Virs pasaules malas parādījās dzeltena gaisma, taču kraukļi joprojām riņķoja un pētīja "medījumu".
Pēkšņi viens no tiem sakļāva spārnus un krita zemē no debesīm.
Toraks nometa abus dūraiņus, lai būtu gatavībā.
Krauklis lēnām noplanēja uz sniega. Kad putns paskatījās uz slēpni, no knābja tam kūpēja garaiņi. Kraukļa spārnu pletums bija platāks par Toraka uz sāniem izstieptām rokām, un tas bija pilnīgi melns. Acis, spalvas, kājas, nagi viss kā Pirmajam Krauklim, kas pamodināja sauli no ziemas miega un par to tika sadedzināts.
Tomēr šis krauklis vairāk interesējās par vāveri, kurai tas tuvojās piesardzīgā, stīvā gaitā.
- Tagad? čukstus jautāja Toraks.
Rena papurināja galvu.
Krauklis kā izmēģinādams ieknāba vāverei. Pēc tam tas palēcās augstu gaisā, no jauna piezemējās un aizlidoja. Tas gribēja pārbaudīt, vai dzīvnieks patiešām ir beigts.
Kad vāveres ķermenis nesakustējās, abi kraukļi traucās lejup. Tie piesardzīgi virzījās tam tuvāk.
- Ir laiks! Rena nočukstēja.
Viņš uztriepa sev ziedi. Tai bija skāba, pretīga smaka, kas koda acīs un lika pa ādu tekāt skudriņām. Pēc tam Toraks atdarīja dozi un ieelpoja dūmus.
- Norij tos, Rena čukstēja Torakam ausī, un neklepol
Dūmi bija kodīgi, un vēlēšanās kāsēt gandrīz nepārvarama. Viņš juta meitenes elpu uz vaiga.
- Lai aizbildnis lido kopā ar tevi!
Juzdamies slikti, Toraks nolūkojās, kā lielākais krauklis rausta vāveres sasalušās iekšas. Asas sāpes pārņēma puiša vēderu, un uz mirkli viņš sajuta baiļu uzplūdus. "Nē, es negribu…"
…un pēkšņi viņš ar savu stipro knābi plosa vāveres zarnas un kapā maigās sasalušās gaļas driskas.
Viņš ātri pieloka guzu un izknābj vāverei aci. Baudīdams uz mēles tās slīdīgo gludenumu, viņš savicina spārnus un palecas pret vēju, kas paceļ viņu augšup augšup gaismā.
Vējš ir stindzinošs un neiedomājami stiprs, un viņa sirds pielīst ar prieku, kad tas nes viņu augstāk. Viņam patīk aukstums, kas ložņā zem spalvām, un ledus smarža, un vēja smiekli. Viņam patīk vieglums, ar kādu viņš ceļas augšup, apmezdams līkumu ar viena vienīga spārnu vēziena palīdzību, viņš ir sajūsmā par savu skaisto, melno spārnu spēku.
Veikls pagrieziens un blakus ir draudzene. Ar izplestiem spārniem virpuļodama vējā, tā pateicīgi pamāj ar asti, aicinādama uz debesu deju. Viņš pieslīd tai blakus un satver viņas nagus savās ledainajās ķetnās; abi sakļauj spārnus un metas lejup.
Viņi krīt cauri strāvojošajam aukstumam un dzirkstošas saules neskaidrajām aprisēm, līksmodami par ātrumu, ar kādu milzīgā, baltā pasaule drāžas tiem pretim.
Vienprātībā abi atlaiž nagus, un viņš pamanās izplest spārnus un noķert vēju, un tagad viņš jau atkal ceļas augšup augšup pretim saulei.
Ar savām kraukļa acīm viņš var redzēt tālu. Kaut kur austrumos kā mazītiņš plankumiņš pāri sniegotajam klajam tek baltā lapsa. Dienvidos vīd tumšās Meža aprises. Rietumos redzams aizsalušās Jūras krokotais ledus. Ziemeļos trīs augumi sniegā.
Ieķērkdamies viņš metas tiem pakaļ.
Krā? iesaucas pārsteigtā draudzene.
Viņš to pamet, un baltā zeme paliek tālu lejā.
Nonācis tuvāk, viņš metas lejup un vienā mirklī, kas tiek iededzināts atmiņā uz visiem laikiem, saskata visu.
Trīs stāvi saspringti velk ragavas. Tajās guļ Vilks, kas piesiets nespēj kustēt. Cenzdamies saskatīt kaut niecīgāko Vilka ķepas noraustīšanos par zīmi, ka draugs vēl ir dzīvs, viņš ierauga, ka lielākais vīrs apstājas, pār galvu novelk virsjaku un atsvabina kamzoļa apkakli, lai atvēsinātos. Viņš redz uz tā krūtīm zili melnu tetovējumu: trīszaru žebērkli dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju zīmi.
No kraukļa knābja izlaužas šausminošs ķērciens. Dvēseļēdāji! Duēselēdāji ir aizveduši Vilku!
Viņš uzlido augstāk, un saule viņu apžilbina. Vējš sagriež negantu virpuli un triec viņu projām.
Drosme salūst kā plāns ledus.
Vējš iegaudojas uzvaras priekā.
Asas sāpes izskrien cauri vēderam un viņš atkal ir Toraks, kas krīt zemē no debesīm.
septītā nodala
T oraks pamodās sniega mitekļa zilganajā tumsā, un vēja niknie smiekli zvanīja viņam ausīs.
Rena, nometusies ceļos, bija pārliekusies viņam pāri un izskatījās nobijusies.
- Ak, paldies Garam! Visu rīta cēlienu es cenšos tevi pamodināt.
- Visu rītu? puisis murmināja. Viņš jutās kā izdauzīts un noskrāpēts jēlādas gabals.
- Ir jau pusdienlaiks, meitene teica. Kas atgadījās? Tu elsoji miegā, un tavas acis bija pārgrieztas. Tas bija briesmīgi!
- Kritu, Toraks paskaidroja. Pie katra elpas vilciena sāpes dūra viņam ribās, un visi locekļi smeldza. Taču tie joprojām klausīja, tātad nebija lauzti. Vai man ir zilumi?
Rena papurināja galvu.
- Bet arī dvēseles var dabūt zilumus.
Zēns gulēja nekustīgs un vērās lāsē, kura gatavojās krist no alas griestiem. Dvēseļēdāji aizveduši Vilku.
- Vai tu redzēji pēdas? Rena jautāja. Viņš norija siekalas.
- Uz ziemeļiem. Vini dodas uz ziemeļiem.
> » »
Rena manīja, ka Toraks kaut ko nepasaka līdz galam.
- Tiklīdz tu ieslīgi transā, viņa teica, sacēlās vējš. Tas izklausījās nikns.
- Es lidoju. Es nebiju uz to cerējis.
Piliens piezemējās uz Rēnas virsjakas un pazuda kažokādā kā dvēsele, kas nokritusi uz zemes.
- Tev nevajadzēja to darīt, viņa sacīja. Pārvarējis sāpes un pieslējies uz viena elkoņa, Toraks
pa spraugu vēroja, kas notiek ārā. Pūta rāms vējiņš, taču spocīgās sniega sanesas bija palikušas.
- Šķiet, ka mūsu ceļojums nav beidzies, Rena teica. Toraks no jauna atgūlās un uzvilka guļammaisu līdz
zodam. Dvēseļēdāji paņēmuši Vilku.
Viņš nespēja sevi piespiest to pastāstīt draudzenei vismaz patlaban ne. Ja Rena to uzzinātu, viņa uzstātu, ka jādodas atpakaļ uz Mežu pēc palīdzības. Viņa varētu aiziet.
Toraks aizvēra acis.
"Kas ir dvēseļēdāji?" viņš reiz tika jautājis Finkedīnam. "Es pat nezinu viņu vārdus."
"Dažs labs zina," Finkedīns bija atbildējis, "taču nesaka."
"Bet vai tu zini?" Toraks toreiz tincināja. "Kāpēc gan tu man tos nepasaki? Mana sūtība ir viņus pieveikt!"
"Kad pienāks laiks," bija viss, ko Kraukļu vadonis pateica.
Toraks nespēja viņu izprast. Finkedīns zēnu pieņēma ģintī, kad tika nogalināts viņa tēvs, jo pirms daudziem gadiem Kraukļu vadonis ar tēti bijuši labi draugi. Taču
Finkedīns reti runāja par pagātni un atklāja Torakam vienīgi tik daudz, cik uzskatīja par vajadzīgu.
Tāpēc tagad Toraks zināja tikai to, ka dvēseļēdāji perinājuši plānu valdīt Mežā. Taču viņu ieceres satrieca drumslās lielais ugunsgrēks, un viņiem vajadzēja slēpties. Divi no septiņiem jau bija sagaidījuši nāvi, un tāpēc atbilstoši ģinšu likumiem viņu vārdus nedrīkstēja pieminēt turpmāko piecu gadu laikā. Viens no tiem izrādījās Toraka tēvs.
Dziļi krūtīs Toraks sajauta pazīstamo smeldzi. Tētis bija pievienojies viņiem, lai darītu labu, tā tika stāstījis Finkedīns. Un šo viedokli Toraks atzina par neapšaubāmu. Kad burvji kļuva ļauni, tētis centās aiziet, un tie pavērsās pret viņu. Trīspadsmit gadus Toraka tēvs bija vajātais, kurš audzināja dēlu tālu prom no cilvēkiem un nekad nepieminēja savu pagātni. Tad, aizpagājušajā rudenī, dvēseļēdāji uzsūtīja ļauno garu apsēstu lāci, kas Toraka tēvu nogalināja.