- Tu ilgi biji projām, dvēseļēdāja teica. Vai dabūji?
Toraks, slēpdams seju, pacēla somu. Tajā vārgi spirinājās pūce.
Dvēseļēdāja ierukšķējās un steberēja dziļāk alā.
Pametis skatienu atpakaļ, Toraks redzēja, ka tālu aiz muguras izgaist dienas gaisma. Viņš pārmeta somu pār plecu un sekoja sievietei.
Par spīti līkajām kājām, dvēseļēdāja pārvietojās ātri, un, abiem dodoties alas dzīlēs, Toraks šaudīgajā lāpas gaismā spēja pamanīt vienīgi apkārtnes fragmentus. Ciļņotas, sarkanas sienas kā saplaisājis roņa pūslis. Eja tik bāla un līkumaina kā zarna. Uz sienām šur tur pavīdēja dzelteni plaukstu nospiedumi, kas izgaisa tumsā. Un nepārtraukta ūdens lāsošana. Klumburēdams pa tuneli, puisis saprata, kādu muļķību ir pastrādājis. Kad dvēseļēdāji ieraudzīs viņa seju, tie sapratīs, ka viņš nav zēns no Balto Lapsu ģints. Iespējams pat, ka tie Toraka vaibstos atradīs kādu līdzību ar viņa tēvu. Bet varbūt, ka dvēseļēdāji jau zina, kas viņš tāds, un šīs ir tikai lamatas.
Viņi devās arvien dziļāk alā. No klintīm staroja viltīgs siltums un lipa Torakam pie sejas kā zirnekļu tīkli. Kodīga smaka līda viņam kaklā.
- Elpo caur muti! dvēseļēdāja norūca.
Tētis mēdza viņam dot tādu pašu padomu. Bija briesmīgi to dzirdēt no ienaidnieces mutes.
Virs galvas Toraks ievēroja plānas sarkanīga akmens plāksnes, kas nokarājās kā asiņainas ādas skrandas. Starp tām no gaismas slēpās neredzēti radījumi.
Toraks ar galvu atsitās pret klinti, pakrita un riebumā iekliedzās, jo viņa pirksti bija iegrimuši mīkstā zampā, kurā ņudzēja tievi, pelēki tārpi.
Viņa delmu sagrāba stipra roka, kas uzrāva puisi kājās.
- Klusu! uzsauca dvēseļēdāja. Tu tos izbiedēsi!
Pēc tam viņa sacīja tumsā:
- Kuš, kuš, mani maziņie!
Par atbildi atskanēja tūkstošiem sikspārņu pīkstēšana un čabināšanās.
- Siltums padara tos modrus, dvēseļēdāja nomurmināja.
Uzlikusi plaukstu uz ejas sienas, viņa lika Torakam darīt to pašu. Puisis atsprāga atpakaļ. Klints bija pretīgi silta kā tikko piebeigta dzīvnieka liemenis. Torakam bija tikai viens izskaidrojums. Citpasaule.
- Jā, Citpasaule, dvēseļēdāja sacīja, it kā būtu dzirdējusi viņa domas. Kā tev šķiet, kāpēc mēs mērojām visu šo garo ceļu?
Zēns neuzdrošinājās atbildēt, un šķita, ka dvēseļēdāju tas kaitina.
- Neļauj sikspārņiem ieraudzīt tavas acis, viņa ņurdēja. Tie lido uz gaismu.
Eja pēkšņi beidzās garā, zemā paplašinājumā, kura sienas bija sažuvušu asiņu krāsā. Tā smirdēja kā mēslu čupa vasaras pilnbriedā, un Torakam kļuva nelabi.
Bet tad viņš par smaku aizmirsa. Sienās rēgojās mazākas alas, un dažām priekšā bija aizbīdīti akmens bluķi. No viena šāda iedobuma līdz Torakam atplūda āmrijas šņākšana.
Viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Ja šeit ir āmrija, tad varbūt kaut kur atrodas arī Vilks.
Toraks klusi iesmilkstējās vilku valodā: "Tas esmu es!"
Klusums. Vilšanās brāzās zēnam pāri kā vilnis. Ja Vilks joprojām bija dzīvs, viņš ieslodzīts citur.
- Beidz smilkstēt, noņurdēja dvēseļēdāja, un turies līdzi! Ja tu šeit pazudīsi, mēs tevi nekad vairs neatradīsim.
No daudzajām ejām Torakam apreiba galva. Zēns prātoja, ka dvēseļēdāja šādu līču loču ceļu ir izvēlējusies ar nolūku, lai viņš apmaldītos. Sievietes šaurajā sejā atspoguļojās saprāts. "Līkas kājas un skrejošas domas." Tā bija sacījis Klejotājs.
Viņi iznira plašā apakšzemes telpā, un Toraks nodrebēja. Viņa priekšā parādījās īsts mežs. Akmens mežs.
Uz augšu, meklēdamas neesošu saulesgaismu, tiecās ēnainas biežņas. Akmens ūdenskritumi bija sastinguši mūžīgā ziemā. Kamēr Toraks sekoja šaudīgajai lāpas gaismai, neveselīgais siltums lika pāri viņa pierei ritēt sviedriem. Viņš dzirdēja netīkamu pilēšanu; viņš manīja rāmus ezeriņus un sagriezušās saknes. Kā murgā laiku pa laikam pavīdēja pārakmeņojušies augumi: daži karājās virs galvas, citi bija pa pusei paslēpušies ūdenī. Kad Toraks paskatījās no jauna, tie bija pazuduši, taču viņš juta to klātbūtni: tie bija klinšu slēpņļauži.
Dvēseļēdāja pieveda Toraku pie varena, zaļgana akmens stumbeņa, kas izskatījās nocirsts līdz pamatam neiedomājama spēka uzplūdā. Zēns saklausīja klusu rosīšanos un saprata, ka tiek novērots.
Kāja aizķērās aiz saknes, viņš paklupa un nokrita. Alā atskanēja smiekli.
- Nefa, kas tas? izsmējīgi jautāja sievietes balss. Vai nu beidzot esi atvedusi mums savu audzēkni?
Toraka sirds sāka dauzīties. Viņš varēja piemānīt vienu dvēseļēdāju. Taču, lai piekrāptu arī pārējos, bija vajadzīgs viss viņa saprāts un atjautība.
Gulēdams uz vēdera, kur nokritis, viņš sāka īdēt:
- Nē, nē, es nedrīkstu ieskatīties pavēlnieka sejā!
- Atkal jau sākas, norūca Nefa. Viņš neiedrošinās paskatīties pat uz mani!
Toraks juta pavīdam cerību stariņu. Ja viņi nebūtu redzējuši Balto Lapsu zēna seju…
Zēna vaigam pārslīdēja auksts pirksts, un viņš sarāvās.
- Ja viņš neiedrošinās lūkoties uz Sikspārņu burvi Nefu, sieviete čukstēja Torakam ausī, varbūt viņš paskatīsies uz Odžu burvi Sešru?
Viņa atvilka puisim no pieres kapuci, un zēns atklāja, ka raugās visjaukākajā sejā, kāda jebkad redzēta. Slīpās lūša acis bija neizdibināmi zilas, mute biedējoši skaista. Melnie mati, atsukāti no augstas, baltas pieres, atklāja skatienam pilnīgi melnu uztetovētu bultu uzgaļu virteni, kas izskatījās pēc raksta uz odzes muguras.
Kamēr Odžu burve pētīja viņu kā mednieks medījumu, Toraks, savaldzināts, tomēr atturīgs, vēroja viņas skatienu.
Sievietes maigos vaibstus bija nocietinājis nicinājums taču nekas vairāk. Tā nezināja, kas viņš ir.
- Diezgan kārns Baltā Lapsa, burve teica. Nefa, tu mani sarūgtini. Tu mums esi atvedusi nīkuli.
Viņas aukstie pirksti aizslīdēja aiz puiša virsjakas apkakles, un viņa pasmaidīja.
- Kas tad tas? Viņam ir nazis!
- Nazis? jautāja Sikspārņu burve.
Nazis, kuru viņam bija pagatavojis Finkedīns, ievietots makstī, karājās siksniņā Torakam ap kaklu. Tagad tas bija zudis: Odžu burve pārcēla siksniņu viņam pār galvu un pasniedza nazi Nefai.
- Viņam ir nazis, ņirgājās vīrieša balss sulīga un stipra kā ozolkoks.
Tumsā pavīdēja milzīgs stāvs, un, pirms Toraks spēja pretoties, viņš bija sagrābts un viņa rokas izgrieztas ar tādu niknumu, ka puisis iekliedzās.
Smiekli sajaucās ar egļu sveķu aso smaržu, kas koda Torakam acīs.
- Vai man būtu jābīstas, Sešru? vīrs izsmējīgi jautāja. Šķita, ka lācīgajā ziemeļbriežu ādas apģērbā viņš aizpilda visu alu. Vai šis grasās uzbrukt Ozolu burvim?
Toraks raudzījās sejā, kas bija tik cieta kā saules izkveldēta zeme. Bārda izskatījās pēc zaru biezokņa, pinkainie mati bija rūsgans jūklis. Acis, kuras urbās Torakā, bija niknas un zaļas kā lapas.
- Vai viņš grib man uzbrukt? Ozolu burvis atkārtoja draudīgi maigā tonī.
Puisis jutās tik bezpalīdzīgs kā lemings lūša nagos.