Viņa jau vilka laukā no somas jēlādas virves rituli. Abi
arī agrāk bija piedzīvojuši sniega vētras un zināja, cik viegli tad ir vienam otru pazaudēt.
- Mums jāierokas! Rena kliedza, cenzdamās vienu sasalušās virves galu apsiet sev ap vidukli.
- Kur? Toraks sauca pretim, neveikli apmezdams otru valga galu sev apkārt.
- Sniegā! meitene atbildēja. Jāizrok sniegā ala!
Viņa palēcās augšā lejā, meklēdama blīvāku sniegu -
un pēkšņi tas zem Rēnas kājām iebruka, un viņa bija pazudusi.
- Rena! Toraks kliedza.
Virve cieši savilkās ap viņa vidukli un rāva Toraku uz priekšu. Ar papēžiem atspēries, puisis turējās pretim. Viņš neko nespēja saskatīt vienīgi mutuļojošu, baltu jūkli -, taču sajuta Rēnas smagumu virves otrā galā, kas vilka viņu lejā.
Toraks mēģināja noturēties uz vietas, taču nenovēršami slīdēja uz priekšu un nogāzās dažus soļus no sniega kaudzes.
Kaudze sakustējās. Tā izrādījās Rena.
Apdulluši, taču neskarti, abi apsēdās.
Staipīdams kaklu, Toraks saprata, ka viņi izkrituši cauri pārkarei. Paši to nezinādami, viņi bija staigājuši pa trauslu sērsnu virs plāna ledus.
Rēnai šis atgadījums bija kā izšķirošā bulta, kas nogāž sumbru.
- Es tālāk neiešu! viņa sauca un sita ar dūrēm pa sniegu.
- Mums jāierokas! Toraks kliedza. Taču viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi. Viņam tik tikko pietika spēka, lai paceltu cirvi.
Piesvempies kājās, viņš pēdējā, mežonīgā lepnuma uzplūdā kliedza uz vēju:
- Jā, tu esi uzvarējis! Man žēl! Es nekad vairs nespēšu lidot! Man žēl!
Vējš gaudoja. Caur puteni tuvojās baigs apveids. Uz ceļinieku pusi virpuļoja savērpies stabs, kas tomēr novirzījās sānis…
Pēkšņi izskatījās, ka sniegpārslas nevis dejo vējā, bet gan saaug kopā: tūkstošiem pārslu sastapās un apvienojās, izveidojot būtni, kādu viņi nekad nebija redzējuši.
Tai bija pūces pētošās acis, un tā lidoja pie viņiem cauri putenim. Radījumam pa priekšu lēkšoja klusējošu sunu bars.
Toraks bija pārāk nomocījies, lai būtu pārsteigts. "Tas ir viss," viņš truli nodomāja. "Piedod, Vilk! Piedod, ka nespēju tevi izglābt!"
Kad pūčveidīgā būtne metās viņam virsū, zēns noslīga uz ceļiem.
ASTOTĀ NODALA
Pūčveidīgais radījums noauroja pavēli, un suņi apstājās. Sadabūjis garu, līku nazi, tas apbrīnojamā ātrumā sāka rakt sniegā alu. Dažos mirkļos Toraks un Rena tika tajā ievilkti, un viņiem pāri bija uzklāts sniega jumts.
Pēc aukas trakošanas viņu elpa tumšajā alā skanēja griezīgi un skaļi. Toraks dzirdēja sasalušas ādas čīkstēšanu un sajuta dīvaini pazīstamu sasmakušu dvingu. Renu puisis nevarēja redzēt, jo starp abiem alā atradās savādā būtne, taču Toraks bija pārāk nomocījies, lai viņam tas rūpētu.
Pārsteidzoši, bet Toraks juta, ka viņam vairs nesalst drīzāk bija karsti. "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne," viņš atcerējās Klejotāja vārdus. "Pēc tam tu kļūsti karsts un mirsti."
Zēnam šķita, ka nāve viņam sāk iepatikties. Tā bija brīnišķīgi silta un maiga kā liela, balta ziemeļbrieža āda. Viņš vēlējās to pārvilkt pāri galvai un ērti ieritināties…
Kāds Toraku purināja. Viņš iekunkstējās. Viņam acīs raudzījās pūces acis, kuras zēnu aicināja atteikties no mīlīgās, siltās nāves.
Puisis spēja atšķirt apsnigušu zvērādas apkakli, kura ietvēra salā sasarkušu seju. Pāri plakanajam degunam stiepās tumša josla ar tetovējumiem, kurus Toraks nepazina. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atgriezties nāvē.
Radījums ieņurdējās. Pēc tam tas norāva savas "acis".
Toraks ieraudzīja, ka "pūces acis" ir divas kaula ripas uz ādas sloksnes. Cilvēka īstās acis ar tām tika aizsargātas pret apžilbšanu. Vīrs žigli pavilka uz augšu kamzoļa piedurkni, sadabūja krama nazi un pārgrieza vēnu uz sava mezglainā, brūnā apakšdelma.
- Dzer! viņš ierējās, piespiezdams ievainojumu pie Toraka lūpām.
Salkans siltums piepildīja zēna muti. Viņš klepodams rija asinis. Spēks un siltums ieplūda ķermenī: īsts siltums, nevis mānīgais sasilums no pārsalšanas. Kopā ar to atnāca sāpes. Seja dega. Ugunīgas adatas dūra locekļos.
Tumsā viņš dzirdēja Rēnas balsi:
- Lieciet man mieru! Es gribu gulēt.
Tagad vīrs kaut ko košļāja. Viņš iespļāva plaukstā pelēku kumosu un iespieda to Torakam starp zobiem.
- Ēd!
Tas bija ar dīvainu smaržu un taukains, un viņš atcerējās šo garšu. Roņu taukums. Tas bija brīnišķīgs.
Daļu sakošļātā taukuma atnācējs uzzieda Torakam uz sejas. No sākuma tas koda vīrieša roka bija raupja kā granīts -, taču apbrīnojami drīz sāpes nomainīja visai ciešama pulsēšana.
- Kas tu esi? Toraks noņurdēja.
- Vēlāk, norūca svešinieks, kad norims vējš.
- Cik ilgi tas trakos? jautāja Rena.
- Vienu nakti, daudz nakšu, kas zina? Bet tagad apklustiet!
Torakam ir desmit vasaru, un tētis ir miris pirms nepilna mēneša.
Toraks nupat ir nomedījis savu pirmo stirnu buku un, lai padarītu mierīgāku Vilku, kamēr pats velk nost ādu medījumam, atdod tam buka nagus; taču vilcēnam tie ir apnikuši un tas sāk bāzt purnu Toraka darīšanās.
Toraks strautā mazgā stirnas zarnu. Vilks sagrābj to zobos un velk. Toraks turas pretim. Vilks noliek purnu uz priekšķepām un kulsta asti. Spēle!
Toraks ir nopietns.
- Nē, šī nav spēle!
Vilks ir neatlaidīgs. Toraks vilku valodā tam paskaidro, ka jālaiž vaļā, un vilcēns nekavējoties paklausa tik pēkšņi, ka Toraks atmuguriski iekrīt ūdenī. Vilks metas viņam virsū, un tagad abi šļakstās ūdenī, un Toraks smej. Viņa tēvs ir miris, taču viņš vairs nav viens pasaulē. Viņš ir atradis barabrāli.
Kad viņš pieceļas kājās, strauts ir aizsalis. Mežu ir pārņēmusi ziema. Vilks ir jau pieaudzis un tek projām cauri vizošiem kokiem… kopā ar tēti.
- Atgriezieties! sauc Toraks, taču ziemeļu vējš apklusina viņa balsi.
Vējš ir tik stiprs, ka viņš tikko spēj nostāvēt kājās, taču brāzmām nav pa spēkam pieskarties Vilkam un tētim. Neviena dvesma nesaviļņo tēva garos, melnos matus; ne vējiņš nesabužina Vilka sudraboto kažoku.
- Atgriezieties! Toraks kliedz.
Tie viņu nedzird. Viņš bezpalīdzīgi noraugās, kā abi starp kokiem dodas projām.
Toraks spēji pamodās. Zaudējuma sāpes dūra viņam krūtīs. Vaigi bija nejūtīgi no sasalušām asarām.
Viņš bija ieritinājies guļammaisā. Apģērbs bija tik izmircis un auksts, ka viņš vairs pat nespēja trīcēt. Pieslējies sēdus, puisis ieraudzīja, ka vairs neatrodas sniega alā, bet gan kupolveidīgā, no sniega bluķiem celtā patvertnē. Uz plakana akmens ar oranžu liesmu dega gaismeklis, kas smēlās spēku no samīcīta taukuma atliekām. Virs tā karājās ar kūstošu ledu pildīts roņa pūslis. Cik varēja spriest no klusuma ārpusē, vētra bija mitējusies. Dīvainais svešinieks bija aizgājis.
- Es redzēju jocīgu sapni, Rena Torakam blakus nomurmināja. Viņas seja bija pārklājusies ar krevelēm un āda vietām sulojās; zem acīm tai bija tumši riņķi.
- Es arī, Toraks sacīja. Arī viņa seja bija jēla, un runāt bija grūti. Es sapņoju, ka Vilks…
Miteklī ielīda noslēpumainais svešinieks. Viņš bija neliela auguma, taču plecīgs, un roņādas jaka darīja viņu vēl dūšīgāku. Atmetis uz pakauša kapuci, vīrs atklāja plakanu seju, kuru ietvēra īsi, melni mati un kuplas uzacis. Viņa acis bija samiegtas neuzticībā.