- Tiazi, liec viņu mierā! strupi sacīja Sikspārņu burve. Mums viņš vajadzīgs dzīvs, nevis beigts no bailēm.
Odžu burve izlieca savu balto kaklu un iesmējās.
- Nabaga Nefa! Viņai vienmēr tik ļoti gribas tēlot māti!
- Ko gan tu zini par mātes jūtām? Nefa atcirta.
Sešru saknieba skaistās lūpas.
- Paskatīsimies, ko šis mums atnesis, sacīja Tiazi un izrāva Torakam no rokām maišeli. Viņš izvilka no tās pamazu pusaugu pūcīti un kratīja to, kamēr putna acis no pārbīļa satumsa. Kopš šā brīža Toraks sāka neieredzēt Ozolu burvi Tiazi, kuram sagādāja prieku darīt pāri vājākiem radījumiem.
Šķita, ka arī Sikspārņu burvei viņš nepatīk. Tā gāzelēdamās pagāja uz priekšu, izkampa Ozolu burvim pūci no rokām un iebāza to atpakaļ maisā.
- Arī putns mums vajadzīgs dzīvs, viņa noburkšķēja.
Pēc tam Nefa pagriezās pret Toraku, norādīja uz bērzu tāss cibu, kas stāvēja uz grīdas, un uzaicināja puisi paēst.
Viņam par pārsteigumu, traukā atradās kaltētas zirga gaļas sloksnes un nedaudz lazdu riekstu.
- Ēd vien, Sešru mudināja ar dīvainu, šķību smaidu sejā. Tev jāuzkrāj spēki.
Viņas skatiens aizslīdēja pie Tiazi, un Toraks abu acīs pamanīja pazibam jautras dzirkstelītes.
Toraks mēģināja ēst, taču nespēja neko norīt. Vēl pirms dažiem brīžiem viņš kopā ar Renu bija atradies sniegājos. Bet nu viņš bija zemes dzīlēs kopā ar dvēseļēdājiem.
Dvēseļēdāji. Tie bija vajājuši viņu sapņos. Tie bija nogalinājuši viņa tēvu. Beidzot tie atradās ar viņu aci pret aci: noslēpumaini un neizprotami un tomēr daudz īstāki, nekā viņš jebkad bija spējis iedomāties.
Ozolu burvis Tiazi, gremodams egļu sveķus, izlaidās uz akmeņiem un nobirdināja savu bārdu ar zeltainām drupačām. Viņš varētu būt labākais mednieks Mežā ja vien nespīdzinātu upurus sava prieka pēc.
Sešru, Odžu burve, noliecās pār Tiazi; viņa bija slaida un gracioza, un viņas mīkstā roņādas tunika mirgoja kā mēness atspulgs ezerā. Burves bezkaislīgais smaids lika Torakam nodrebēt. Kad tā aplaizīja lūpas, viņš pamanīja mazu mēlīti ar melniem raibumiem. Taču visvairāk Toraku mulsināja Nefa Sikspārņu burve. Viņas mazās ačeles šaudījās no Sešru pie Tiazi, un izskatījās, ka viņa ar abiem nav draugos tāpat kā ar sevi.
Kaut kur tālumā iebrēcās pūce.
Smaids Sešru sejā nodrebēja.
Tiazi kļuva pavisam rāms.
Nefa klusi murmināja un satvēra tumsnējo ģints aizbildņa ādu uz sava pleca.
Lāpu gaisma kļuva blāvāka.
Toraks bailēs pamanīja, ka alas dziļumā, kur iepriekš bija plandījušās tikai ēnas, sēž ceturtā dvēseļēdāja.
- Lūk! nočukstēja Sešru, ieradusies Maskotā.
- Eostra, aizsmakušā balsī nogārdza Tiazi, Ūpju burve.
Nefa pieķērās pie akmens izauguma un piecēlās kājās, paraudama Toraku līdzi. "Maskotā," zēns nodomāja. Viņš atcerējās sāpes Klejotāja sejā. "Nežēlīgāka par nežēlīgu. "
Toraks pustumsā saskatīja garenu, pelēku masku. No tās, plakstiņus nemirkšķinot, raudzījās ūpja acis. Pūces spalvas klāja radījuma galvu, no kuras pacēlās divas smailas ūpja ausis. Gari, pelnu pelēki matu rituļi vēlās pār spalvaino ietērpu. Redzamas bija tikai plaukstas. Nagi bija līki un iekrāsoti zilgani kā līķim. Adai bija bāli zaļgans spīdums kā pūstošai gaļai.
- Pievediet to tuvāk, sacīja balss, kas bija pretīga kā ģindeņa kaulu graboņa.
Kāds Toraku pagrūda uz priekšu un nospieda uz ceļiem. Viņš saoda trūdu smaku, kas bija pazīstama no Kraukļu kapulaukiem. Zēna sirdi stindzināja šausmas.
Biedējoši lēni ūpja maska noliecās, un viņš sajuta, ka tās niknums un ļaunums cenšas ielauzties viņa prātā.
Kad Toraka spēki jau gāja uz beigām, maska attālinājās.
- Būs labs, tā teica. Aizvāciet!
Puisim drebēja elpa, un viņš rāpās atpakaļ gaismā. Lāpas uzliesmoja ar jaunu sparu. Kad Toraks uzdrošinājās paskatīties atpakaļ, Ūpju burve Eostra bija izgaisusi.
Alā bija notikušas acīm redzamas izmaiņas. Ozolu burvis un Odžu burve viņiem vien zināmā nolūkā starp akmens kokiem staipīja grozus un maisus, kuru saturu Toraks nevarēja saskatīt.
Nāc, puika! Nefa izrīkoja. Palīdzēsi man pabarot un padzirdīt ziedojumus. Pēc tam mēs abi veiksim pirmo upurēšanu.
ASTOŅPADSMITĀ NODALA
- toraks sekoja sikspārņu burvei, un viņu žņaudza bailes no Eostras klātbūtnes.
Nefa pasniedza zēnam maisu ar pūci.
- Noliec to šeit, viņa teica, norādīdama uz dzegu blakus altārim, un seko man!
Novietodams maišeli, Toraks mazliet pavēra tā augšu, lai pūcei būtu ko elpot. Nefa bezkaislīgi noburkšķēja:
- Laikam tu jūties slikti, ka jādara pāri medniekam. Ja gribi kļūt par dvēseļēdāju, tev būs jāpiedzīvo ne tikai tas vien.
Pakampusi lāpu, viņa attālinājās pa līkumotajām ejām.
- Tev būs jāuzņemas grēka smagums citu cilvēku labā. Vai tu to spēsi, puisīt? viņa pār plecu jautāja.
- Jā, Toraks šaubīdamies atbildēja.
- To mēs noskaidrosim, Nefa sacīja. Pastāsti man. Cik vecs tu esi?
Zēns piemiedza acis.
- Trīspadsmit vasaru.
- Trīspadsmit?
Burves piere saraucās grumbās.
- Ja mans dēls nebūtu nomiris, viņam būtu četrpadsmit.
Uz mirkli Torakam viņas gandrīz kļuva žēl.
- Trīspadsmit vasaru, Sikspārņu burve atkārtoja.
Skatīdamās tālumā, viņa pasniedzās pie dozes, kas karājās tai pie jostas un izvilka no tās riekšavu ar kaltētām mušām. Uz Nefas pleca sakustējās ģints aizbildņa āda, izstiepās kakls, un tas pakampa kukaiņus.
- Ēd, skaistulīt, sieviete nomurmināja.
Pamanījusi, ka Toraks vēro notiekošo, viņa uzaicināja:
- Nu, pamēģini tu! Ļauj, lai tas tevi aposta!
Zēns piedāvāja dzīvnieciņam savu pirkstu. Sikspārņa krokotās ausis notrīsēja maigi kā jaunas lapas, un Toraks uz mirkli sajuta mazo, silto mēlīti, kas izgaršoja viņa pirkstu. "Dīvains radījums," zēns nodomāja. Viņš iztēlojās, kā sikspārnis ložņā pa sniegu, ar nagiem tajā iestigdams un ar "elkoņiem" atstādams sīkas pēdiņas. Pēkšņā sāpju uzplūdā Toraks iedomājās, kā mūžam zinātkārais Vilks būtu skrējis izdibināt, kas tas par dīvainu medījumu.
- Tu viņam patīc, Nefa norūca. Dīvaini gan.
Viņa apklusa un turpināja ceļu, un Torakam vajadzēja
pielikt soli, lai tiktu burvei līdzi.
- Kā aizgāja bojā tavs dēls? viņš jautāja.
- Viņš nomira badā, Nefa atbildēja. Medījums bija pametis mūsu medību laukus. Laikam bijām izdarījuši kaut ko, kas nebija pa prātam Pasaules Garam.
Sievietes skatiens sadrūma vēl vairāk.
- Es arī tad gribēju nomirt. Es mēģināju, bet Vilku burvis mani izglāba.
Izdzirdis pieminam tēvu, Toraks gandrīz paklupa.
- Viņš izglāba man dzīvību, Nefa rūgti sacīja. Tagad arī viņš ir pagalam, un es nekad nevarēšu viņam atmaksāt. Pateicība ir viena briesmīga lieta.
Pēkšņi burve satvēra Toraka rokas un, paslēpdama zem savām plaukstām, piespieda tās pie ejas sienas.
- Lūk, kāpēc mēs esam šeit, zēn, lai izlīgtu ar Pasaules Garu. Aši! Pasaki man, ko tu jūti!
Toraks pretojās, taču sieviete nelaida viņa rokas vaļā. Zem viņa plaukstām klints bija lipīga un silta. Kaut kur dziļumā viņš juta kustību.