Tagad tie bija notvēruši Vilku.
Kāpēc Vilku, nevis Toraku pašu? Kāpēc, kāpēc, kāpēc?
Viņš aizmiga, bet ārā gaudoja vējš.
Kāds Toraku purinaja un sauca viņa vārdu. Kas ir? viņš murmināja ar ziemeļbrieža spalvām
mutē.
Torak, celies! sauca Rena. Mēs nevaram tikt ārā! Puisis lempīgi piesvempās sēdus, ciktāl to atļāva zemie griesti. Rena viņam blakus centās saglabāt mieru.
Sprauga, kas veidoja alas ieeju, bija pazudusi. Tās vietā gulēja cieši sablīvējies sniegs.
- Es jau mēģināju, meitene sacīja, taču nekas nesanāk. Mēs esam aprakti sniegā. Tas būs sanests naktī.
Toraks ievēroja, ka viņa teica "sanests", nevis "vējš mūs ieputinājis, kamēr mēs gulējām".
- Kur ir mans cirvis? Toraks jautāja.
Rēnas seja sadrūma vēl vairāk.
- Ārpusē. Abi cirvji ir ārā, kur mēs tos atstājām. Tāpat kā mūsu pārējās mantas.
Puisis šo ziņu uzklausīja klusēdams.
- Man vajadzēja tās ienest iekšā, Rena teica.
- Šeit nav vietas.
- Man vajadzēja sagatavot vietu. Man vajadzēja par to padomāt.
- Tā nav tava vaina, tu pieskatīji mani. Mums ir naži. Mēs tiksim ārā.
Viņš izvilka savu nazi. Finkedīns to Torakam bija uztaisījis pagājušajā vasarā: pagarā ziemeļbrieža stilba kaulā bija iestiprinātas asas krama šķēpeles. Šis nazis, protams, nebija domāts, lai ar to raktu sasalušu sniegu. Tēta dāvinātais zilā slāņakmens nazis būtu piemērotāks, taču Finkedīns bija licis to glabāt noslēptu somas dibenā. Patlaban Toraks nožēloja, ka tika paklausījis.
- Ķersimies pie darba, viņš teica, cenzdamies, lai balss izklausītos mierīga.
Rakt tuneli, nezinot, kur tas beigsies, bija bīstami. Izrobīto sniegu nebija, kur likt, vienīgi aiz muguras -, tāpēc, lai cik čakli abi strādāja, viņi tik un tā palika iesprostoti šaurā dobumā. Norasojušās sienas mācās virsū, un viņu balsis skanēja satraukti un skaļi.
Kad viņi bija aizrakušies apmēram rokas stiepiena attālumā, Toraks nolika nazi.
- Tā nekas nesanāks.
Rena ieskatījās draugam acīs. Viņas pašas acis bija ieplestas.
- Tev taisnība. Šāds sanesums var būt… Varbūt mēs nekad netiksim laukā.
Toraks redzēja, ar kādām pūlēm viņa cenšas sevi piespiest saglabāt mieru, un prātoja, ka Rena varbūt atceras tēvu.
- Šķiet, ka mums jārokas uz augšu, viņš teica.
Meitene pamāja ar galvu.
Cīnīties augšup bija daudz grūtāk. Sniega lēkšķes krita viņiem acīs un bira aiz apkakles, un rokas abiem mežonīgi smeldza. Viņi strādāja, pagriezuši viens otram muguru un ar kājām piemīdīja izrakto sniegu. Toraks bija tik cieši sakodis zobus, ka sāka sāpēt žoklis.
Visbeidzot sniegs virs viņu galvām kļuva gaiši zils.
- Rena! Skaties!
Arī viņa bija to pamanījusi.
Abi drudžaini dauzīja sērsnu ar nažu spaliem. Pēkšņi tā saplīsa kā olas čaumala un viņi bija brīvībā.
Mirdzums bija žilbinošs, un aukstums apsvilināja viņu plaušas. Abi stāvēja ar augšup pavērstām sejām un blisināja acis kā mazi putnēni; tad viņi iztrausās ārā un sabruka sniegā. Viegls vējiņš vēsināja viņu matus, kas bija piesūkušies ar sviedriem. Auka bija mitējusies.
Toraks saraustīti iesmējās.
Rena gulēja uz muguras un vērās tukšumā.
Pieslējies sēdus, Toraks ieraudzīja, ka viņu patvērums ir aprakts zem gara, stāva sniega kalna, kura iepriekšējā vakarā šeit nebija.
- Mūsu mantas, viņš teica. Kur ir mūsu mantas?
Rena pietrausās kājās.
Izņemot nažus un guļammaisus, viss, kas viņiem bija nepieciešams: loki, bultas, cirvji, pārtika, šķiltavas, dzeramtrauki, ādas katliņi pilnīgi viss kaut kur gulēja aprakts zem sniega.
Toraks pārspīlētā mierā notrauca sniegu no stulpiņiem.
- Mēs zinām, kur ir mūsu ala. Raksim tai apkārt grāvi. Agrāk vai vēlāk mēs visu atradīsim.
Taču viņš zināja tikpat labi kā Rena: ja viņi mantas neatradīs līdz tumsai, nākamo nakti abi var nepārdzīvot. Šī viena kļūda viņiem varēja maksāt dzīvību.
Pēc tam kad viņi ar tādām pūlēm bija izkļuvuši ārā, rakties atpakaļ bija rūgts malks; un tikko viņi bija atsākuši darbu, atgriezās vējš, kas sagrieza sniegu vērpetēs, kuras aizķepēja acis un neļāva elpot.
Toraks jau sāka zaudēt cerības, kad Rena iesaucās:
- Loks! Es atradu savu loku!
Kamēr viņi atrada visu mantību, pienāca vēla pēcpusdiena, un tobrīd viņi bija nomocījušies, izmirkuši sviedros un briesmīgi izslāpuši.
- Mums jāierokas sniegā, Rena elsoja, un jānogaida līdz rītausmai.
- Mēs nedrīkstam, Toraks iebilda. Vēlme sameklēt Vilku bija nepārvarama.
- Es zinu, Rena sacīja. Es zinu.
Apēduši kādu nieku kaltētas gaļas un iztukšojuši dzeramtraukus, viņi uzsēja uz acīm zāles pīteņu strēmeles, lai pasargātos no apžilbšanas, nopukojās, ka nav to izdarījuši jau agrāk, un, saulei slīdot zemāk, devās uz ziemeļiem.
Torakam pulsēja galva, un viņš ar grūtībām steberēja uz priekšu. Neatstāja nepatīkama sajūta, ka tiek darīts nepareizi, ka viņi nav kārtīgi padomājuši, taču viņš bija pārāk noguris, lai visā iedziļinātos.
Plaši līdzenumi mijās ar stāviem pakalniem un reibinoši zilām, vēja sanestām sniega kraujām. Dažviet tās veidoja bīstamas pārkares, kas pacēlās virs ceļiniekiem kā nedabiski, sasaluši viļņi. Un nepārtraukti pūta ziemelis. Nikns. Atriebīgs. Neremdināms.
Viļņainajos sniega klajos nācās grūti noteikt attālumu. Šķita, ka viņi nekur tālu nav tikuši, taču, kad Toraks uzrāpās kalnā un paskatījās atpakaļ, Mežs bija pazudis.
Mežonīga brāzma satvēra zēnu no aizmugures, viņš pakrita un noripoja līdz pašai kalna pakājei.
Rena klumburoja draugam pakaļ.
Vajadzēja ņemt talkā cirvi, tad būtu noturējies, viņa purpināja, palīdzēdama puisim piecelties.
Taču cirvis bija iesprūdis aiz Toraka siksnas, un viņš nebija paspējis to izvilkt. Kopš šā brīža abi turpināja ceļu ar cirvjiem rokā.
Uzsākdami ceļu, viņi bija noguruši, taču tagad piepūli prasīja katrs solis. Atgriezās slāpes, taču bija beigusies malka, ar kuru izkausēt ledu. Viņi zināja, ka nevajag ēst sniegu, bet nespēja no tā atturēties. Tas izsvilināja muti un lika žokļos iemesties krampjiem. Un nepārtraukti pūta vējš: tas pārklāja ceļinieku sejas ar sīkām ledus adatiņām tā, ka vaigi sasprēgāja un lūpas sāka asiņot.
"Mēs šeit neiederamies," Toraks domāja ar aizmiglotu saprātu. "Viss ir nepareizi. Nekas nav tā, kā vajadzētu būt."
Vienreiz pārsteidzoši tuvu viņi izdzirdēja meža irbes buldurēšanu, taču, kad devās to meklēt, tā bija pazudusi.
Citreiz Rena tālumā pamanīja cilvēku, taču, kad viņi to sasniedza, tas izrādījās akmens stabs ar plīvojošām cīpslām matu vietā un kažokādas rokām. Kas to bija sameistarojis un kāpēc?
Ar sviedriem piemirkušie kamzoļi saldēja ceļa gājējus līdz kaulam, un sniegs bija piesalis pie virsdrēbēm, padarīdams tās smagas un cietas. Viņu sejas dega, bet pēc tam kļuva nejūtīgas. Torakam atmiņā uzpeldēja Klejotāja vārdi: "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne…" Kas nāca pēc tam?
Rena pavilka draugu aiz piedurknes un norādīja uz debesīm.
Viņš sagrīļojās.
Ziemeļos mutuļoja purpurpelēki mākoņi.
- Vētra! meitene iesaucās. Turēsimies kopā!