- Tas dzīvo, Toraks nočukstēja.
- Tas, ko tu jūti, Nefa sacīja, ir šķirtne starp mums un Citpasauli. Pazemē atrodamas vietas, kur tā ir izdēdējusi plāna.
Toraks atcerējās alu, kurā kādreiz bija nokļuvis. Viņš apjautājās, vai līdzīgas vietas ir arī Mežā.
- Viena ir, burve paskaidroja. Mēs to izmēģinājām, taču ceļš bija slēgts.
- Kāpēc jums tas vajadzīgs? Toraks jautāja. Kāpēc jūs šeit atrodaties?
Mazās acis iezaigojās.
- Tu zini kāpēc.
Puisis aplaizīja lūpas.
- Bet… ja gribu kļūt par dvēseļēdāju, man jāiemācās vairāk.
Nefa pieliecās tuvāk, apvēdīdama Toraku ar kodīgu sikspārņu smaku.
- Vispirms mums jāatrod durvis, viņa teica. Vieta, kur siena ir visplānākā. Pēc tam mēs veiksim ritus, lai aizsargātu sevi pret to, kas sekos. Beidzot, burves balss pārvērtās čukstā, jauna mēness naktī mēs durvis atvērsim.
Toraks norija siekalas. Viņš atkal dzirdēja Klejotāja balsi. "Tie dodas atvērt durvis!"
- Bet… kāpēc? viņš elsoja. Kāpēc jūs…
- Vairs nekādu jautājumu, Nefa noņurdēja. Mums ir darbs darāms!
Viņi steidzās tālāk un pēc brīža nonāca smirdīgajā telpā, kur Toraks bija dzirdējis šņācam āmriju. Viņš ieraudzīja strautu, kuru iepriekš nebija pamanījis: tas ieplakā veidoja ezeriņu un pēc tam ietecēja aizā. Tam blakus stāvēja bērza tāss toveris un pīts grozs ar kaltētām mencām.
Nefa lika Torakam paņemt abus traukus un sekot viņai. Noklumburējusi pie pirmā iedobuma, viņa par plaukstas platuma tiesu atbīdīja akmens bluķi, kas sedza ieeju. Burve iebāza spraugā mencas gabalu, sadabūja bērza tāss trauku, piepildīja to ar ūdeni un iegrūda to alā.
Toraks pamanīja tur spīdam kādas acis. Ūdrs tas pats, kura draiskajām pēdām viņš bija sekojis Mežā. Tā gludais kažociņš bija savēlies, un dzīvnieks no bailēm sarāvies. Toraka līdzjūtība pret Nefu izgaisa kā nebijusi. Ja viņa spēj izdarīt ko tādu…
Atstājusi šauru spraugu gaisam, Sikspārņu burve piebīdīja akmeni atpakaļ vietā un klamzāja pie nākamā iedobuma. Viņi lēnām virzījās pa alu. Toraks pamanīja balto lapsu, kas no bezspēka bija ieslīgusi snaudā. Ērgli ar izpluinītām spalvām, kas nikni lūkojās ar dzeltenām acīm. Lūsi tik mazā telpā, ka tas nespēja pagriezties otrādi. Un āmriju, kas plosījās dusmās.
Beidzot dziļā bedrē, kas gandrīz pilnīgi bija pārsegta ar milzīgu akmens bluķi, Toraks pamanīja apveidu, kurš iedvesa bijību un kuru ne ar ko nevarēja sajaukt, tas bija leduslācis.
- Šis dabū vienīgi dzert, paņēmusi spaini un mazliet iešļakstījusi alā ūdeni, Nefa paskaidroja. Mums tas jābadina, citādi zvērs būs pārāk spēcīgs.
Leduslācis dārdoši ierūcās un gāzās pret akmeni, kas nosedza bedri. Bluķis turējās stingri. Pat leduslāča spēks nespēja to izkustināt no vietas.
- Kā jūs to sagūstījāt? Toraks jautāja.
Nefa nosprauslājās.
- Sešru mazliet prot apieties ar miegazālēm. Arī Tiazi spēks noderēja.
Toraks pagriezās un novērtēja alas garumu. Viņš sāka apjēgt, ka tas, ko darīja dvēseļēdāji, ir kaut kas daudz nozīmīgāks nekā tikai Vilka mocīšana.
- Mednieki, zēns teica. Šie visi ir mednieki.
- Jā, Sikspārņu burve bija ar viņu vienisprātis.
- Kur tad ir vilks?
Nefa brīdi klusēja, bet pēc tam jautāja:
- Kā tu zini, ka te ir arī vilks?
Puisis aši domāja.
- Es dzirdēju gaudošanu, viņš atbildēja.
Sikspārņu burve sāka mērot atpakaļceļu.
- Vilku atvedīs rīt kad būs jauns mēness. Kad pienāks laiks.
Toraks slepšus paskatījās apkārt, vai kāds krātiņš nav palicis nepamanīts.
Šķita, ka Nefa atkal uzmin zēna domas.
- Vina šeit nav. Vilku mēs turam atsevišķi no citiem zvēriem.
- Kādēļ?
Ar šo jautājumu Toraks izpelnījās asu skatienu.
- Tev patīk izprašņāt.
- Es gribu mācīties.
Sikspārnis uz Nefas pleca sarosījās, un viņa nolūkojās, kā tas aizlido tumsā.
- Sešras dēļ, burve paskaidroja. Pagājušajā vasarā viņa saņēma dīvainu vēstījumu no mūsu aizjūras brāļa. "Vilks izdzīvos." Mēs nesaprotam, ko tas nozīmē. Un tāpēc mēs vilku turam atsevišķi.
Toraka domas mutuļoja. Vai tie kaut ko zina? Varbūt ne tik daudz, lai nojaustu, ka viņš ir garagājējs, bet tomēr…
Zēns saprata, ka Nefa viņu modri uzmana, tāpēc uzdeva jautājumu, uz kuru domāja zinām atbildi:
- Visi šie radījumi. Ko jūs ar tiem gribat darīt?
- Un kā tev šķiet?
»
- Jūs tos nogalināsiet, Toraks sacīja.
Sikspārņu burve palocīja galvu.
- Deviņu mednieku asinis ir visdraudīgākās: tas ir visiedarbīgākais upuris.
Torakam sāka pulsēt deniņi. Alas sienas spiedās viņam virsū.
- Tu saki, ka gribi būt viens no mums, teica Nefa. Labi, tad sāksim!
Tā pacēla lāpu, un Toraks ieraudzīja, ka viņi ir apstaigājuši visu labirintu un nonākuši atpakaļ pie akmens meža. Tas bija tukšs un vientulīgs. Pārējie dvēseļēdāji bija aizgājuši. Uz dzegas pie viņa pleca kulē nekustīga gulēja pūce. To gaidīja upurēšana.
Elpa iestrēga Torakam kaklā.
- Bet… tu teici rīt. Kad būs jauns mēness.
- Lai pabeigtu visas burvestības, tas būs vispiemērotākais laiks. Taču vispirms jāatrod durvis, un tādēļ mums sevi jāaizsargā. To paveiks pūces asinis. Tās arī palīdzēs saklausīt, kas atrodas tur iekšā.
Iestiprinājusi lāpu plaisā starp akmeņiem, burve pasniedzās pēc maisa un izvilka no tā putnu. Viņa turēja to vienā rokā aiz kājām. Ar otru roku tā sniedza Torakam nazi.
- Ņem, Nefa pavēlēja. Nogriez tai galvu!
Toraks raudzījās pūcē, un putns, saņurcīts un no bailēm ļengans, skatījās puisī.
Burve piespieda naža spalu Torakam pie krūtīm.
- Vai tu esi tik vājš, ka nespēj izturēt pat pirmo pārbaudījumu? viņa vaicāja.
Pārbaudījumu…
Zēns saprata, ka viss, ko Sikspārņu burve līdz šim tika darījusi, bija vērsts uz vienu mērķi. Viņa bija iecerējusi noskaidrot, vai Toraks ir tas, par ko uzdodas: vai viņš ir zēns no Balto Lapsu ģints, kurš nolēmis pievienoties drūmajai dvēseļēdāju pasaulei.
- Bet tas taču nav medījums, viņš iebilda. Mēs negatavojamies to ēst. Un mēs nemedījām. Tam nebija iespējas izglābties.
Sikspārņu burves acis spīdēja dīvainā pārliecībā.
- Dažreiz, viņa teica, nevainīgajam ir jācieš pārējo labā.
"Labā?" Toraks nodomāja. "Kāds šeit sakars ar labumu?"
- Ņem nazi! Nefa pavēlēja.
Viņš nespēja ievilkt elpu. Gaiss puiša krūtīs bija karsts un sasmacis no grēka smaguma.
- Nāc! Nefa skubināja. Mēs esam dvēseļēdāji, mēs runājam ar Pasaules Garu! Vai tu esi ar mums vai pret mums? Vidusceļa nav!
Toraks paņēma nazi. Viņš nometās ceļos un ar brīvo roku satvēra pūci. Viņam nekad nebija gadījies aptaustīt kaut ko tik mīkstu kā šā putna spalvas, kaut ko tik smalku kā šie trauslie kauliņi, kas sargāja mazo, trakojošo sirdi.
Ja viņš atteiksies to darīt, Nefa nogalinās viņu pašu. Un kas zina, kādas aizpekles šausmas dvēseļēdāji izlaidīs brīvībā, kad atvērs durvis.
Un Vilks aizies bojā.
Viņš dziļi ievilka elpu, klusītēm palūdza Pasaules Garam piedošanu un trieca ar nazi!
DEVIŅPADSMITĀ NODALA
