- Kur tad jūs dēsieties? Inuktiluks brīnījās. Jūs nekad neesat bijuši ziemeļos un nekad netiksiet pāri Ledus upei.
Toraks un Rena paraudzījās vīrietī.
- Kādai Ledus upei?
- Tā ir apmēram dienas brauciena attālumā. Neviens ziemeļu ģinšu pārstāvis nav tai dzīvs ticis pāri.
Toraks sakoda zobus.
- Mēs esam šķērsojuši ledus upes.
Inuktiluks nosprauslājās.
- Ne jau tādas kā šī.
- Mēs to apiesim, Rena ieminējās.
Inuktiluks pasvieda uz augšu rokas. Viņš uzsvilpa suņu barvedim, un kamanas aizslīdēja līdz ezeram.
- Tālāk iesim kājām, ziemeļnieks paziņoja. Nāciet aiz manis un dariet, ko lieku!
Neapmierinātības pārņemti, abi sekoja un drīz vien sastapās ar grūto uzdevumu vienkārši noturēties kājās.
- Turieties uz baltā ledus! Inuktiluks sauca.
- Kas vainas pelēkajam? Rena jautāja, pametusi skatienu uz ledus lauku, kas gulēja no viņas pa labi.
- Tas ir jauns ledus. Ļoti bīstams! Ja jums kādreiz nākas tādu šķērsot, turieties viens no otra pa gabalu un neapstājieties.
Toraks un Rena saskatījās un palielināja savā starpā attālumu.
Arī balto ledu vējš bija nospodrinājis nodevīgi slidenu, un viņi virzījās uz priekšu, nedroši šļūkādami kājas. Turpretim Inuktiluka zābaki šķita pielīpam ledum, un vīrs soļoja platiem soļiem, bet vislabāk, pateicoties asajiem nagiem, veicās suņiem; vienīgi kucēns, kam roņādas zābaciņi slīdēja uz visām pusēm, Torakam sāpīgi atgādināja Vilku. Arī tas, būdams mazs, nemitīgi klupa.
- Cik dziļš ir ezers? Rena jautāja.
Inuktiluks iesmējās.
- Tam nav nozīmes. Ja ielūzīsi, aukstums tevi nogalinās, pirms paspēsi pasaukt palīgā.
Sasniegt krastu un nonākt uz kārtīga sniega bija pamatīgs atvieglojums. Kamēr Inuktiluks pārbaudīja suņu ķepas, Toraks pavilka Renu malā.
- Šķiet, ka tur tālāk būs iespējams paslēpties, viņš čukstēja. Mēs varētu aizbēgt!
- Kur tad mēs bēgsim? meitene nesaprata. Kā mēs tiksim pāri Ledus upei? Un kā mēs atradīsim Odzes aci? Skaties patiesībai acīs, Torak, viņš mums ir vajadzīgs!
Ceļš kļuva grūtāks: nācās cīnīties pāri robainiem uzkalniem un bīstamām nokalnēm. Lai suņiem būtu vieglāk, ceļinieki izlēca no kamanām un skrēja augšup pa nogāzēm, ierausdamies kamanās, kad tās atkal traucās lejā no kalna, Inuktilukam bremzējot ar ziemeļbrieža ragu tapām.
Aukstums abus jauniešus nokausēja, taču vīrs no Balto Lapsu ģints bija nenogurdināms. Bija skaidri redzams, ka tas mīl savu dīvaino, ledus klāto zemi, un izskatījās, ka viņam kremt tas, ka Toraks un Rena tik maz zina par viņa dzimteni. Inuktiluks uzstāja, lai viņi dzer pēc iespējas vairāk ūdens pat tad, ja nav izslāpuši, un lika nēsāt dzeramtraukus kamzoļu azotē, lai pasargātu tos no sasalšanas. Viņš arī norādīja, cik daudz taukuma tie drīkst apēst un cik ziest uz sejas.
- Tas jātaupa, lai izkausētu ledu, viņš skaidroja. Atcerieties, ka ūdens jums būs vien tik, cik jūs spēsiet izkausēt ledu.
Pamanījis abu samulsušās sejas, Inuktiluks nopūtās.
- Ja gribat izdzīvot, jums jādara tāpat, kā rīkojamies mēs. Ņemiet piemēru no radībām, kas dzīvo ziemeļos. Meža irbe rod patvērumu sniegā. Mēs arī. Gāga izklāj ligzdu ar dūnām. Mēs gulēšanai izmantojam guļammaisus. Mēs ēdam jēlu gaļu tāpat kā leduslācis. Mēs smeļamies spēkus un izturību no roņiem un ziemeļbriežiem, jo darinām apģērbu no to ādām. Tāds ir ziemeļu dzīvesveids.
Viņš uzmeta acis debesīm. Bet vislielāko uzmanību mēs pievēršam vējam, kas valda pār mūsu dzīvi.
It kā atbildēdams, vējš sāka pūst no ziemeļiem. Toraks sajuta tā ledaino pieskārienu sejai un saprata, ka tas nav apmierināts.
Inuktiluks droši vien bija uzminējis viņa domas, tāpēc norādīja uz ezera tālāko krastu, kur stāvēja viens no akmens cilvēkiem.
- Mēs tos ceļam, lai godinātu vēju. Agrāk vai vēlāk arī tev kaut ko nāksies ziedot.
Torakam tas nepatika. Viņa somas dibenā gulēja tēta nazis ar zilā slānekļa asmeni, bet ārstniecības augu kulītē mātes zāļu rags. Zēns nespēja iedomāties, ka nāktos kādu no šīm mantām atdot.
Ap pusdienlaiku viņi nonāca spokainā zemē, kur neizprotamā veidā klājās gigantiski ledus bluķi. No zemes dzīlēm nāca dobjas nopūtas un atbalsojās krakšķi. Suņi pieglauda ausis, un Inuktiluks satvēra kamzolim piešūto amuletu ērgļa nagu.
- Šis ir piekrastes ledus, viņš teica zemā balsī. Tur sauszemes ledus un jūras ledāji cīnās par kundzību. Mums ātri jātiek tam pāri.
Rena staipīja kaklu pret robainajiem pīķiem, kas vīdēja virs galvas.
- Izskatās, ka šeit mīt ļaunie gari.
Vīrs no Balto Lapsu ģints veltīja viņai asu skatienu.
- Šī ir viena no vietām, kur Jūras nešķīstie gari nonāk mūsu pasaules tuvumā. Tie ir nenogurdināmi. Tie nepārtraukti cenšas izlauzties.
- Vai viņiem tas izdodas? Toraks jautāja.
- Dažs labs šad tad tiek ārā caur plaisām ledū.
- Mežā notiek tas pats, Rena sacīja. Burvji stāv sardzē, taču kāds dēmons vienmēr izbēg.
Inuktiluks pamāja ar galvu.
- Šoziem bija sliktāk nekā citkārt. Tumšajā laikā, kad saule guļ, dēmons cietzemei uzsūtīja varenu ledus gabalu. Tas sašķaidīja kādu Valzirgu ģints mitekli, un visi, kas tur atradās, aizgāja bojā. Pēc neilga laika cits ļaunais gars uzsūtīja sērgu, no kuras manā ģintī kādai sievietei nomira bērns. Viņas vecākais dēls devās uz ledus. Mēs viņu meklējām, taču neatradām, vīrs brīdi klusēja un tad turpināja, tāpēc mums jūs gribot negribot jāsūta atpakaļ uz dienvidiem. Jūs nesat līdzi lielu postu.
- Mēs to nenesam, Toraks iebilda.
- Mēs tam sekojam, paskaidroja Rena.
- Izstāstiet, ko jūs ar to gribat teikt! vīrs no Balto Lapsu ģints skubināja.
Abi stāvēja klusēdami. Toraks nejutās īsti savā ādā, jo Inuktiluks viņam sāka iepatikties.
Ceļinieki spraucās garām salauzītajiem ledus kalniem. Beidzot piekrastes ledus atdeva vietu krokotai, taču gludākai virsmai. Torakam par pārsteigumu, Inuktiluks iztaisnoja plecus un atviegloti uzelpoja.
- Nu beidzot! Jūras ledus. Tas jau ir daudz labāk.
Toraks tik iepriecināts nebija. Izskatījās, ka ledus ieliecas. Viņš apmulsis lūkojās, kā ledus viņa priekšā viegli cilājas kā kāda milzīga radījuma sāni.
- Jā, Inuktiluks paskaidroja, tas viļņojas no Jūrasmātes elpas. Drīz, dārdošo upju mēnesī, sāksies atkušņi un šī vieta kļūs nāvējoša. Zem kājām atvērsies platas plaisas mēs tās dēvējam par paisuma plaisām un jūs aprīs. Taču pagaidām šī ir piemērota vieta medībām.
- Ko te var nomedīt? Toraks vaicāja. Uz ezera es pamanīju zaķa pēdas, taču šeit nav nekā.
Izskatījās, ka Inuktiluks pirmo reizi ir ar viņu apmierināts.
- Tātad tu tās ievēroji? No Meža iemītnieka nebiju to gaidījis, viņš norādīja sev zem kājām. Medījums ir zem ledus. Mēs rīkojamies kā leduslāči. Mēs medījam roņus.
Rena nodrebinājās.
- Vai leduslāči ēd arī cilvēkus?
- Lielais Klaiņotājs ēd visu, Inuktiluks atbildēja un iestiprināja ledū brieža ragu, pie kura piesiet suņus.
- Taču visvairāk viņš ir iecienījis roņus. Leduslācis pie mums ir vislabākais mednieks. Tas spēj saost roni caur ledu, kas ir rokas biezumā.
- Kāpēc tu apstājies? zēns jautāja.