   Rena, viņš sacīja. Piedod!

-    Ko?

-   Par visu, kas noticis. Par to, ka nepastāstīju tev par tetovējumu. Ja vien es būtu tev pastāstījis! Vienkārši… vienmēr šķita, ka nav īstais brīdis.

Rēnai aizžņaudzās rīkle.

-   Es zinu, ka tā mēdz gadīties. Tas nav viegli. Es do­māju izstāstīt noslēpumus.

-   Jā. Piedod!

Viņi beidza ēst, Toraks uzsēja uz muguras guļammaisu un uzmeta plecā loku un bultu maku, bet Rena sakārtoja pārtikas somu un vītola zaros ģints aizbildnim ievietoja lašu plāceņa gabaliņu. Kolīdz viņa to bija izdarījusi, mei­tene vēlējās, kaut būtu to paveikusi mirkli vēlāk, lai nere­dzētu Toraks. Puisis sacīja, ka viņam vienalga, taču Rena redzēja, ka tā nav tiesa.

-   Dīvaini, viņš teica. Visu mūžu rīkojos tieši tāpat, taču neesmu ticis pie aizbildņa.

-   Tie tik un tā skaitās ziedojumi. Mežam.

-    Es ceru.

Toraks brīdi klusēja un tad jautāja: