Eja izliecās uz labo pusi; jauki ja Rena spētu tikt uz priekšu, lāpu gaisma viņu nesasniegtu. Taču ala kļuva tik šaura, ka tajā iespraukties bija iespējams tikai ar grūtībām, un ari griesti šķita zemāki: nācās līst uz vēdera un vilkties uz priekšu ar elkoņiem.
Izlocīdamās kā ķirzaka, Rena līda tālāk. Pagriezusi galvu, lai paskatītos atpakaļ, viņa ieraudzīja, ka dzeltenā gaisma gandrīz apspīd viņas papēžus. Vajadzēja līst tālāk, citādi vinu notvers…
Saņēmusi visus spēkus, Rena aizrāpās aiz alas līkuma tieši tajā mirklī, kad lāpa gandrīz apspīdēja viņas zābakus.
Zem viņas kāds cilvēks smagi elpoja. Ass egļu sveķu smārds.
Rena sāpīgi iekoda sev apakšlūpā.
Akmens mežā kļuva dzirdama skrejošu kāju dipoņa.
- Tas nebija zēns! elsoja Sikspārņu burve. Viņš visu laiku ir bijis kopā ar Sešru!
- Vai esi pārliecināta? kaut kur pārsteidzoši tuvu jautāja Ozolu burvis.
- Tie laikam būs bijuši sikspārņi, Nefa atbildēja.
Kopš šā brīža, Tiazi norūca, būs labāk, ja mēs piesargāsimies.
Viņa balss attālinājās kopā ar gaismu. Visapkārt iestājās tumsa.
Rena no atvieglojuma saguma uz vēdera. Viņa ilgi gulēja tumsībā un klausījās, kā lejā, sarunādamies klusās balsīs, klimst dvēseļēdāji.
Beidzot viņu sarunas apklusa. Tie bija pametuši akmens mežu. Sikspārņi pacēlās spārnos, un pēc tam iestājās klusums. Rena joprojām nogaidīja, baidīdamās no lamatām.
Kad meitene bija pilnīgi pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, viņa sāka rausties atpakaļ pa eju.
Jakas kapuce bija aizķērusies aiz radzes alas griestos, un viņa spirinājās atkal uz priekšu, lai to noāķētu, taču atvere bija pārāk zema viņai nebija pa spēkam tikt uz priekšu pietiekami tālu, lai atbrīvotos.
Satraukta viņa mēģināja vēlreiz. Un vēlreiz. Rena staipījās un locījās. Nekādu panākumu: eja bija pārāk šaura.
Viņa gulēja uz vēdera un centās izprast, kas atgadījies. Rokas bija lempīgi saliektas zem krūtīm. Plaukstās viņa juta dauzāmies savu sirdi.
Patiesība bija satriecoša.
Viņa bija iesprūdusi.
DIVDESMITĀ NODALA
Viņai ienāca prātā saukt pēc palīdzības, taču kliedziens atvestu dvēseļēdājus. Meitene iedomājās, ka šajā smirdīgajā, viltīgajā alā būs jānomirst no slāpēm. Ātra nāve vai lēna. Šāda bija izvēle.
Rēnas apģērbs bija piesūcies ar sviedriem, un tuneļa sienas atstaroja viņas bailes. Meitene vairs nespēja saklausīt pat ūdens lāsošanu: bija dzirdama vienīgi viņas skaļā elpa un dunēšana, kas skanēja vienā ritmā ar viņas saraustītajiem sirdspukstiem.
Rena saprata, ka tā ir viņas sirds: tā dauzījās pret ribām un atbalsojās klintīs.
Pēkšņi viņa briesmīgi izbijās no neiedomājamā akmens smaguma, kas spieda viņu nost; no tā, ka viņa nespēj pakustēties. Klintis viņu bija aprijušas. Tām vajadzēja tikai mazliet sakustēties, lai nospiestu viņu kā knisli.
Un neviens par to nekad neuzzinās. Neviens neatradīs viņas kauliņus, lai apglabātu tos Kraukļu kapulaukā.
Neviens neuzziedīs viņai nāves zīmes, lai dvēseles turētos kopā.
Tumsa pārklāja Rēnas seju kā vēl viena āda. Viņa aizvēra acis. Pēc tam atvēra. Nekādas starpības. Meitene izvilka plaukstu, kas bija piespiesta zem viņas krūtīm un pielika to pie deguna. Pirksti nebija redzami. To nebija. Nebija arī viņas pašas.
Trūka gaisa. Rena dziļi un saraustīti ievilka elpu un klintis ap viņu sakļāvās.
Viņa krita izmisumā. Viņa skrāpējās, spārdījās, gaudoja un noslīka šausmu melnajā atvarā. Viņa zaudēja spēkus un izmisusi iecirta zobus mēmajā akmenī, kas lika viņai iesmilkstēties.
Dziļi zem zemes laiks apstājas. Tur nav ziemas. Nav vasaras. Nav mēness. Un nav saules. Tur ir vienīgi tumsa. Meitene gulēja tik ilgi, līdz vairs nejutās kā Rena. Viņai pāri aizplūda visas pasaules ziemas. Viņa kļuva par klints sastāvdaļu.
Rena saklausīja, kā otrā pusē sačukstas ļaunie gari. Uzplaiksnīja gaisma. Uz viņu skatījās niknas, sarkanas acis, kas nāca tuvāk. Tuvojās beigas. Visai drīz viņas dvēseles izklīdīs un viņa taps par dēmonu kaucošu, nekrietnu spoku Citpasaules svelmē, kas ienīst un iekāro visas dzīvās būtnes.
Taču patlaban gaismas tuvojās: sīki, spoži adatu dūrieniņi, kas mirdzēja un dejoja, un padzina sarkanās acis. Rena sadzirdēja sanēšanu tā zum tikai…
Bites?
Viņa spēji pamodās. Bites? Ziemā, alā, Tālajos Ziemeļos?
Zumēšana tuvojās, un tās noteikti bija bites. Kaut gan tās nebija redzamas, Rena sajuta, kā tās glaužas pie vaigiem. Kas tās ir? Ziņa no ģints aizbildņa? Senču gari? Vai arī dēmonu lamatas, kuras gaida aiz akmeņiem?
Taču tās nešķiet ļaunas. Aizvērusi acis, Rena guļ un klausās bišu dūkšanā…
Ir lašu nārsta mēnesis, un dzeloņplūmes zied, un bites zum. Rēnai ir astoņas vasaras: viņa medī kopā ar Finkedīnu un deg nepacietībā izmēģināt jauno loku, kuru tas viņai nule ir izgatavojis. Meitene apstājas upes krastā, lai apbrīnotu zeltaino līci, un dzeloņplūmes ziedi birst viņai pāri kā sniegs vasarā un ieķeras krēpēs meža zirgiem, kuri stāv seklumā.
Kad Rena atrauj acis no sava loka, tā pārsteigta pamana, ka Finkedīns ir šķērsojis upi un devies uz priekšu. Steigšus viņa noklumburo lejup pa krastmalu un šļakstinās viņam pakaļ.
Ķēvēm netīk, ka meitene pienāk par tuvu viņu kumeļiem. Tās rāda acu baltumus un gatavojas spert.
Rena ir sabijusies un, lai izvairītos no dzīvniekiem, iebrien dziļāk, bet iegrimst upes dubļos. Viņa ir iestigusi.
Meitene ir pārbijusies. Kopš tēva nāves viņa murgojusi par iekļūšanu lamatās. Ko tad, ja zirgi viņu samin? Ko tad, ja upes slēpņļauži viņu pavelk zem ūdens?
Pēkšņi saule aptumšojas un virs Rēnas rēgojas Finkedīns. Viņa seja kā allaž ir nesatricināma, taču zilajās acīs vīd smiekli.
Rena! viņš klusi uzrunā meiteni. Izeja ir. Taču tu to neatradīsi, ja neizmantosi savu galvu.
Viņa pamirkšķina plakstiņus. Paskatās lejup. Tad grīļodamās izkāpj no zābakiem.
Finkedīns smiedamies Renu pamet augstu gaisā. Un, kad tēvocis viņu satver reibinošā kritienā, lai viņa varētu izvilkt zābakus no dūņām, arī Rena spiedz un smejas. Joprojām uzjautrināts, viņš uzmet meitēnu plecos un brien uz krastu, un abiem apkārt virpuļo ziedi un san bites…
Bites joprojām dūca, taču Rena tās vairs nevarēja saskatīt, jo bija atgriezusies šaurajā alā. Domas par Finkedīnu bija kā gaismas stars tumsā. Viņas pirksti pieskārās pulētajam slānekļa apakšdelma aizsargam. Tēvocis to Rēnai bija pagatavojis, kad mācīja viņu šaut.
Lūk, atbilde, meitene nočukstēja. Izmanto galvu…
Viņas elpa palēninājās. Krūtis cilājās rāmāk. Šķita, ka arī alas sienas tik ļoti vairs nemācas virsū.
"Protams," Rena nodomāja. "Neelpo tik dziļi, un tu
aizņemsi mazāk vietas!"
»
Atklājums, ka jāelpo sekli, bija maza uzvara, kura viņu milzīgi iepriecināja. Viņa vēl nebija pagalam. Ja vien būtu kaut mazākā iespēja kļūt vēl tievākai!
Varbūt tas ir iespējams? Jā! Kāpēc gan viņa par to nebija iedomājusies agrāk?
Lēnām, pārvarot sāpes, Rena iztaisnoja labo roku un izstiepa to uz priekšu, cik tālu vien spēja. Pēc tam viņa pavilka atpakaļ kreiso plecu. Tagad viņa patiešām šķita tievāka, jo negulēja ejā plakaniski, bet gan sagriezusies sāniski.
Nākamais glābšanās mēģinājums izrādījās grūtāks. Pārliekuši labo roku pār galvu, Rena centās sataustīt virsjakas apkali. Tas neizdevās. Viņa mēģināja vēlreiz un satvēra kapuci. Parāva. Jaka izrādījās pietiekami plata. Tanugeaka bija stāstījusi, ka Baltās Lapsas taisa platu apģērbu tāpēc, ka tā ir siltāk. Rena locījās un kārpījās kā čūska, kas met ādu, un beidzot jaka pārslīdēja viņai pār galvu.