Uz dienvidiem no kalna rietumu malas vini atrada aizsalušo līci, kuru Akumika bija uzzīmējusi sniegā. Tikt laukā no smailītes bija atvieglojums, jo viņu kājas bija kļuvušas stīvas. Ceļinieki vēlreiz pateicās Baltajām Lapsām: laiva bija viegla un zābaku raupjās zoles uz ledus neslīdēja.
Paslēpuši smailīti augstas kupenas aizsegā, viņi to apgrieza otrādi un nostiprināja ar četriem žuburainiem mietiem, kas bija izskaloti no Jūras.
- Inuktiluks tos sauc par "krastakokiem", Toraks skaidroja. Mēs tos varam izmantot arī tādēļ, lai no laivas uzceltu būdu.
Rena nešaubīgi zināja, ka tieši tobrīd, kad vēl bija pēcpusdiena un ēnas metās purpursārtas, viņiem ar to vajadzētu nodarboties. Taču Toraks jau meklēja pēdas.
Drīz vien viņš tās patiešām atrada: platas izdangāta sniega risēs.
- Divas ragavas, viņš, uzacis saraucis, teica. Smagi piekrautas un dodas uz kalnu. Gluži svaigas pēdas.
Viņš iztaisnoja muguru.
- Iesim!
Rena nodrebēja. Pēkšņi dvēseļēdāji šķita esam ļoti tuvu.
- Pagaidi! viņa sacīja. Mums tas jāapdomā.
- Kāpēc? puisis nepacietīgi jautāja.
Rena svārstījās.
- Viena no Balto Lapsu sievām man kaut ko pateica. Visu dienu es gribu tev to pastāstīt.
- Tiešām?
Meitene pieklusināja balsi līdz čukstam.
- Torak! Tie ir dvēseļēdāji. Dvēseļēdāji ir aizveduši Vilku.
- Es zinu, viņš teica.
-Ko?
Viņš pastāstīja draudzenei, ko bija redzējis, kad iemiesojās krauklī.
- Bet… kāpēc tu nepastāstīji to man? Rena sūkstījās. Tu to zini jau vairākas dienas!
Puiša skatiens bija drūms, un viņš iecirta ar papēdi pa sniegu.
- Skaidrs, ka vajadzēja pastāstīt, taču es negribēju riskēt. Es iedomājos, ka tu varētu doties atpakaļ uz Mežu.
Viņa seja sadrūma vēl vairāk.
- Ja tu būtu aizgājusi…
Toraks ieskatījās draudzenei acīs.
- Nu tad ejam?
Rena norija siekalas.
- Jā. Ejam.
Viņi apskatīja dvēseļēdāju pēdas, kuras vijās augšup kalnā.
- Ja nu tās ir kaut kādas lamatas? Rena baiļojās.
- Man vienalga, Toraks nomurmināja.
- Ja nu viņi padzirdējuši baumas par Vilku ģints zēnu, kurš ir garagājējs? Ja viņi tevi noķers un paņems tavu spēku, briesmās būs viss Mežs.
- Man vienalga, Toraks atkārtoja. Man jāatrod Vilks.
Rēnai radās kāda doma.
- Kā būtu, ja mēs nomaskētos?
- Ko?
- Tas viņus maldinās. Varbūt Tanugeaka tieši to bija domājusi. Vismaz viņa man iedeva visu, kas nepieciešams.
Toraks paspēra vēl pāris soļu un tad pagriezās atpakaļ pret Renu.
- Ko mēs iesāksim?
Lai izmainītu ārieni, nebija vajadzīgs ilgs laiks. Viņu ģints piederības tetovējumi neradīja sarežģījumus, jo vaigi abiem no sniega vētras joprojām bija tik čulgaini, ka āda bija tik tikko redzama. Rena no Tanugeakas dotā pulvera un ūdens pagatavoja melnu krāsvielu un ar pirkstu uzzīmēja Torakam pār virsdeguni Balto Lapsu tetovējumu lenti. Viņa arī nogrieza Torakam matus līdz pleciem un uz pieres atstāja tos īsus. Puisis bija pārāk kārns, lai līdzinātos Baltajai Lapsai, taču, par laimi, apģērbs šo nepilnību noslēpa.
Pati savus matus Rena nokrāsoja melnus, tajos ieķemmēdama melno krāsvielu, kuru viņa izmantoja, lai seju padarītu melnīgsnēju. Pēc tam viņa lika sevi pārveidot par Kalnu Zaķu ģints meiteni, kurai pār pieri stiepjas zigzagveida josla, kas turklāt vēl ietonēta ar okeru, ko viņi atrada puiša ārstniecības augu ragā.
Toraks izskatījās samulsis.
- Tu vairs neizskaties pēc Rēnas.
- Tas labi, viņa novērtēja. Un tu neizskaties pēc Toraka.
Abi raudzījās viens otrā, izsisti no līdzsvara lielākā mērā, nekā gribēja to atzīt. Pēc tam viņi atgriezās pie dvēseļēdāju atstātajām ragavu slieču risēm.
Ragavas tikušas vilktas augšup pa kori, kas līkumoja gar kalna rietumu malu tieši tā, kā bija teikusi Akumika. Kamēr Toraks un Rena rāpās augstāk, purpursārtās ēnas kļuva pelēkas kā ogles zīmējumā. Viņi bieži apstājās, lai ieklausītos, taču apkārtnē nebija manāma neviena dzīva būtne. Ne ērgļi debesīs riņķoja, ne kraukļi ķērca.
Gaiss kļuva aukstāks. Vējš norima. Viņu zābaki čīkstēja klusumā.
Tad biedējoši negaidīti viņi uzdūrās ragavām, kas bija pavirši atstātas takas malā.
Pēc tik daudzām dienām, sekojot katram niecīgākajam pavedienam, uziet īsta koka un ādas veidojumu bija pārsteidzoši. Atradums liecināja, ka arī dvēseļēdāji ir īsti.
Saprazdami, ka tuvojas ceļojuma beigas, viņi nobēdzināja somas un guļammaisus sniegā dažus soļus no ragavām. Rena redzēja, cik sāpīgi Torakam ir pamest tēva dāvināto zilā slānekļa nazi.
- Tas ir pārāk bīstami, viņa skaidroja. Tie pazina tavu tēvu, viņi var sazīmēt arī nazi.
Viņi nolēma ņemt līdzi Balto Lapsu dāvinātos dzeramtraukus, mazliet pārtikas un nažus. Rena būtu gribējusi paķert arī savu loku, tāpat kā cirvjus, taču Toraku bija pārāk ietekmējušas Balto Lapsu vīzijas un viņš negribēja riskēt.
Divdesmit soļus no ragavām taka meta cilpu ap klintsbluķi, un viņi apstājās.
Virs galvas slējās drūms kalns, kuru pēdējie saules stari krāsoja tumšsarkanu. Vienā kalna malā vīdēja melna ala. Tās priekšā kā brīdinājums stāvēja garš, pelēks akmens stabs.
No alas tumsības plūda balta dūmaka. Auksti izgarojumu vāli, kas oda pēc šausmām un dēmoniem, sniedzās pēc ceļiniekiem. Cerības pamazām zuda. Ja dvēseļēdāji tur ievilkuši Vilku…
Pametusi skatienu pār plecu, Rena pirmo reizi ieraudzīja visu kalna apveidu. Viņa vēroja, kā tas paceļas no sniegiem kā milzu radījuma galva. Viņa redzēja, ka pirms pagrieziena uz ieteku Jūrā, kā čūska līkumodama uz austrumiem, savus ūdeņus veļ Ledus upe.
Arī Toraks to visu bija pamanījis.
- Mēs esam atraduši Odzi, viņš čukstēja.
- Mēs uz tās stāvam, Rena dvašoja.
Viņi pagriezās pret kalnu pret žilbinoši melno alu, kuru uz pusēm sadalīja akmens stabs.
- Un tur ir arī acs, viņa piebilda.
Toraks noņēma pūces acīm līdzīgo saulessargu un iebāza to savā ārstniecības augu dozē.
Tie ir tur iekšā, viņš teica. Es to jūtu. Tur ir arī
Vilks.
Rena košļāja apakšlūpu. Mums jāapdomājas.
- Es esmu domājis pietiekami, puisis atteica.
Paņēmusi draugu aiz rokas, meitene aizvilka viņu aiz
klintsbluķa lai viņi nebūtu redzami no alas ieejas.
- Nav jēgas doties iekšā, viņa sacīja, līdz neesam pārliecināti, ka… ka Vilks vēl ir dzīvs.
Toraks neatbildēja. Tad Rēnai par izbailēm viņš pacēla plaukstas pie lūpām un gribēja gaudot.
Viņa satvēra zēna plaukstas locītavu.
- Vai tu esi traks? Tie tevi sadzirdēs!
- Kas par to? Viņi domās, ka es esmu vilks.
- To nevar zināt. Torak, tie ir dvēseļēdāji!
- Ko tad darīt?
- Ir kāds cits paņēmiens.
Izvilkusi roku no cimda, Rena paknibinājās gar jakas apkakli un izvilka mazu rubeņa kaula svilpīti, kuru Toraks viņai kādreiz bija iedevis. Meitene tajā iepūta, taču, kā jau bija gaidāms, svilpe neskanēja; bet, ja Vilks būtu dzīvs, viņš to sadzirdētu.
Nekā. Ne vēsmiņa nesakustināja sastingušo gaisu.
- Pamēģini vēlreiz! Toraks uzaicināja.
Rena mēģināja. Vēlreiz. Un vēlreiz.