- Es iešu medīt, atbildēja vīrs no Balto Lapsu ģints.
- Bet… tu nedrīksti! Mēs nedrīkstam apstāties, lai medītu!
- Ko tad jūs taisāties ēst? Inuktiluks vēlējās zināt.
- Mums vajadzīgs taukums un gaļa suņiem!
Toraks nokaunējās un apklusa, taču viņa sirds dega nepacietībā. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš bija pazudis Vilks.
Inuktiluks izjūdza suņu barvedi un lēnām aizsoļoja pa ledu. Drīz vien suns atrada to, ko viņi meklēja.
- Ronis caur šo āliņģi elpo, mednieks klusītēm paskaidroja.
Tas bija gandrīz nepamanāms: līdzīgs nelielam kurmja rakumam ar atveri pusīkšķa platumā augšpusē; lai āliņģis neaizsaltu, ronis pamazām bija nograuzis tā malas robainas.
Inuktiluks no kamanām paņēma gabalu ziemeļbrieža ādas un paklāja to uz ledus ar kažoka pusi uz leju pa vējam no āliņģīša.
- Tā apslāpēs manu zābaku troksni, tāpat kā leduslāča soļus padara nedzirdamus spalvainie ķepu spilventiņi.
Šķērsām gaisa atverei viņš pārlika gulbja spalvu.
- Tieši pirms uzpeldēšanas ronis izelpo, un spalva sakustēsies. Tad man būs jārīkojas ātri. Ronis iekampj tikai dažus malkus gaisa un projām ir.
Inuktiluks ar mājienu norādīja, lai abi jaunieši iet atpakaļ uz nojumi ragavās.
- Man būs jāstāv un jāgaida kā leduslācim, taču jūs šādā apģērbā nosaltu. Turieties aizvējā un stāviet mierīgi! Visniecīgākā kustība var izbiedēt roņus.
Mednieks nostājās gatavībā un sastinga ar paceltu harpūnu rokā.
Toraks sarāvās aiz ragavām un sāka atraisīt mezglus, ar kuriem pie tām bija piesieta viņa ceļasoma.
- Ko tu dari? Rena čukstus jautāja.
- Taisos no šejienes projām, viņš atbildēja. Vai tu nāc?
Meitene ķērās pie savas somas.
Inuktiluks stāvēja pret viņiem ar muguru, tāpēc abi varēja uzmest plecos somas un guļammaisus un nemanīti pazust, taču, kad viņi piecēlās, mednieks pagrieza galvu. Viņš neko neteica un pat nepakustējās, bet tikai noskatījās.
Toraks izaicinoši raudzījās pretim. Taču arī viņš stāvēja nepakustēdamies. Šis cilvēks bija pārgriezis vēnu, lai viņu glābtu. Inuktiluks bija mednieks tāpat kā Toraks. Un viņi grasījās tam sabojāt medības.
- Mēs nedrīkstam tā rīkoties, Rena čukstēja.
- Es zinu, Toraks piekrita.
Vini lēnām nolika somas zemē.
Inuktiluks no jauna pagriezās pret āliņģi.
Pēkšņi spalva notrīsēja.
Zibenīgi kā gārnis, kas uzbrūk zivij, mednieks dūra ar harpūnu. Tās uzgalis atdalījās no roktura un iestrēga ronim miesā. Ar vienu roku Inuktiluks vilka virvi, kas bija piesieta pie uzgaļa, bet otrā bija satvēris harpūnas spalu, ar kuru paplašināja āliņģi.
Pametuši savus saiņus, jaunie cilvēki metās palīgā. Viens pamatīgs rāviens, un ronis bija laukā no ūdens un beigts no sitiena pa galvu, pirms vēl bija nokritis uz ledus.
- Paldiesiņ! Inuktiluks noelsās.
Toraks un Rena palīdzēja aizvilkt slaido ķermeni tālāk no āliņģa.
Suņi neprātīgi gribēja ronim tikt klāt, taču saimnieks tos ar vienu vārdu nomierināja. Izvilcis harpūnas uzgali, lai neizniekotu asinis, Inuktiluks aizdarīja brūci ar slaidu kaulu, kuru viņš sauca par "ievainojumu aizbāzni". Pēc tam viņš apvēla roni uz muguras un iebāza tā degunu āliņģī.
- Lai aizsūtītu dvēseles atpakaļ pie Jūrasmātes un lai tas atdzimtu no jauna, paskaidroja Inuktiluks un, novilcis cimdu, noglāstīja gaišo, plankumaino vēderu. Paldies, mans draugs! Lai Jūrasmāte tev uzdāvina jaunu, skaistu ķermeni!
- Mēs Mežā rīkojamies tāpat, teica Rena.
Inuktiluks pasmaidīja. Pareizajā vietā uzšķērdis roni,
viņš ieslidināja tā vēderā roku un izvilka kūpošas, tumšsarkanas aknas.
Ceļiniekiem aiz muguras atskanēja suņu rejas, un pagriezušies viņi ieraudzīja uz ledus sēžam mazu, baltu lapsu. Tās ķermenis bija strupāks un resnāks nekā rudajām Meža lapsām, un tā raudzījās Inuktilukā ar ziņkārīgām, zeltaini brūnām acīm.
Vīrs plati pasmaidīja.
- Aizbildnis grib savu daļu!
Viņš pasvieda aknas gabalu lapsai, kura to veikli pakampa un vienā paņēmienā norija. Inuktiluks pasniedza pa ņukai aknu Rēnai un Torakam. Tās bija cietas un smaržīgas un gāja lejā visnotaļ labi. Vīrs no Balto Lapsu ģints pasvieda aknas arī suņiem, taču Toraks ievēroja, ka tie cienastu tikai aposta, bet ir pārāk satraukti, lai ēstu.
- Mums paveicās, Inuktiluks ar pilnu muti ēdamā sacīja. Dažreiz man nākas roni gaidīt visu dienu, viņš sarauca uzacis. Nez vai jums pietiktu pacietības.
Toraks mirkli apdomājās.
- Es gribu tev kaut ko pastāstīt, viņš mirkli paklusēja. Rena pamāja ar galvu. Mēs esam ieradušies ziemeļos, lai atrastu savu draugu, viņš turpināja. Lūdzu' Tev jāļauj mums iet.
Inuktiluks nopūtās.
- Tagad es zinu, ka jūs gribat tikai labu. Taču jums jāsaprot es nedrīkstu to darīt.
- Kāpēc ne? Rena jautāja.
Kamanu otrā pusē suņi smilkstēja un raustīja savus pinekļus.
Toraks aizgāja paskatīties, kas tiem vainas.
- Kas tur ir? Rena gribēja zināt.
Zēns neatbildēja. Viņš mēģināja saprast suņu valodu. Salīdzinājumā ar vilku valodu tā bija daudz vienkāršāka kā vilku mazuļu valoda.
- Tie kaut ko saož, viņš visbeidzot teica, taču vējš ir brāzmains, un suņi nav pārliecināti, no kurienes nāk smārds.
- Ko viņi saož? Rena vaicāja un pasniedzās pēc loka. Inuktilukam atkārās žoklis.
- Vai tu… vai viņš tos saproti
Torakam nebija laika atbildēt. Pa kreisi no viņa sakustējās sniega sanesta kupena, kas pārvērtās par lielu, baltu lāci.
divpadsmitā nodala
Leduslācis pacēla galvu uz garā kakla un iebaudīja Toraka smaržu.
Milzenis strauji un bez pūlēm pieslējās pakaļkājās. Leduslācis bija lielāks par garāko vīru, kas uzrāpies otram tādam pašam uz pleciem, un katra tā ķepa bija divtik liela kā Toraka galva. Viens belziens pārlauztu puisim muguru kā vītola vicu.
Šūpodams galvu no vienas puses uz otru, zvērs piemiedza melnās acis un ošņāja gaisu. Tas ieraudzīja, ka uz ledus viens pats stāv Toraks; Rena un Inuktiluks mēģināja patverties aiz kamanām. Lācis saoda asinis uz sniega un pa pusei sadalīto roņa liemeni, kas atradās aiz cilvēkiem. Tas dzirdēja gaudojam suņus, kuri muļķīgā aizrautībā raustīja saites, vēlēdamies zvēram uzbrukt. Leduslācis visu nesteidzīgi un rūpīgi novērtēja kā jau radījums, kas nekad nav pazinis baiļu. Tā locekļos jautās ziemas spēks un nagos vēja mežonība. Tas bija neuzvarams.
Torakam ausīs šalca asinis. Kamanas stāvēja desmit soļus tālāk. Tikpat labi tās varētu atrasties simts soļu attālumā.
Leduslācis pilnīgā klusumā nometās uz visām četrām, un pār tā biezo, dzeltenbalto kažoku pārskrēja trīsas.
- Neskrien! Toraku klusi pamācīja Inuktiluks. Soļo! Nāc pie mums! Sāniski. Negriez tam muguru!
Ar acs kaktiņu zēns pamanīja, ka Rena ievieto bultas gropi loka stiegrā; Inuktiluks katrā rokā bija satvēris pa harpūnai.
Neskriet.
Taču kājas pašas kāroja laisties auļos. Viņš domās atkal bija Mežā un bēga no būdas atliekām, kur uz miršanu gulēja tēvs, bēga no ļauno garu apsēstā lāča.
- Torak! pēdējo reizi ievilcis elpu, uzsauca tētis. Skrien!
Sakopojis pēdējās gribasspēka drumslas, Toraks spēra nedrošu soli uz kamanu pusi.