- Inuktiluks man stāstīja, ka šeit ir sastopami baltie vaļi, Toraks sacīja. Iespējams, tu redzēji kādu no tiem.
Puisis nebūt neizskatījās nobijies, un tas Renu kaitināja. Taču Toraks bija labs smaiļotājs un tik pārņemts ar vēlēšanos atrast Vilku, ka baiļoties viņam nebija laika. Vilnis pacēla laivu, un Rena iegremdēja airi ūdenī, cenzdamās nedomāt par to, kas peld zem smailītes. Jūrasmāte abus varētu iznīcināt ar vienu vienīgu spuras cirtienu. Ar nebeidzamā kliedzienā atvērtām mutēm viņi tad grimtu
bezdibenīgajā melnumā, un, kad zivis būtu noskrubinājušas tīrus viņu kauliņus, slēpņļauži tos uz visiem laikiem ietītu savos garajos, zaļajos matos…
- Prātīgāk. Toraks kurnēja, tu mani apšļaksti!
- Piedod!
Rēnai smeldza rokas un, par spīti pūces acīm līdzīgajam sejsegam, no spilgtās gaismas dunēja galva. Atklāto Jūru viņi bija sasnieguši neilgi pēc rītausmas un patlaban atradās pārdabiskā tumšzaļa ūdens un zilu, peldošu leduskalnu pasaulē. Austrumu pusē stiepās piekrastes baltie plašumi, bet ziemeļos neizmērojamais Ledus upes sadrumstaloto ledāju jūklis.
- Pārāk lēni, Toraks nomurmināja.
Palielinājis ātrumu, viņš aizstūrēja laivu aiz peldoša kalna.
- Nedomāju gan, ka mums vajadzētu tam nonākt tik tuvu, Rena iebilda.
- Kālab ne? Tas sargā mūs no vēja.
Viņa ķērās pie aira. Aisberga bāli zaļajā pakājē gozējās trīs roņi. Meitene pievērsa skatienu tiem un centās sevi piespiest neuztraukties.
Nelāga sajūta. Viņa tomēr bija uztraukusies. Toraka vēlme atrast Vilku bija visaptveroša: Rena sāka prātot, ar ko tas viss beigsies. Un viņa taču vēl nebija draugam izstāstījusi par dvēseļēdājiem.
Savā neizdibināmajā ceļā viņiem garām aizpeldēja kāds mazāks leduskalns. Rena sajuta tā stindzinošo elpu un dzirdēja, kā Jūra šļakstinādamās un šmakstinādama grauž dobumu aisberga sānos. Iedobe bija izveidojusies spilgti zila un ovāla. "Gluži kā acs," viņa nodomāja.
- Odzes acs, Rena negaidīti sacīja.
- Es arī par to domāju, Toraks pievienojās. Tai nevarētu būt nekā kopēja ar īstu odzi, tik tālu ziemeļos tās nedzīvo…
- …un Inuktiluks teica: "…kad būsiet tikuši tur
iekšā".
Toraks pagriezās pret Renu; pūces acis darīja puisi biedējoši svešādu.
- Man šķiet, es nojaušu, ko viņš ar to domāja.
- Man liekas es arī, Rena teica.
Viņa nodrebēja.
- Es ceru, ka mēs kļūdāmies. Man riebjas alas.
Klusēdami abi atsāka irties.
Lai uzmundrinātu sevi un Toraku, Rena parakņājās somā pēc ēdamā. Baltās Lapsas viņus bija apgādājuši ar labu pārtiku. Kopā ar taukuma gabalu viņa atrada sasalušas roņa ribas un asinsdesas. Viņa nogrieza divus desas gabalus un vienu pasniedza Torakam. Tas garšoja nejēdzīgi, un Rena ilgojās pēc kadiķogu smaržas. Vēl vairāk viņa ilgojās pēc Baltajām Lapsām.
- Es jūtos vainīga viņu priekšā, meitene teica.
- Kāpēc? Toraks jautāja ar pilnu muti.
- Viņi mums tik daudz devuši, bet mēs atmaksājām viņiem aizbēgdami.
- Viņi gribēja mūs aizsūtīt atpakaļ uz dienvidiem!
- Bet visa šī mantība! Sniega cirtņi. Lampas. Teicami dzeramtrauki. Jaunas šķiltavas man un brīnišķīga maksts manam lokam. Ir pat remontlīdzekļi šai laivai.
Viņa pacēla maisiņu, kas bija izgatavots no roņa pleznas.
Toraks neklausījās. Viņš bija nolaidis airi un vēroja, kas notiek priekšā.
- Kas tur ir? meitene jautāja.
Roņi uz leduskalna bija sakustējušies.
Rena brīnījās.
- Mums taču ir pietiekami daudz pārtikas, viņa čukstēja, mums nav laika tagad medīt!
Toraks nenēma sacīto vērā. »
Roņi pēkšņi no ledus iešļūca ūdenī. Tobrīd Toraks, spēji sasvēris laivu uz kreiso pusi, iegremdēja airi ūdenī un iekliedzās:
- Griežamies, griežamies!
Rena apjukusi darīja to pašu, un viņi šāvās sānis tālāk no aisberga ķīļūdens -, bet apdullinoša rēkoņa pārplēsa debesis, un kalns sasvērās un iegāzās Jūrā, uzvilnīdams ūdens sienu, kas dunēdama pārvēlās pāri vietai, kur pirms mirkļa bija atradusies smailīte.
Elsodami abi šūpojās augšup lejup. Leduskalna vietā bija palicis bangojošs jūklis.
- Kā tu zināji, ka tas atgadīsies? Rena jautāja.
- Es nezināju, Toraks atbildēja. To sajuta roņi.
- Kā tu zināji, ka viņi jūt?
Puisis mirkli vilcinājās.
- Tie jūt to ar ūsām. Pagājušajā vasarā es biju iemiesojies ronī. Atceries?
Rena bažīgi nolaizīja no lūpām sāli. Viņa par to bija aizmirsusi vai arī nevēlējās atcerēties. Viņai bija nepatīkami apzināties, cik atšķirīgs ir Toraks.
Zēns to redzēja draudzenes sejā.
- Brauksim! viņš teica. Vēl tāls ceļš priekšā.
Ceļinieki ķērās pie airiem un, turēdamies tālāk no
leduskalniem, turpināja ceļu. Rena juta, ka nepateiktie vārdi starp viņiem rada atsvešinātību. Drīz vajadzēs draugam to pateikt.
Sacēlās vējš, kas pūta viņiem sejā saltumu. Taču Balto Lapsu dāvātajā tērpā Rena to gandrīz nejuta. Roņāda aizturēja vēju un bija vieglāka par ziemeļbrieža ādu, bet gāgas dūnu apakšējā kārta gādāja par siltumu un ļāva izgarot ķermeņa mitrumam, tāpēc aukstums meitenei netika klāt. Suņu vilnas apmale gar kapuces malu sildīja vaigus, bet nesasala no izelpas, un pirkstaiņiem, kas bija pavilkti zem dūraiņiem, galos bija šķēlumi, pa kuriem viņa varēja izbāzt pirkstus un noņemties ar sīkiem darbiņiem, piemēram, atvērt somas. Apģērbs bija arīdzan skaists, un sudrabotā āda mirgoja saulē. Taču patiesībā Rena tajā jutās kā pavisam cits cilvēks.
Arī zigzagveidīgie tetovējumi uz apakšdelmiem lika viņai justies svešādi, un meitene prātoja, kāpēc Tanugeaka viņai tos uztetovējusi. Šķita, ka Balto Lapsu burve par viņu zina to, ko varētu zināt vienīgi Seiuna un Finkedīns, noslēpumus, kurus Rena glabāja attālākajos prāta nostūros.
Taču pēdējā Tanugeakas dāvana Renu izbrīnīja visvairāk.
No gulbja kājas izgatavotajā maciņā atradās tumšs pulveris, kas oda pēc sodrējiem un jūraszālēm. Kam gan tas domāts?
Skaties! Toraks uzsauca, pārtraukdams viņas domu ritējumu.
Viņš bija stūrējis laivu tālāk atklātā Jūrā, un tagad Rena saprata, kas tam par iemeslu.
Austrumu pusē vīdēja Ledus upes žilbinošais baltums. Robainas smailes slējās virs reibinoši augstām klintīm, kuras izvagoja dziļas, gaišzilas plaisas. Rena sadzirdēja tālu dunoņu un ieraudzīja, kā nolūst un ieveļas Jūrā milzīgs, zaļš ledus blāķis. Gaisā uzšāvās putekļos pārvērties ledus. Zaļš vilnis vēlās uz ceļotāju pusi un sašūpoja smailīti. "Ja mēs būtu tuvāk," Rena nodomāja, "mēs tiktu sašķaidīti. Tāpat kā mans tēvs."
- Centies par to nedomāt, klusi teica Toraks.
Meitene paņēma airi un iegremdēja to ūdenī.
Saule bija jau zemu un Ledus upe tālu aiz muguras, kad viņi beidzot pamanīja meklēto kalnu. Tas pacēlās no nedzīvas, baltas zemes: trīs sastingušas smailes dūrās debesīs tās tiešām izskatījās pēc kraukļiem, kas apmetušies uz ledus gabala. Rena nekad agrāk nebija redzējusi kaut ko tik drūmu. Pirms divām ziemām viņas ģints ceļoja uz Augsto kalnu visattālāko ziemeļu galu, un meitenei šķita, ka viņa nonākusi pasaules malā. Tagad Rēnai likās, ka viņa tai pārvēlusies pāri.
Toraks jutās līdzīgi, tāpēc, izvilcis vienu roku no dūraiņa, viņš aizskāra ģints aizbildņa ādu.