Tanugeaka ķērās pie meitenes otra apakšdelma, bet sievas nolika Rēnas priekšā jauno apģērba kārtu, glāstīdamas to ar vēja appūstām, brūnām rokām.
Tur bija virszeķes un jaka no mirdzošas, sudrabainas roņādas, pie kuras sievietes bija piešuvušas Rēnas ģints aizbildņa spalvas. Tur bija silts kamzolis un stulpiņi no gāgas ādas ar mīkstām dūnām iekšpusē. Tur bija zaķādas cimdi un pamatīgi dūraiņi, un irbes dūnu čības, kuras valkājamas virs pūkainām zeķēm, kas bija šūdinātas no jaundzimušu roņu ādiņām. Un, lai kājas būtu sausas, tur bija arī lieliski plikādas zābaki apdarināti ar saitēm no savītām cīpslām un ar pamatīgi pierīkotām zolēm.
- Skaisti, Rena nomurmināja. Vienīgi man nav, ko jums dot pretim.
Sievietes izskatījās pārsteigtas, taču pēc tam sāka smieties.
- Mēs no tevis neko neprasām, teica viena no viņām.
- Atgriezies tumšajā laikā, bilda kāda cita, un mēs tev pašūdināsim ziemas kārtu. Šī ir domāta tikai pavasarim.
Akumika smaidīja, bet kārtoja adatas mazā kaula trauciņā. Rena uz kārbiņas pamanīja niecīgas sīku zobiņu pēdas un pajautāja, kas tās atstājis.
- Mans mazulītis, Akumika atbildēja. Kad viņam auga zobiņi.
Rena pasmaidīja.
- Droši vien patlaban viņam zobi jau vairs nekņud?
- Ak jā, sieviete sacīja balsī, no kuras Rena notrīsēja. Tas tur ir viņš.
Akumika norādīja uz sienā izkaltu dzegu, kurā gulēja neliels, sastindzis roņādas vīstoklis.
- Man žēl, meitene sacīja.
Viņa bija arī nobijusies. Meža ģintis savus mirušos nes tālu prom no mītnēm, lai to dvēseles netraucētu dzīvos.
- Mēs savus nelaiķus paturam pie sevis līdz pavasarim, Akumika paskaidroja, lai pasargātu tos no lapsām.
- Un lai viņi nejustos vientuļi, omulīgi piebilda Tanugeaka. Tiem, tāpat kā mums, patīk papļāpāt. Ja redzi ļoti ātri krītam zvaigzni, tad zini viens no viņiem dodas apciemot draugus.
Rena nosprieda, ka tā ir mierinoša doma, bet Akumika ieknieba sev virsdegunē, lai aizdzītu skumjas.
- Ļaunie gari aiznesa viņa elpu pirms dažiem mēnešiem. Tagad tie ir paņēmuši arī manu vecāko dēlu, viņa teica.
Rena atcerējās, ko Inuktiluks bija sacījis par zēnu, kurš bija pazudis ledājos.
- Mans draugs nomira no drudža ilgās tumsas mēnesī, Akumika turpināja. Pēc tam mana māte sajuta tuvojamies nāvi un izgāja laukā to sagaidīt, lai neatņemtu ēdienu jaunākajiem. Ja neatgriezīsies dēls, man vairs nebūs neviena tuvinieka.
Viņas acis bija trulas: it kā tajās būtu nodzisusi gaisma. Rena tādas bija redzējusi jau agrāk cilvēkiem ar slimām dvēselēm.
"Man palicis tikai Vilks."
Beidzot Rena saprata, kā jūtas Toraks. Viņa māte nomira, kad puisēns nāca pasaulē. Tēvs gāja bojā cīņā pret lāci. Toraks pat nekad nebija ticies ar savas ģints pārstāvjiem. Viņš bija visvientuļākais no visiem, kurus Rena pazina. Un, kaut gan arī viņa bija zaudējusi tuviniekus, meitene saprata, ka Torakam, tāpat kā Akumikai, sirds joprojām asiņo. Ja viņš zaudē Vilku…
Rena no jauna pārlika, kā varētu sevi piespiest pastāstīt viņam par savām aizdomām.
- Gatavs, likdama meitenei iztrūkties, sacīja Tanugeaka.
Rena apskatīja glītos, melnos zigzagus apakšdelmu iekšpusē. Tie lika viņai justies stiprākai un aizsargātākai.
- Paldies! viņa pateicās. Tagad man jāsameklē draugs.
- Vispirms paņem šo!
Tanugeaka pasniedza meitenei mazu, no gulbja kājas zvīņainās ādas izgatavotu maciņu, pie kura bija atstāti putna nagi.
- Kas tur iekšā? Rena gribēja zināt.
- Šis tas, kas varētu tev noderēt. Klausies uzmanīgi! sieviete čukstēja, pieliekdamās tuvāk. Tonakt vecajie debesīs redzēja vēl ko vairāk. Mēs neesam pārliecināti, ko tas nozīmē, taču mums ir sajūta, ka tu to varētu zināt.
Viņa mirkli klusēja un tad turpināja:
- Tā bija trīszaru dakša ar kurām dziednieki mēdz ķert slimnieku noklīdušas dvēseles. Taču šī izskatījās slikta.
Rēnas pirksti žņaudzīja maciņu.
Ak, Tanugeaka sacīja un pieskārās meitenes rokai, es zinu, ka tu no tā baidījies. Ej! Atrodi savu draugu! Kad pienāks laiks, pastāsti viņam par noslēpumiem, kurus tu glabā sevī.
Kad Rena nonāca atpakaļ galvenajā mītnē, Balto Lapsu ģints bija sagatavojusies naktsmieram. Vairākums gulēja, cieši saspiedušies kopā, bet daži vēl sēdēja, gremodami cīpslas vai ielocīdami iekaltušos zābakus, lai no rīta tos varētu uzvilkt kājās. Toraks jau gulēja aizmidzis lāvas vienā malā.
Rena ielīda guļammaisā un prātoja, ko iesākt. Balto Lapsu redzējumi apstiprināja, ka bailes, kuras viņā bija ieperinājušās kopš vairākām dienām, nav veltīgas. Vilku bija notvēruši dvēseļēdāji.
Torakam viņa baidījās par to stāstīt. Kas zina, cik daudz viņš vēl spēs panest?
Rena pamodās no tā, ka Inuktiluks purināja viņas plecu.
Visi vēl gulēja, bet caur spraugu mītnes sienā viņa manīja, ka mēness ir zemu: tuvojās rītausma. Toraks bija pazudis.
Rena pielēca kājās.
Viņš gaida ārā, Inuktiluks paziņoja. Nāc man
līdzi!
Abi devās uz mazāko būdu, kur Rena šķīrās no vecā apģērba un uzvilka jauno, neierasto tērpu.
Vēja nebija, taču nakts gaiss graizīja kā ar nazi. Sniegs mirdzēja gaistošajā mēnesgaismā. Bija uzsalusi sērsna, tāpēc viņiem nācās soļot uzmanīgi. Saoduši cilvēkus, kājās pieslējās daži suņi, bet pēc tam no jauna nolikās sniegā.
Toraks gaidīja. Viņam, tāpat kā Rēnai, bija jauns apģērbs; sudrabotajā virsjakā tērptu, draudzene viņu gandrīz nepazina.
- Viņi mums palīdz tikt projām, puisis čukstēja, un acis viņam no uztraukuma spīdēja.
- Bet kāpēc?
Inuktiluks bija pazudis tumsā, un Toraks atbildēja:
- Es viņam visu izstāstīju. Tev bija taisnība viņi patiešām zina par Odzes aci! Un ir kāda sieviete Akumika. Viņa mums pastāstīs, kā to atrast.
Rena bija pārsteigta.
- Bet… man šķita, ka tu šiem cilvēkiem neuzticies. Kas mainījis tavas domas?
- Tu, Toraks veltīja viņai vienu no saviem retajiem, platajiem vilka smaidiem. Es taču tevī dažreiz ieklausos.
Inuktiluks viņiem māja, un abi tam sekoja rietumu virzienā, līdz nonāca pie plaisas ledū. Rena saskatīja ūdens melno atblāzmu un saoda Jūru.
Viņi gāja gar ūdensceļu, kas pakāpeniski paplašinājās, līdz Toraks pieskārās meitenes rokai.
- Skaties!
Vina noelsās.
- Smailīte!
Tā bija desmit soļus gara, pamatīgi taisīta no roņādām, kas bija uzvilktas uz vaļu kaulu rāmja. Viņu mantība bija glīti salikta abos laivas galos, un pāri smailītei gulēja divi airi, kuriem katrā pusē bija pa lāpstiņai.
- Šis kanāls ved uz atklāto Jūru, teica Inuktiluks. Kad sasniegsiet to, paturiet acīs krastu, tikai nepiebrauciet par tuvu Ledus upes ietekai.
- Tu mums stāstīji, ka vēl nevienam nav izdevies to šķērsot, Toraks sacīja.
Apaļajā sejā atplauka smaids.
- Taču daudzi ir aizbraukuši tai garāml
Tad Inuktiluka smaids apdzisa.
- Uzmanieties no melnā ledus. Tas ir biezāks nekā baltais un nogremdēs jūs acumirklī. Ja ieraugāt ūdenī peldam melnu ledus gabalu, tas nozīmē, ka vairākiem jau esat pabraukuši garām, tos nepamanījuši.
Rena brīnījās, kā lai ierauga melnu ledu melnā Jūrā.