Viņa gulēja elsodama, un bites reibinoši sanēja.
Nu nāca kārta dūnu kamzolim. Tas padevās grūtāk, jo nebija kapuces, kur ieķerties, taču, atbrīvojusies no virsjakas, meitene spēja kustēties daudz brīvāk.
Kad kamzolis bija dabūts nost, iestājās satriecošs atvieglojums. Brīdi viņa gulēja elsdama un juta, kā sviedri vēsina ādu; Rena aptaustīja apģērba vīstokli, kas gulēja viņas priekšā. Tagad jau viņa atpūtās ar nolūku. Palikusi tikai stulpiņos, viņa bija uz pusi tievāka nekā iepriekš un spēja pārvietoties pa tuneli kā zutis. Viņa varēja nokļūt atpakaļ akmens mežā un sameklēt Toraku un Vilku.
Rena sāka rāpties atpakaļ, taču stulpiņi aizķērās aiz akmens pieša. Tas nebija nekāds lielais kavēklis, taču, Rēnai par pārsteigumu, bites sāka dūkt nikni kā lapsenes. Ko gan tas varēja nozīmēt? Vai tās negribēja, ka viņa tiek atpakaļ?
Izstiepusi roku uz priekšu tumsā, Rena sajuta, ka viņas nobrāztajos pirkstos kož aukstums. Tas nebija saltums, kas rodas, žūstot sviedriem, tā bija auksta gaisa plūsma. Tas nozīmēja, ka tā nāk no ārpuses.
Atspērusies ar kāju pirkstiem, Rena virzījās pa eju uz priekšu. Ala spēji novirzījās uz augšu, taču tagad, kad viņai bija vairāk vietas, rāpties bija krietni vieglāk tverdamās aiz izciļņiem sienās, Rena ķepurojās tālāk.
Taču prāts bija nemierīgs. Ja Rena dodas uz priekšu vienalga, kur ala beidzas, tas nozīmē pamest Toraku. Viņa nedrīkstēja tā rīkoties. Vajadzēja draugu brīdināt, ka viņš ir devītais mednieks upuru skaitā.
Un tomēr virzīdamās atpakaļ, viņa atgrieztos alā pie dvēseļēdājiem, bet, ja arī spētu no tiem izvairīties un kaut kādā veidā atrast Toraku, pat ja viņi pa abiem atsvabinātu Vilku un atrastu atpakaļceļu, lai tiktu ārā no alas, kā tad viņi spētu izkļūt laukā, ja ieejas priekšā gulēja akmens bluķis, kuru pakustināt spēja vienīgi Tiazi?
Rena košļāja lūpu un prātoja, ko darīt.
Finkedīns bieži mēdza sacīt:
Ja viss iet greizi, sliktākais, ko vari iesākt, ir nedarīt neko. Dažreiz, Rena, tev nāksies izvēlēties. Varbūt tu izlemsi pareizi, bet varbūt arī ne. Taču tas būs labāk nekā sēdēt ar klēpī saliktām rokām.
Rena mirkli domāja. Pēc tam viņa sāka rāpties uz priekšu.
Divdesmit pirmā nodala
Dvēseļēdāji akmens mežā gatavojās atvērt durvis.
Nefa stebereja apkārt, izvietodama pilošas piķa lāpas, bet viņas sikspārnis laidelējās tai virs galvas. Tiazi ap altāri izvietoja akmens bluķus, un viņam no piepūles uz deniņiem bija izspiedušās vēnas. Lai ielūkotos Citpasaulē, Sešru pielaikoja trīs maskas, kurām acu vietā bija zarnu plēve. No Eostras nebija ne miņas.
Toraks baidījās no Ūpju burves atgriešanās, taču vienlaikus viņam tā bija arī vajadzīga. Pirms doties meklēt Vilku, Toraks gribēja būt pārliecināts, ka visi četri dvēseļēdāji atrodas vienkopus alā. Šimbrīžam viņam nācās būt par dvēseļēdāju mācekli, kas uz bluķa berž okeru un staigā apkārt ar izkaltušām pūces asinīm uz pieres.
Kad Toraks putnu bija nogalinājis, Nefa uzlika viņam uz pleca savu smago roku.
Labi pastrādāts. Nupat tu esi spēris pirmo soli, lai kļūtu par vienu no mums, viņa teica.
"Nē, neesmu vis," Toraks viņai domās atbildēja.
Viņš skaidri zināja, ko par to būtu sacījusi Rena: "Ar ko tas beigsies, Torak? Cik tālu tu esi gatavs iet?"
Zēns atcerējās strīdu ar Finkedīnu, kad viņš lūdza Kraukļu vadonim atļauju doties meklēt dvēseļēdājus. Tas bija nepiekāpīgs.
- Tavs tēvs mēģināja pret viņiem cīnīties, bija sacījis Finkedīns, un tie viņu nogalināja. Kas liek tev domāt, ka būsi stiprāks?
Tolaik Toraks par vadoņa aizliegumu piktojās, taču tagad saprata tā iemeslu. Finkedīns baidījās ne tikai no dvēseļēdāju neģēlības. Viņš baiļojās, ka var tikt iznīcinātas spējas, kas mita Torakā.
Reiz Finkedīns izstāstīja zēnam stāstu par pašu pirmo ziemu:
- Pasaules Gars nikni cīnījās pret Lielo Sumbru visvarenāko no dēmoniem. Beidzot Pasaules Garam izdevās to degošu nogrūst no debesīm, taču, kamēr tas krita, vējš izkaisīja viņa pelnus un sīkas šķipsniņas iekļuva visu Zemes radījumu dvēselēs. Ļaunums mīt visos cilvēkos, Torak. Daži to spēj pieveikt. Citi to vairo. Tā tas ir bijis mūžam.
Toraks patlaban atcerējās šo stāstu: maza, melna sēkliņa gaidīja iespēju uzdīgt viņa dvēselēs.
- Atnes man okeru! Sešru, zēnu iztrūcinādama, pavēlēja. Ātri! Laiks gandrīz ir klāt.
Viņš pacēla smagu iezi un aiznesa to pie altāra.
Kad beidzot viņš varēs aizbēgt un atrast Vilku?
Toraka iecere bija bīstama viņš varēja pat aiziet bojā -, taču nekas labāks prātā nenāca. Vispirms vajadzēja atgriezties smirdīgajā kambarī, kur tika turēti "ziedojumi"; pēc tam viņam vajadzēja nonākt pēc iespējas tuvāk leduslācim un tad…
- Noliec to šeit! Sešru izrīkoja.
Toraks izdarīja, kā tika likts, un gribēja iet projām, taču burves aukstā roka satvēra viņa plaukstas locītavu.
- Paliec! Skaties! Mācies!
Zēnam nebija citas izvēles, kā vien nomesties ceļos viņai blakus.
Sešru ar kaļķi nobalsināja masku spilgti baltu. Pēc tam viņa iemērca pirkstu alkšņa sulas un okera maisījumā un nokrāsoja maskas lūpas sarkanas. Sieviete ar pirkstu lēnām izdarīja apļveida kustības, kuras aizmigloja Torakam prātu. Viņš nolūkojās, kā maska atdzīvojas. Uz tās tumši sarkanajām lūpām iespīdējās siekalas. No sausas zāles pataisītie mati nočaukstēja un sāka augt garumā.
- Nepieskaries! Odžu burve nočukstēja.
Puisis iekliegdamies parāvās atpakaļ.
Dvēseļēdāji iespurdzās: tie spēlējās ar Toraku un viņiem vien zināmu iemeslu dēļ lika tam justies kā vienam no viņiem.
- Vēlies zināt, kāpēc mēs to darām? vaicāja Nefa, it kā būtu uzminējusi Toraka domas.
- Kāpēc mēs gatavojamies atvērt durvis? jautāja Sešru. Kādēļ gribam izlaist brīvībā ļaunos garus?
- Lai valdītu, Tiazi noskaldīja un nostājās viņai blakus. Lai apvienotu ģintis un valdītu pār tām.
Toraks aplaizīja lūpas.
- Bet… ģintis pašas tiek ar sevi galā, viņš iebilda.
- Liels jau no tā labums, Nefa noburkšķēja. Vai esi sev kādreiz pavaicājis, kāpēc Pasaules Gars ir tik svārstīgs un tik neparedzams? Kāpēc tas dažreiz sūta medījumu, bet citreiz ne? Kādēļ tas vienam bērnam uzsūta nāvējošu slimību, bet citu saudzē? Tāpēc, ka ģintis nedzīvo, kā vajadzīgs!
- Tās izmanto atšķirīgus upurēšanas veidus, Tiazi sacīja, lai atvairītu nāvi. Tas sadusmo Pasaules Garu.
- Nav kārtības, Nefa piebilda. Tiazi izslējās visā augumā.
- Mēs zinām patieso ceļu. Mēs to viņiem parādīsim.
- Taču šim nolūkam, pētīdama Toraku ar savu neizdibināmo skatienu, sacīja Sešru, mums vajadzīgs spēks. To mums dos dēmoni.
Zēns vēlējās novērsties, taču burves acis viņu turēja savā varā.
- Neviens nespēj pakļaut dēmonus, viņš teica. Alā atbalsojās Tiazi smiekli.
- Tu maldies. Ja vien tu zinātu, kā tu maldies!
- Visu mūsu priekšgājēju kļūda ir bijusi tā, Sešru skaidroja, ka viņi pārvērtēja savus spēkus. Burvis, kura vairs nav mūsu skaitā, izsauca ļauno garu un iemitināja to milzīgā lācī. Skaidrs, ka viņš to vairs nespēja savaldīt. Tā bija apbrīnojama aplamība.