Baltās Lapsas pacietīgi klausījās, neuzdeva jautājumus un ar ziņkārīgām, brūnām acīm, kuras nemaz nebija līdzīgas viņu ģints aizbildņa redzokļiem, pētīja Toraku un Renu. Izskatījās, ka Baltajām Lapsām nav vadoņa, taču uz zemas, ar ziemeļbriežu ādām klātas lāvas ap gaismekli pulcējās četri vecajie.
- Tie ir viņi! spalgi iesaucās kāda veca, izkāmējusi sieviete, kuras seja no sala bija sačokurojusies kā mežrozītes auglis. Tie ir tie paši, kurus es redzēju vīzijās.
Toraks dzirdēja, kā Rena strauji ievelk elpu. Piespiedis abas dūres pie krūtīm par draudzības zīmi, viņš paklanījās pret veco sievieti.
- Inuktiluks sacīja, ka savās vīzijās tu esi mani redzējusi gatavojamies darīt ļaunu. Taču es nekad neko sliktu neesmu darījis. Un nedarīšu.
Puisim par pārsteigumu, būdu pāršalca smiekli, un visu četru vecajo sejās atplauka bezzobains smaids.
- Kurš gan no mums zina, vai mēs darīsim ļaunu vai ne? jautāja večiņa. Viņas platais smaids apdzisa un piere no skumjām pārklājās ar grumbām. Es tevi redzēju. Tu gatavojies pārkāpt ģints likumu.
- Viņš to nedarīs, Rena iebilda.
Izskatījās, ka sieviete par šo iejaukšanos neļaunojas; drīzāk šķita, ka viņa grib zināt, vai Rena ir beigusi runāt, lai atkal varētu vērsties pie Toraka.
- Debesu ugunis, viņa mierīgi teica, nekad nemelo.
Zēns bija apmulsis.
- Nesaprotu! Ko tad es īsti gatavojos darīt?
Krunkaino seju nocietināja sāpes.
- Tu gribi pacelt roku pret vilku.
TRĪSPADSMITĀ NODALA
-Uzbrukt Vilkam ? Toraks iekliedzās. Nemūžam!
- Arī es to redzēju, Rena izpļāpājās. Redzēju sapnī.
Viņa nebija spējusi to paturēt sevī. Un tikko tas tika pasacīts, meitene nožēloja, ka bija tā teikusi.
Toraks raudzījās Renā, it kā nekad agrāk viņu nebūtu redzējis.
- Es nespēju nodarīt pāri Vilkam, viņš teica. Tas nav iespējams.
Balto Lapsu vecajā izpleta rokas.
- Mirušie nemelo.
Zēns atvēra muti, lai iebilstu, taču sieviete ierunājās pirmā:
- Tagad atpūties un paēd. Rīt mēs tevi sūtīsim atpakaļ uz dienvidiem, un ļaunums ies secen.
Rēnai šķita, ka draugs spurosies pretim, taču Toraks apklusa, viņa skatiens kļuva ietiepīgs, un tas allaž nozīmēja nepatikšanas.
Baltās Lapsas sarosījās un steidzās no mitekļa sienās izdobtajām krātuvēm sadabūt pārtiku. Patlaban, kad viņu vecajie bija runājuši, visi izskatījās priecīgi satraukti un gatavojās mielastam, it kā Toraks un Rena būtu gluži nejauši iegriezušies paklausīties vakara pasaciņas. Rena dzirdēja, ka Inuktiluks pārējos cienā ar stāstu par to, kā leduslācis nozadzis viņa roni, un tie no smiekliem lokās.
- Neraizējies, brālīt, kāds iesaucās, man izdevies pietaupīt savu roni, tāpēc mums pagaidām vēl ir, ko ēst!
- Kāpēc tu man nepastāstīji? Toraks jautāja. Viņa seja bija stinga, taču Rena manīja, ka aiz dusmām slēpjas pamatīgs satraukums.
- Es gribēju, meitene atbildēja, taču tad tu man izstāstīji savu sapni, un es…
- Vai tiešām tu tici, ka es spētu nodarīt pāri Vilkam?
- Protams, ne! Taču es patiešām redzēju tādu sapni. Tev bija cirvis. Tu biji atvēzējies un gatavojies cirst.
Visu dienu viņa bija nēsājusi šo sapni sevī. Un tas nebija no ikdienišķajiem, kuri reti kad piepildās; tas bija ārkārtīgi krāsains, un tamlīdzīgi sapņi Rēnai rādījās labi ja reizi trīspadsmit mēnešos. Tie vienmēr piepildījās.
Kāds pasniedza viiiai sasalušas roņa gaļas gabalu, un meitene atcerējās, ka ir badā. Kā piedevas roņa gaļai bija pieejama vaļa treknā āda ar gardu taukuma kārtiņu, skābenas vītolu pumpuru lodītes, iegūtas no irbju guzām, un maigs, saldens roņa tauku un Rēnas iecienīto lāceņu mikslis. Sniega būdā skanēja valodas un smiekli. Izskatījās, ka Baltajām Lapsām ārkārtīgi labi padodas aizmirst jebkuras nedienas un priecāties par niekiem. Taču Rēnai bija neomulīgi sēdēt blakus Torakam, kas nikni cieta klusu.
- Plūkšanās mums nepalīdzēs atrast Vilku, viņa teica. Man šķiet, mums jāpastāsta viņiem par Odzes aci…
- Es to nedarīšu.
- Bet, ja viņi kaut ko zinātu, varbūt palīdzētu.
- Viņi negrib palīdzēt. Viņi grib tikt no mums vaļā.
- Torak, viņi ir jauki cilvēki.
Puisis pagriezās pret Renu.
- Jauki cilvēki spēj smaidīt, bet dvēselēs būt samaitāti! Es zinu, esmu to piedzīvojis!
Rena vērās Torakā.
- Es nedrīkstu viņu no jauna zaudēt, viņš sacīja. Tev tas ir citādi. Tev ir Finkedīns un visa tava ģints. Man palicis tikai Vilks.
Rena mirkšķināja acis.
- Tev esmu arī es.
- Tas nav tas pats.
Meitene juta, ka viņai sāk svilt ausis.
- Dažreiz, viņa teica, es šaubos, vai tev vispār patīku.
Tobrīd kāda dūšīga sieviete pasauca Renu, lai nāk uzlaikot jauno tērpu, un viņa, skatienu atpakaļ nepametuši, aizgāja.
Toraka vārdi atbalsojās meitenei ausīs, kamēr tā caur eju rāpoja uz mazāku piebūvi, kurā sēdēja četras sievietes un šuva. Tev tas ir citādi. "Nē, nav vis," viņa gribēja kliegt. "Vai tad nezini, ka tu un Vilks esat vienīgie draugi, kas man jebkad bijuši?"
- Apsēdies man līdzās, uzaicināja sieviete, kuras vārds bija Tanugeaka, un nomierinies!
Rena nometās uz ziemeļbrieža ādas un sāka plucināt tās akotu.
- Dusmas, maigi sacīja Tanugeaka, ir ārprāta paveids. Un spēku izniekošana.
- Bet dažreiz tās mums ir vajadzīgas, Rena nomurmināja.
Tanugeaka noklakšķināja ar mēli.
- Tu esi tieši tāda pati kā tavs tēvocis! Arī viņš jaunībā bija skarbs.
Rena piecēlās sēdus.
- Tu pazīsti Finkedīnu?
- Viņš ieradās šeit pirms daudzām vasarām.
- Kālab? Kā jūs satikāties?
Tanugeaka papliķēja meitenei pa roku.
- Tev pašai nāksies viņam to pajautāt.
Rena nopūtās. Viņai briesmīgi pietrūka tēvoča. Finkedīns nu gan zinātu, ko darīt.
- Šie tavi redzējumi, Tanugeaka sacīja, pētīdama Rēnas plaukstu. Tie var būt bīstami tev nekaitētu zibens zīmes aizsardzībai. Es brīnos, ka jūsu burve to nav pamanījusi.
- Viņa gribēja man tādas uztetovēt, meitene atbildēja, taču es vienmēr izvairījos.
- Ļauj man. Es arī esmu burve. Un man šķiet, ka tās tev noderēs. Tu sevī nēsā milzums noslēpumu.
Pagriezusies pret sievieti, kura sēdēja atsevišķi no citām, Tanugeaka tai palūdza atnest tetovēšanas piederumus. Tad, nedodot Rēnai laiku iebilst, viņa ielika tās apakšdelmu savā platajā klēpī, cieši nostiepa ādu un sāka to žigli durstīt ar kaula adatu, palaikam iemērkdama to kaijas ādas gabaliņu trauciņā ar melnu krāsvielu, kuru ieberzēja dūrienu vietās.
No sākuma tas bija mazliet sāpīgi, taču, lai novirzītu Rēnas domas, Tanugeaka nemitējās stāstīt dažādus notikumus. Drīz vien meitenes dusmas aprima un palika vienīgi bažas, ka Toraks varētu pastrādāt kaut ko muļķīgu, piemēram, aizbēgt viens pats bez viņas.
Rena šeit jutās drošībā. Uz lāvas, saspiedušies kopā kā kucēni, gulēja trīs bērni. Aiz trāna lampas ar sūnām mīksti izklātā roņa pūslī šūpojās zīdainis. Sievietes pļāpāja un smējās, un izrotāja gaisu ar sasalušas elpas vizuļiem; tikai viena, vārdā Akumika, kura sēdēja atstatus, klusēja. Rēnai piezagās iemidzinošs miers, un viņa jutās tik pasargāta kā nekad agrāk: it kā būtu maigi nolobīta dzelkšņainā čaula, kuru viņa bija uzaudzējusi, lai sevi aizstāvētu.