Выбрать главу

Un tad jau viņš bija projām.

Toraks ar Renu sekoja, cik ātri vien spēdami, taču vi­ņus apgrūtināja nešļavas un guļammaisi; sniegs bija dziļš, un viņiem nācās izmantot klūgu pinuma slēpes, kuras gausināja soli vēl vairāk. Kad viņi sasniedza virsotni, Vilks nekur nebija redzams.

-    Viņš mūs kaut kur gaida, Rena sacīja, cenzdamās, lai balss skanētu pārliecinoši. Meitene norādīja uz apšu biežņu. Tiklīdz mēs būsim tikuši lejā, Vilks metīsies mums virsū.

Teiktais puisim lika justies mazliet labāk. Vēl vakar Vilks uzglūnēja, noslēpies aiz kadiķu krūma, un, kad Toraks gāja garām, lēca viņam virsū, nogāza kupenā, ņur­dēja un rotaļādamies koda, līdz zēns no smiekliem kļuva gluži bezpalīdzīgs.

Viņi sasniedza apses. Vilka tur nebija.

Toraks divreiz aprauti ierējās: "Kur tu esi?"

Atbildes nebija.

Tomēr Vilka pēdas varēja saskatīt gluži skaidri. Šajā apvidū medīja vēl dažas ģintis, kuru pārstāvji pēdu dzīša­nai izmantoja suņus, taču bija neiespējami sajaukt Vilka pēdas ar suņa pēdām. Suns skrien uz labu laimi, jo zina, ka saimnieks to pabaros, bet vilkam ir mērķis: tam jāatrod medījums vai arī jābadojas. Un, kaut gan Vilks beidzamos septiņus mēnešus kopā ar Toraku dzīvoja Kraukļu ģintī, zēns viņu nekad nebaroja, jo baidījās, ka tādējādi varētu

notrulināties dzīvnieka mednieka iemaņas.

»

Pienāca pusdienlaiks, un abi joprojām sekoja Vilkam pa pēdām: tās veda taisni, un pakaļkājas bija iegūlušas priekšķepu nospiedumos. Mežā atbalsojās Toraka un Rē­nas slēpju gurkstēšana un skaļā elpa.

Mēs nonāksim gaužām tālu ziemeļos, Rena seci­nāja.

Viņi bija apmēram dienas gājuma attālumā no Kraukļu nometnes, kas atradās uz dienvidrietumiem Platupes krastos.

Toraks ierējās atkaclass="underline" "Kur tu esi?"

No zariem nobira sniegs un noplakšķēja viņam uz ka­puces. Klusums, kas pēc tam iestājās, šķita vēl nomā­cošāks nekā iepriekš. Vērodams, kā akmeņozolu pudurī izplēn sniega mirdzums, Toraks saprata, ka diena iet uz beigām. Debesis jau sāka satumst, un no koku pazarēm zagās ēnas. Sirdī ielavījās aukstums, jo viņš zināja, ka drīz iestāsies tumsa.

Ģintis mijkrēsli sauc par dēmonu laiku, jo ziemā lielais vērsis Sumbrs augstu starp zvaigznēm slejas pakaļkājās un nešķīsteņi, izbēguši no aizsaules, laidelējas Mežā un nes postu un izmisumu. Pietiek uzrasties vienam mošķim, lai tiktu sagandēta visa ieleja; un, kaut gan burvji stāv sardzē, visus viņi noķert nespēj. Dēmoni ir grūti pama­nāmi. Tos var ieraudzīt tikai uz mirkli, un cilvēks nekad nevar būt drošs, pēc kā tie izskatās, jo ļaunie gari maina izskatu: tie caur muti iekļūst aizmigušajos un iemiesojas dzīvās būtnēs. Tur tie ložņā sarkanā tumsā un izsūc cil­vēkam drosmi un paļāvību, vietā atstādami ļaunprātības un nenovīdības sēklas.

Tobrīd, dēmonu stundā, Toraks saprata, ka zīmes ir piepildījušās. Vilks neatbildēja, jo nespēja. Tāpēc, ka ar viņu kaut kas bija atgadījies.

Toraka prātā uzplaiksnīja murgainas vīzijas. Ko tad, ja Vilks viens pats uz savu galvu mēģinājis nogāzt sumbru vai alni? Viņam bija tikai divpadsmit mēnešu. Pārdrošu, jaunu vilku spēj nogalināt viens nagotās kājas spēriens.

Bet varbūt viņš iekļuvis slazdā? Toraks tika mācījis, kā no tā izvairīties, bet ja nu viņš bijis izklaidīgs? Visdrīzāk, tā tas arī varētu būt. Vilks nespēj pagaudot tāpēc, ka viņa kaklu žņaudz cilpa.

Koki čīkstēja. No tiem būkšķēdams krita sniegs. To­raks pielika plaukstas pie lūpām un gaudoja: "Kur tu -

esir

Klusums.

Rena veltīja draugam raižpilnu smaidu, un viņas tum­šajās acīs Toraks ieraudzīja pats savu nemieru.

-     Saule iet uz rietu, viņa teica. Zēns norija siekalas.

-     Pēc brīža parādīsies mēness. Būs pietiekami gaišs, lai sekotu pa pēdām.

Rena šaubīdamās pamāja ar galvu.

Abi bija nogājuši vēl dažus soļus, kad viņa pagriezās

sams.

Torak! Skat!

Tas, kurš bija notvēris Vilku, bija to paveicis ar vis­vienkāršāko lamatu palīdzību. Viņš bija izracis bedri un nosedzis to ar plānu kārtu sniegotu zaru.

Tā nevarētu Vilku aizkavēt uz ilgu laiku, taču izvandī­tajā sniegā ap bedri Toraks atrada pītas jēlādas driskas.

-     Tīkls, puisis neticīgi sacīja. Viņiem bijis tīkls.

-     Un bedrē nav pīķu, Rena piebilda. Viņi gribējuši

Vilku noķert dzīvu.

>

"Tas ir slikts sapnis," domāja Toraks. "Tūlīt es pamodīšos un starp kokiem šurp auļos Vilks."

Tobrīd viņš pamanīja asinis. Satriecošas, sarkanas lā­ses sniegā.

-     Varbūt viņš tos sakodis? Rena murmināja. Es ceru; es ceru, ka viņš tiem nokodis rokas!

Toraks pacēla asiņainu vilnas kumšķi. Zēna pirksti drebēja. Viņš piespieda sevi izlasīt zīmes sniegā.

Vilks bija tuvojies bedrei piesardzīgi: pēdas rādīja, ka viņš no auļiem pārgājis uz rikšiem. Taču iznākums tik un tā bija tāds, kāds nu bija. "Ak, Vilk!" Toraks pie sevis noteica. "Kāpēc tu nevarēji būt piesardzīgāks?" Tad pēk­šņi viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt tā ir viņu abu draudzība, kas liek Vilkam pārlieku uzticēties cilvēkiem. Varbūt tā bija viņa, Toraka, vaina?

Viņš raudzījās uz iemīto taciņu, kas veda uz ziemeļiem. Pēdās jau veidojās ledus. Vilka sagūstītāji bija gabalā.

-    Cik viņu ir? Rena jautāja, palikusi iepakaļ, jo Toraks bija krietni labāks pēddzinis.

-      Divi. Lielākā vīra pēdas ir iespiedušās dziļāk, kad viņš gājis prom no bedres.

-    Tātad… viņš ir nesis Vilku. Bet kāpēc viņiem tas vis­pār bija vajadzīgs? Neviens nedarīs pāri Vilkam. Neviens to neuzdrošināsies.

Ģintīs valdīja stingrs likums, ka nedrīkst nodarīt ne­kādu ļaunumu Meža medniekiem.

-    Torak, Rena sauca, sakņupusi aiz kadiķu skupsnas. Šeit viņi slēpušies. Es tikai nevaru saprast…

-     Nekusties! zēns brīdināja.

-     Ko?

-     Tur blakus tavam zābakam!

Meitene sastinga.

-     Kas tas?

Toraks notupās un pētīja sniegu.

Tēvs bija viņam mācījis pēddziņa mākslu, un Toraks uzskatīja, ka pazīst visu Meža radījumu pēdas, taču šīs bija visdīvainākās, kādas viņš jebkad bija redzējis. Mazi un viegli iespiedumi kā putnam, taču ne gluži. Pakaļkājas atgādināja mazas, savilktas roķeles ar pieciem nagiem, bet priekškāju nospiedumu vispār nebija vienīgi divas iedobes, it kā radījums staigātu uz stumbeņiem.

-     "Dīvains medījums", Toraks noburkšķēja.

Rena ieskatījās viņam acīs.

-     Ēsma. Viņi izmantojuši to par ēsmu.

Zēns piecēlās.

-    Tie aizgājuši uz ziemeļiem Cirvjupes ielejas virzienā. Kurp viņi varētu doties pēc tam?

Rena pameta gaisā rokas.

-     Visur kur! Viņi var pagriezties uz austrumiem, uz Cirvjezeru, un turpināt ceļu līdz pat Augstajiem kalniem. Vai arī doties atpakaļ uz dienvidiem un pazust Dziļajā mežā. Ejot uz rietumiem, tie tagad būs jau pusceļā uz Jūru…

Līdz viņiem atplūda balsis.

Abi ienira kadiķu krūmos. Rena uzvilka loka stiegru, un Toraks izņēma no maksts savu melno bazalta cirvi.

Lai kas bija šie ļaudis, tie nemaz neslēpās. Toraks ieraudzīja vīrieti un sievieti, kam sekoja liels suns, kas vilka kamanas, kurās gulēja beigts stirnu buks. Apmēram astoņas vasaras vecam zēnam, kas braši soļoja pa priekšu, aiz muguras tecēja vēl viens jaunāks suns, kuram pie vē­dera bija pieslokšņota briežādas soma.

Jaunais suns saoda Vilka smaržu, kas nāca no Toraka, bailīgi iesmilkstējās un panāca puiku, kas apstājās. Toraks ieraudzīja ģints piederības tetovējumu uz viņa pieres: trīs garenus, melnus ovālus, kas radīja iespaidu, it kā viņš nepārtraukti būtu saraucis uzacis.